Trešdienas, 22. novembra vakarā, notikusi apbalvošanas ceremonija pasaulē nozīmīgākajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā, un režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma «Dotais lielums: mana māte», kas tapusi studijā «FA Filma» un atbalstīta Nacionālā Kino centra konkursos, saņēmusi žūrijas balvu.

Filmas producente Madara Melberga uzsver, ka IDFA Amsterdamā var uzskatīt par «olimpiskajām spēlēm» dokumentālajā kino, šogad festivāls notika 30. reizi un tam bija pieteiktas 3887 filmas, starptautiskajās konkursa skatēs kopā atlasītas 45 no tām. Sadaļā First Appearance, kas pievērš uzmanību daudzsološu režisoru pirmajām un otrajām filmām, Ievas Ozoliņas režisētā filma «Dotais lielums: mana māte» konkurēja ar 15 citu pasaules režisoru darbiem. Latvijas vēsturē šis ir otrais gadījums pēc Ivara Selecka leģendārās «Šķērsielas» (1989), kad latviešu režisora filma gūst šāda mēroga panākumus; žūrijas balva, ko saņēma Ievas Ozoliņas filma, nosaukta izcila kanādiešu dokumentālista, plaša profila radošās personības un dokumentālā kino misionāra Petera Vintonika (1953-2013) vārdā.

Filmu studija Mistrus Media dod iespēju ikvienam interneta lietotājam kā Latvijā, tā ārzemēs bez maksas noskatīties trīs studijā veidotas filmas: dokumentālo filmu par Alvi Hermani «Vairāk nekā dzīve», dokumentālu stāstu «Pasaules skaņa» par mūzikas rašanās noslēpumu Māra Sirmā un kora «Kamēr..» izpildījumā, kā arī izklaidējošu spēles īsfilmu visai ģimenei «Gūtenmorgens un trešā acs», kurā lomas atveido Jaunā Rīgas teātra aktieri Kaspars Znotiņš, Ģirts Krūmiņš, Andris Keišs un Elita Kļaviņa. Filmas skatāmas studijas Vimeo kontā līdz 2018. gada 8. janvārim.

Režisoru Dāvja Sīmaņa un Ginta Grūbes dokumentālā filma «Pasaules skaņa» (2010) vēsta par mūzikas rašanās noslēpumu, ko iedvesmojis viens no pasaules labākajiem koriem «Kamēr..» un diriģents Māris Sirmais. Filmā poētiski dokumentēta unikālā sadarbības projekta «Pasaules Saules dziesmas» veidošana, Mārim Sirmajam uz kopīgu radošu darbu Latvijā aicinot 17 komponistus – Giju Kančeli no Gruzijas, Džonu Taveneru no Lielbritānijas, Džonu Luteru Adamsu no ASV, Ko Matsušitu no Japānas, Leonīdu Desjatņikovu no Krievijas, Dobrinku Tabakovu no Bulgārijas un citus.

Savukārt Ginta Grūbes filma «Vairāk nekā dzīve» (2014) ir dokumentāla liecība par teātra režisora Alvja Hermaņa darba metodi, izsekojot izrādes «Vectēvs» tapšanai Jaunajā Rīgas teātrī, «Senču asiņu balss» Minhenes Kamerteātrī un «Ķelnes afēra» Ķelnes teātrī. Filma ļauj ielūkoties Hermaņa darba stilā, kura pamatā ir režisora un viņa aktieru kolektīvais uzdevums meklēt atbildi uz jautājumu, vai īstā dzīve ir interesantāka par tās transformāciju teātrī, un uzzināt, kāpēc režisors nolemj atteikties no paša radītās teātra metodes.

Tehnoloģijas daudzējādā ziņā mūsdienās atvieglo animācijas filmu tapšanu, tomēr katrs zīmējums joprojām tiek veidots manuāli, vienīgi papīra vietā ir dators

«Fiziski tas tik un tā ir roku darbs, un tur jau ir tas šarms,» saka Edmunds Jansons, animācijas studijas Atom Art dibinātājs. 1. februārī pirmizrādi piedzīvos viņa pirmā pilnmetrāžas animācijas filma Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi. Režisora 2017. gada animācijas filma Bize un Neguļa ir ieguvusi trīs balvas Lielais Kristaps un galvenās balvas nozīmīgos starptautiskos animācijas filmu festivālos. Vairāk par to, ko vēsta savās filmās, kādi ir jaunie animatori un kādā līmenī ir Latvijas speciālisti, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 11. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:

Filma «Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule / Wonderful Losers: A Different World» kļuvusi par vienu no skatītākajām dokumentālajām filmām Lietuvā. Filma tapusi lietuviešu režisora Arūna Mateļa (Arūnas Matelis) un Latvijas studijas «VFS Films» sadarbībā. 27. aprīlī tā piedzīvos Latvijas pirmizrādi kinoteātrī «Splendid Palace» un pēc tam tiks izrādīta visā Latvijā.

Kopš filmas pirmizrādes Varšavas starptautiskajā kino festivālā 2017. gada oktobrī, «Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule» kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma ir saņēmusi galvenās balvas prestižos starptautiskos kinofestivālos - Varšavā, Minskā, Triestē. Minskā filma «Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule» ir izpelnījusies arī skatītāju balvu. Pagājušā gada nogalē Lietuvas Kinematogrāfistu savienība starp astoņām nominētajām filmām, kuru vidū bija arī Šarūna Barta Kannās pirmizrādītā spēlfilma «Sals», gada labākās Lietuvas filmas godu piešķīra tieši «Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule». Taču jau šā gada aprīlī filma iekļauta Maskavas starptautiskā kinofestivāla dokumentālo filmu konkursā.

Lai gan filmas «Zigfrīds Anna Meierovics» nonākšana Latvijas kinoteātru repertuāros sagaidāma šā gada rudenī, filmas veidotāji par pirmizrādes datumu izvēlējušies 4. maiju - Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu, informē filmas pirmizrādes komunikācijas vadītājs Dāvis Landorfs.

Datums ir nozīmīgs, jo filma «Zigfrīds Anna Meierovics», vēstot par Latvijas pirmā ārlietu ministra dzīvi un darbu, reizē stāsta arī par nozīmīgiem notikumiem, kas ļāvuši dibināt Latvijas valsti.

Lai filma par Zigfrīdu Annu Meierovicu būtu interesanta ne tikai vēstures entuziastiem, bet arī plašam skatītāju lokam kinozālēs visapkārt Latvijai, tā apvieno inscenētas epizodes ar vēsturisko liecību montāžu.

«Esam droši, ka filma būs interesanta ikvienam, jo gan Z.A. Meierovica politiķa un personas dzīvesstāsts, kā arī Latvijas Neatkarības iegūšanas notikumi, kas redzami filmā, bijuši patiešām aizraujoši. Pieļaujam, ka filma varētu īpaši piesaistīt Latvijas Neatkarības vēstures interesentus un 20. gadu atmosfēras cienītājus, bet ceram, ka ikviens filmā atradīs kaut ko savu,» stāsta D. Landorfs.

#2,5 miljonu eiro kopējais filmas budžets Eiropas kino kontekstā ir vērtējams kā niecīgs, jo parasti šāda veida leģendu projektiem tiek atvēlēti vairāki desmiti miljoni eiro

Leģenda Nameja gredzens pierāda, ka mazā cilvēkā var būt milzīgs spēks, enerģija un pašcieņa, par savu jaunāko filmu sacīja režisors Aigars Grauba.

Viņš skaidroja, ka filmas galvenās lomas atveidotāja izvēle bijusi gara, taču izvēlētajam aktierim Edvīnam Endrem piemīt šīs rakstura īpašības. «Vai Namejs būs tāds, ko cilvēki būs iedomājušies? Grūti teikt. Es, veidojot stāstu, iztēlojos viņu tieši tādu, kāds ir Endre. Es gribēju, lai viņš ir gados ļoti jauns, bet ar pieredzi filmēšanās darbā,» pauda režisors.

Viņš sacīja, ka filmā tiek atspoguļoti divi stāsti - par Nameja gredzenu un zemgaļiem. «Tas, ko iedzīvotāji sauc par Nameja gredzenu, tika atrasts 30.gados Daugmales pilskalna izrakumos. Nosaukumu šai rotai, faktiski, deva tauta. Bija izstāde, kurā šie arheoloģiskie izrakumi tika eksponēti, un cilvēki, ieraugot gredzenu, piedēvēja tam Nameja nosaukumu. Iepriekš Aleksandrs Grīns gredzenu piemin savā romānā, taču tur tas aprakstīts savādāk. Arī vēsturnieki savās klasifikācijās šo rotu sauc tieši par Nameja gredzenu. Būsim atklāti, nevienam nav skaidrs, kāds Namejam bija gredzens,» skaidroja Grauba.

Pēc kinoizplatītāju datiem, apmeklētākā filma Latvijā šonedēļ ir «Jelgava '94», kas tapusi pēc rakstnieka Jāņa Joņeva tāda paša nosaukuma grāmatas motīviem. Kopš 17. septembra, kad filma piedzīvoja pirmizrādi, to noskatījušies vairāk nekā 10 000 skatītāju. Īpašs ir filmas sasniegtais rekords Jelgavā.

Tur vien filmu noskatījušies vairāk nekā 3500 cilvēki, informēja filmas komunikācijas koordinatore Alise Podniece.

Viņa biznesa portālam db.lv pastāstīja, ka filmas budžets kopā ir 672 tūkstoši eiro. «Par skatītāju lielo interesi, saprotams, patiess prieks, taču par budžeta atpelnīšanu šobrīd ir pāragri spriest,» viņa sacīja.

Filmas stāsta centrā ir nupat četrpadsmit gadu dzimšanas dienu nosvinējušais Jānis, Jelgavas puika ar «zubra» līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nemanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriežami aizsāk jaunu lapaspusi Jelgavas pusaudža dzīvē – ir jāspēlē mūzikas grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un galu galā līdz asarām jānoved skolotāji un vecāki. Tas ir laiks, par kuru pieaugot, ļoti iespējams, būs kauns, bet tikpat iespējams, ka tas izrādīsies pats labākais dzīves periods.

Zirgu staļļa Dabas zirgi īpašniece Līga Broduža gatavojas sava biznesa renesansei.

Dabas zirgu sēta atrodas klusā mežmalā dziļi Plakanciema mežārēs Ķekavas novadā. Mežs. Pļavas. Upe. Klusums. Lauku mājas. Zirgu bars Pierīgai neraksturīgajā ainavā ierakstās lieliski. Īpatnības dēļ vēsturiski šo apkaimi sauc par Mežiniekim, bet mūsdienās teritorija apvieno divas apdzīvotas vietas – Plakanciemu un Mellupus. Daļa zemes, kur ganās zirgi, ir Līgas un Raimonda Brodužu saimniecība Mežauļi, bet pārējās zemes Līga nomā. Tā kā zirgiem ir jāēd bioloģiski daudzveidīgos zālājos, tiem jāganās dabiskās pļavās. Dabiskums un ekoloģisks dzīvesveids gan stallī, gan ģimenē ir Brodužu sakoptās sētas pievienotā vērtība.

Uzelpošana

Pašlaik stallis kā bizness piedzīvo otro elpu, stāsta Līga. Tā drīzāk ir nevis otrā elpa, bet uzelpošana, ļaujot gaisam dziļi piepildīt plaušas, pēc domas stalli slēgt. Stallī mītošo zirgu īpašnieki, kuri uzticējuši savus zirgus Līgai, jau bija atraduši jaunas mājvietas saviem dzīvniekiem, tomēr Līga izlēma staļļa darbību turpināt. Tāpēc iecere mesties muižas atjaunošanā Vidzemes pusē pagaidām atlikta malā. Līga vada arī Dabas zirgu biedrību, ar kuras palīdzību piedalās dažādos projektos. Dabas zirgu stallis iesaistījies arī projektā Proti un dari, kura mērķis ir attīstīt jauniešu prasmes un veicināt iesaisti izglītībā, apgūt arodu. Projekta mērķa grupa ir tie 15 līdz 29 gadus vecie jaunieši, kuri nemācās un nestrādā. «Tur ir ielu bērni, jaunieši no internātskolām, jaunieši ar īpašām vajadzībām. Doma ir tāda, ka uz stalli atbrauc šie jaunieši, reāli dara fizisku darbu – tīra stalli, šeptējas ar zirgiem. Šajā projektā nav neviena bērna, kas nebūtu īpašs kādā veidā, un varbūt kāds no viņiem paliks šeit strādāt,» stāsta Līga. Savukārt sadarbībā ar Ķekavas pašvaldības sociālo dienestu Līga Dabas zirgos cenšas izveidot deinstitucionalizācijas pakalpojumu – aicinot pie sevis visdažādākās sociālā riska grupas, šiem cilvēkiem dodot iespēju zirgu sētas vidē pavadīt veselu dienu. «Viņi varētu darboties lauku vidē, aprūpēt dārzu. Patiesībā nav nekādas nozīmes tam, kas te beigās varētu tikt saražots – svarīgs ir process. Vēlamies veidot permakultūras dārzu, nelielā apjomā bioloģiski audzēt dārzeņus un tirgot tiešās pirkšanas pulciņā Ķekavā,» par ieceri stāsta Līga. Tas saskanētu ar videi draudzīgu saimniekošanu, kas Dabas zirgos ir jau pašlaik. Liels mērķis ir uzbūvēt pulcēšanās ēku, ko Līga jau iedēvējusi par jātnieku māju – tā kļūtu par vietu, kur pavadīt laiku saimniecības viesiem, jo pašlaik visas aktivitātes notiek Līgas ģimenes mājā.

Grupas Prāta Vētra bundzinieks, mūziķis Kaspars Roga šā gada maija sākumā skatītājiem piedāvās savu pirmo dokumentālo filmu Meklējot Mr.Kauliņu. Filma būs par viņa draugu latvieti Guntaru Kļaviņu, kurš Āfrikā darbojas dimantu biznesā un ar kuru finansiāli savulaik bijusi saistīta arī Prāta Vētra.

Mr. Kauliņš ir finansists un šarmants dzīves baudītājs. Pēc sava biznesa kraha viņš pazūd bez vēsts, radiniekus un draugus atstājot par sevi pilnīgā neziņā. Starp viņiem ir arī labākais draugs Kaspars Roga, kurš apņemas noskaidrot, kas noticis ar Mr. Kauliņu. Pēc vairākiem gadiem K. Roga viņu atrod Āfrikā, Sjerraleonē, kur Mr. Kauliņš ir sācis kārtējo bīstamo avantūru - dimantu meklēšanu.

K.Roga biznesa portālam db.lv stāsta, ka galvenais «vaininieks» filmas tapšanā ir tās producents Sandijs Semjonovs, kurš par latvieti G. Kļaviņu uzzināja no kāda cita latvieša - Harija Švarcbaha, kurš arī šobrīd dzīvo un strādā Āfrikā. S.Semjonovs kā producents līdzdarbojies arī grupas Prāta Vētra filmas tapšanā un tādējādi atklājies, ka K.Roga ar G. Kļaviņu ir labi draugi. Tā radusies doma par filmas uzņemšanu.

Nu jau 13.reizi arī Latvija izvirzījusi filmu, kas pretendēs uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars, sacenšoties kategorijā “Labākā ārzemju filma / Best International Feature Film”.

Nacionālā Kino centra (NKC) izveidotā ekspertu komisija balsojumā vienojusies izvirzīt režisora Dzintara Dreiberga spēlfilmu “Dvēseļu putenis”, kas nupat saņēmusi arī Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā filma.

Latvijas studiju pieteikumus vērtēja Nacionālā Kino centra pieaicinātu ekspertu komisija –Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja Ieva Romanova, Kultūras ministrijas valsts sekretāre Dace Vilsone, kinokritiķe Kristīne Simsone, kinozinātnieks Viktors Freibergs, režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Dāvis Sīmanis, producents un studijas VFS Films vadītājs Uldis Cekulis, par komisijas vadītāju tika ievēlēta Nacionālā Kino centra vadītāja, kinozinātniece Dita Rietuma.

Šā gada lielākais pārsteigums ir filma Kriminālās ekselences fonds – visskatītākā gada filma pēc kases ieņēmumiem, un izskatās, ka tāda tā arī paliks, to intervijā DB saka kinoteātra Forum Cinemas direktors Normunds Labrencis

Šogad kinoteātrim Kino Citadele, kas durvis vēris nedaudz vēlāk par lielveikalu Stockmann, ir 15 gadu jubileja. Par paveikto, svētku noskaņu un nākotnes plāniem Dienas Bizness stāstīt aicināja SIA Forum Cinemas direktoru Normundu Labrenci.

Fragments no intervijas, kas publicēta 31. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Pirms 15 gadiem durvis vēra kinoteātris ar 14 zālēm un 3000 skatītāju vietām. Dažus gadus pēc atvēršanas apmeklējums sasniedza 1,8 miljonus skatītāju gadā, vidēji piecus tūkstošus dienā. Kas bija mainījies, kas bija panākumu pamatā un ir vēl aizvien?

Otrdien sākas prestižais Kannu kinofestivāls, ko atklāj irāņu režisora Asgara Farhadi filma «Everybody Knows», kurā galvenās lomas atveido Penelope Krusa un Havjers Bardems.

«Everybody Knows» («Todos Lo Saben») ir Farhadi pirmā filma spāņu valodā un pirmā filma spāņu valodā, ar kuru atklāts Kannu kinofestivāls kopš režisora Pedro Almodovaras filmas «Sliktā audzināšana» («La mala educación») 2004.gadā.

Spānijā uzņemtais psiholoģiskais trilleris sacentīsies arī par festivāla galveno balvu «Zelta palmas zars». Šī ir pirmā reize pēc sešu gadu pārtraukuma, kad filma, ar kuru tiek atklāts festivāls, arī pretendē uz tā galveno godalgu.

Farhadi 2011.gada filma «Šķiršanās» «A Separation» saņēma «Oskaru» un Berlīnes kinofestivāla «Zelta lāci», tomēr Kannu festivāla galveno balvu viņš nekad nav izcīnījis.

Tiesa gan, divas viņa nākamās lentes «The Past» (2013) un «The Salesman» («Komivojažieris») (2016) saņēma Kannu godalgas par labāko scenāriju, kā arī labākā aktiera un aktrises godalgas.

Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonijā apbalvotas labākās filmas, filmu veidošanā iesaistītie profesionāļi, mūža balvas laureāts par ieguldījumu filmu mākslā, kā arī atsevišķi tikai pasniegtas FIPRESCI (Starptautiskā kino kritiķu federācija) un citas īpašās balvas.

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniegta režisoram Varim Braslam.

Par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu atzīta Oļegs (režisors Juris Kursietis, Tasse Film, lota Productions, In Script, Arizona Production).

Pārējie Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps 2019 laureāti:

Īpašā žūrijas atzinība par oriģinālas vēsturiskās atmosfēras radīšanu uz ekrāna filmai 1906, rež.G.Šmits, Tanka

Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma - Putina liecinieki, rež. Vitālijs Manskis, Vertov.

Īpašā žūrijas atzinība par pārliecinošu māksliniecisko redzējumu dokumentālajā kino filmai Karote, rež. L.Pakalniņa, Kompānija Hargla. Īpašā žūrijas atzinība par Latvijas dokumentālā kino tradīciju turpināšanu filmai 2018, rež.D.Kļava,VFS Films

«Zelta globusu» godalgu ceremonijā svētdien Losandželosas piepilsētā Beverlihilsā ar četrām balvām triumfēja filma «Three Billboards Outside Ebbing, Missouri», savukārt Holivudas sievietes, paužot nostāju pret seksuālo uzmācību kinoindustrijā, ceremonijā bija saģērbušās melnas krāsas drēbēs.

«Three Billboards Outside Ebbing, Missouri» saņēma galveno godalgu kā labākā kinofilma drāma, bet divas filmas zvaigznes Frensisa Makdormanda un Sems Rokvels tika pie aktierdarbu godalgām - Makdormanda kā labākā aktrise drāmā, bet Rokvels kā labākais otrā plāna aktieris drāmā. Filma arī uzvarēja labākā scenārija kategorijā.

Ja citus gadus zvaigžņu ierašanās ceremonijā ir krāšņa modes dizaineru jaunāko veikumu parāde, šogad uz sarkanā paklāja dominēja melnā krāsa.

Pēc «sarežģītā gada» Holivudā izvēle par labu melnam apģērbam ir solidaritātes izpausme, skaidroja aktrise Rīza Viterspūna. Viņa ir viens no centrālajiem cilvēkiem koalīcijā pret seksuālo uzmācību «Time's Up Now», kas mudinājusi ceremonijā sarīkot modes «aptumšošanu».

Kinoteātrī «Kino Bize» 23. septembrī pirmizrādi uz lielā ekrāna Latvijā piedzīvos dokumentālā filma «Mans nezināmais kareivis». Filma tapusi kā Čehijas-Latvijas-Slovākijas kopražojums ar Latvijas Nacionālā kino centra un ES programmas «Eurimages» atbalstu, informē kompānija «Baltic Pine Films».

Filmas budžets - aptuveni 200 tūkstoši eiro.

«Mans nezināmais kareivis» ir drosmīga un poētiska dokumentālā filma par Čehoslovākijas okupāciju 1968. gadā, kas balstīta uz tās režisores Annas Krivenko ģimenes stāstu par kāda radinieka likteni. Kā jauniesaukts Padomju Armijas kareivis nosūtīts «aizstāvēt» Prāgu, viņš piedzīvo spēcīgu emocionālu satricinājumu un, atgriezies mājās Ukrainā, izdara pašnāvību.

Filma izklāsta līdz šim neatklātu pagātnes stāstu par «Prāgas pavasari», un tās tapšanā izmantoti vēl neredzēti arhīvu materiāli no Čehijas, Krievijas, Slovākijas un Latvijas kinodokumentu arhīviem.

Pērn apritēja 50 gadi kopš traģiskajiem notikumiem, kas joprojām atbalsojas un ietekmē tautu un valstu attiecības mūsdienu Eiropā. «Mans nezināmais kareivis» mēģina palūkoties uz Čehoslovākijas okupāciju no negaidīta skatpunkta – vienkārša armijas ierindnieka acīm, kura dzīve samalta lielvaru varas spēļu zobratos.

Šonedēļ rubrikā «Kā top?» portāls DB.lv Jāņu noskaņās aicina ielūkoties kosmētikas zīmola Līga Nature SPA ražotnes namiņa virtuvē, kur tiek pagatavots sejas krēms ar tuberozes, neroli un ylang ylang ēteriskajām eļļām.

SIA Salons Līga ir dibināts 2001. gadā, un iedvesmas braucienos uz tuvām un tālām pasaules malām «salasītus» spa rituālus, kā arī citus pakalpojumus spa, skaistuma un ārstniecības iestādē Valmierā var izbaudīt jau apaļus 25 gadus.

Taču, ļaujoties vēlmei pēc kāda pavērsiena profesionālajā darbībā, salona īpašniece Līga Aizsila sāka nodarboties arī ar kosmētikas līdzekļu ražošanu. Viņa arī allaž bijusi ierauta ēterisko eļļu pasaulē, tādēļ, nenogurdināta, radījusi ap 50 produktu plašu piedāvājuma klāstu. Tie ir Līga Nature SPA sejas un ķermeņa kopšanas līdzekļi, kuru ražošanā izmanto tikai sertificētas (ecocert / soil association / Cosmos u.c.) izejvielas, kas radītas mūsdienīgās laboratorijās.

Latvijas filmas turpina krāt skatītāju apmeklējuma rekordskaitļus - pašmāju filmu «Jelgava «94», kura kinoteātros visā Latvijā skatāma kopš 20. septembra, noskatījušies jau 23 530 skatītāji.

Filma saņēmusi arī deviņas nominācijas Nacionālajai Kino balvai «Lielais Kristaps», tai skaitā kā Labākā filma, Labākais režisors, Labākais mākslinieks.

Db.lv jau vēstīja, ka filmas budžets kopā ir 672 tūkstoši eiro. Tās stāsta centrā ir nupat četrpadsmit gadu dzimšanas dienu nosvinējušais Jānis, Jelgavas puika ar «zubra» līmeņa mācību sasniegumiem, kurš cenšas būt neviena nemanīts. Tomēr iemīlēšanās klasesbiedrenē Kristīnē un nejauši iegūtie draugi Nāve un Zombis neatgriežami aizsāk jaunu lappusi Jelgavas pusaudža dzīvē – ir jāspēlē mūzikas grupā, jāklausās metāls, vajadzīgas īstās drēbes un galu galā līdz asarām jānoved skolotāji un vecāki. Tas ir laiks, par kuru pieaugot, ļoti iespējams, būs kauns, bet tikpat iespējams, ka tas izrādīsies pats labākais dzīves periods.

Jaunā gada sākumā apkopotā statistika liecina, ka pirmā filma Nacionālā Kino centra (NKC) programmā «Latvijas filmas Latvijas simtgadei», režisora Vara Braslas spēlfilma «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» 2017. gadā kļuvusi par otro kinoteātros visvairāk apmeklēto filmu Latvijā, un tas ir labākais Latvijas filmas sasniegums vismaz pēdējo desmit gadu laikā. Šogad filma dodas ārpus Latvijas – uz festivāliem un pie ārzemju tautiešiem – un būs skatāma arī divos televīzijas kanālos.

Filmas ražošanas budžets ir 641 357 eiro, no tā NKC programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei atbalstīja filmas ražošanu ar 560 773 eiro.

Kopējie ieņēmumi filmas izrādīšanas vietās šobrīd veido 283 075 eiro.

Studijā F.O.R.M.A. uzņemtā spēlfilma «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» kopš 2017. gada 18. augusta izrādīta Latvijas kinoteātros, kultūras iestādēs un skolās, klātienē filmu redzējuši vairāk nekā 75 700 skatītāji un kinoteātru iznomā labākus rezultātus Latvijā ieguvusi tikai ASV pilnmetrāžas animācijas filma Nejaukais es 3 / Despicable Me 3.

Dažās Latvijas kultūras iestādēs pirmo Simtgades filmu turpināja demonstrēt arī janvāra sākumā, bet jau šajās dienās pēc ārzemēs dzīvojošo tautiešu iniciatīvas sācies filmas «Vectēvs, kas bīstamāks par datoru» ceļš pasaulē. 13. janvārī filma pulcināja diasporu Briselē, kur ar skatītājiem pēc filmas seansa tikās režisors Varis Brasla un aktrise Vizma Kalme. Tur mazie skatītāji lūguši režisoram autogrāfus un iespēju uzņemt kopīgus selfijus, bet Varis Brasla pēc publikas reakcijas sapratis, ka šo filmu latvieši visur pasaulē izjūt vienādi. Pamazām tiek plānoti filmas seansi arī citās valstīs.

Āzijas kalniešu tradicionālie no piena gatavotie «enerģijas batoniņi» Latvijā atraduši savu uzņēmējdarbības nišu – Nepālā dzīvojošā latviete Aija Parlagreko attālināti vada graužamsiera ražotni savos dzimtajos Preiļos. Viņa jau aptuveni desmit gadus kopā ar ģimeni mitinās tālajā Nepālā, kur nokļuva, kad vīram tur tika piedāvāts darbs. Attālums nav šķērslis, lai izveidotu un vadītu šo neparasto siera ražotni.

Tā atradusi mājvietu iestādei nevajadzīgās Preiļu slimnīcas telpās. Graužamsierā apslēptais proteīna lādiņš gan nav pa zobam cilvēkiem. Lai gan Āzijas tautas līdzīgi gatavo proteīna batoniņus čurpi, kas lieti noder ekstrēmu slodžu gadījumā vai kā izdzīvošanas garants, piemēram, Himalaju kalnienes klejojumos. Preiļos ražotais produkts paredzēts suņiem, tas ir ārkārtīgi ciets, «ilgas iedarbības» suņu kārums. Ražošanai nepieciešama tikai viena izejviela – biezpiens (nepāliešu versijā gan tas tiekot gatavots no svaigpiena). Biezpienam nekas netiek pievienots, toties no tā tiek ņemts ļoti daudz. Ražošanas procesa laikā biezpiens tiek pakļauts skarbiem apstākļiem – karsēts, presēts un žāvēts, līdz tas kļūst karameles brūns un iegūst vajadzīgo konsistenci – riktīga graužama kaula blīvumā.

Latvijas nacionālā ekspertu komisija nobalsojusi par filmu, kas pārstāvēs Latviju ikgadējā sacensībā par nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā ārzemju filma / Best Foreign Language Film. No astoņām vērtēšanai pieteiktajām filmām eksperti gandrīz vienprātīgi izvēlējās Latvijas dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka darbu Turpinājums, kas tapis studijā Mistrus Media un atbalstīts Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, informē Nacionālais Kino centrs.

Uz nomināciju šajā kategorijā atbilstoši ASV Kinoakadēmijas balvas nolikumam, var pretendēt pilnmetrāžas filma, kas pirmizrādi savā valstī piedzīvojusi laika periodā no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim, ir vismaz nedēļu pabijusi kinoteātru repertuārā un tās pamatvaloda nav angļu valoda; ASV Kinoakadēmijas biedru vērtējumam šajā kategorijā var pieteikt arī pilnmetrāžas dokumentālo filmu vai pilnmetrāžas animāciju.

Šogad Oskara sacensības kritērijiem atbilst vairāk nekā 10 Latvijas filmu un komisijas izvērtēšanai producenti pieteica astoņas pilnmetrāžas. Četras no pieteiktajām ir Simtgades filmas – Madaras Dišleres Paradīze ’89, Ivara Selecka Turpinājums, Ināras Kolmanes Bille un brāļu Ābeļu Baltu ciltis –, kopīgā konkurencē nonāca arī Oskara Rupenheita Kriminālās ekselences fonds, Aigara Graubas Nameja gredzens, Jāņa Norda spēlfilma Ar putām uz lūpām un Latvijā filmēta krievu režisora Sergeja Ļivņeva spēlfilma Van Gogi.

Nu jau desmito reizi arī Latvija izvirzījusi filmu, kas pretendēs uz nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā ārzemju filma / Best Foreign Language Film. Nacionālā Kino centra (NKC) izveidotā ekspertu komisija lēmumu pieņēma 4. septembrī, vienprātīgi balsojot par Viestura Kairiša un studijas Mistrus Media spēlfilmu Melānijas hronika, informē NKC vecākā referente Latvijas filmu popularizēšanas jautājumos Agnese Zapāne.

Šogad Latvijas filmu producenti izvērtēšanai pieteica divas spēlfilmas – par izvirzīšanu Oskara balvas sacensībai konkurēja Viestura Kairiša spēlfilma Melānijas hronika (2016) un Andreja Ēķa spēlfilma Svingeri (2016).

Žūrijas pārstāvji skaidro, ka Melānijas hronika ir Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgs, stilistiski viengabalains un episks darbs ar spēcīgu centrālo tēlu, izteiksmīgu vizuālo risinājumu un izciliem aktierdarbiem. Filma izceļas ar prasmi vēsturiskā stāstā akcentēt sajūtas un pārdzīvojumus, nevis faktus un datumus, pakļaujot kinematogrāfiskai jūtu loģikai visus kinovalodas elementus.

Lēmumu par konkrētas filmas virzīšanu pieņēma NKC izveidotā ekspertu komisija – kinožurnāliste Kristīne Simsone (komisijas priekšsēdētāja), režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Pēteris Krilovs, kinomāksliniece un Latvijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja Ieva Romanova, kinorežisors, teorētiķis un Nacionālās Filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš, Rīgas Kino muzeja vadītāja un kinozinātņu maģistre Zane Balčus, kino žurnāliste un portāla Kino Raksti galvenā redaktore Kristīne Matīsa un Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma projekta vadītāja Jūle Rozīte.

Latvijas un Igaunijas studiju sadarbībā top jau trešā pilnmetrāžas animācijas filma par slaveno suņu meiteni Loti, informē Nacionālais Kino centrs.

Jaunajā filmā «Lote un pazudušie pūķi» aizraujošos piedzīvojumos Lote dosies kopā ar savu mazo māsiņu Rozīti.

Igaunijā filma Lote un pazudušie pūķi / Lotte ja kadunud lohed / Lotte and The Lost Dragons atbalstīta Igaunijas Filmu institūta Simtgades filmu programmā.

Filmu studijas Rija producents Vilnis Kalnaellis atklāj, ka galvenie darbi ir pabeigti – Latvijas mākslinieki kopā ar Igaunijas studijas Eesti Joonisfilm animatoriem ir uzzīmējuši filmu. Tuvākajā laikā trešā Lotes filma tiks ieskaņota, par filmas dialogiem ir atbildīgi Andris Akmentiņš un dziesmu autors Renārs Kaupers, par skaņas kvalitāti rūpēsies Andris Barons. Igaunijas un Latvijas kopražojuma filmas Lote un pazudušie pūķi režisori ir Lotes senie paziņas Janno Poldmā un Heiki Ernits, scenārijs tapis kopā ar populāro bērnu rakstnieku Andrusu Kivirehku.

Bieži tiek kultivēts stereotips, ka parastajam cilvēkam nav iespējams pierādīt savu taisnību civilstrīdos ar finanšu iestādēm, tomēr kādreizējā American Express Gold kartes lietotāja ir pierādījusi pretējo.

Viņai izdevies iegūt pozitīvu pirmās instances tiesas spriedumu. Strīda otra puse, kura šīs saistības pārņēma cesijas rezultātā, ir iesniegusi apelācijas sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Pirmās instances tiesas spriedumā teikts, ka «prasītājs ar pārliecinošiem un pietiekamiem pierādījumiem nav pierādījis faktu, ka atbildētājai būtu nenokārtotas maksājuma saistības pret banku».

Pagātnes nasta

Strīda pirmsākumi ir meklējami 2007. gadā, kad uzņēmēja Līga (datu aizsardzības nolūkā viņas uzvārds tiesas spriedumā ir anonimizēts) piekrita piedāvājumam saņemt American Express kredītkarti. «Visus bankas prasītos procentus un maksājumus veicu tā, kā tika prasīts, kaut arī šķita dīvaini, ka pirmajā gadā šie maksājumi bija mazāki nekā otrajā un trešajā gadā,» viņa atceras. Lielās pieprasītās summas šķitušas aizdomīgas, un viņa vērsusies bankā ar šo jautājumu, tur arī saņēmusi atbildi, cik daudz jāatmaksā par tās izmantošanu. «Samaksāju prasīto summu bez diskusijām, lai arī tā bija neizprotami liela, un vairs par to neinteresējos, jo uzskatīju, ka savas saistības par šī kartes izmantošanu esmu izpildījusi, taču pirms kāda laika saņēmu ziņu, ka esmu parādā 3800 eiro,» savu nepatīkamo pārsteigumu neslēpj bijusī American Express Gold kartes īpašniece. Banka prasījumu tiesības bija nodevusi parādu piedziņas kompānijai, kura savukārt sākotnēji piedāvāja izlīgumu, bet Līga no šādas iespējas atteicās, un parādu piedziņas uzņēmums vērsās tiesā ar attiecīgu prasību pret viņu par parāda, kā arī kavējuma un līgumisko procentu piedziņu. «Dīvaini, ka izlīguma piedāvājumam neseko faktu pārbaude, bet tiek celta prasība, kura vēlāk tiek uz pusi samazināta,» pārsteigumu neslēpj Līga.

Trīs dienu garumā kinoteātrī "Filmpodium" Cīrihē, Šveicē tiks demonstrētas 24 latviešu veidotas filmas, kļūstot par lielāko un žanriski plašāko Latvijas kino skati Šveicē.

Latvijas kino dienu kurators ir Latvijas kino draugs Uldis Mākulis (Šveice) un to norisi atbalsta Cīrihes pilsēta, Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonds, Nacionālais kino centrs, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra un Latvijas filmu studijas.

Latvijas kino dienu programma aptvers plašu Latvijas kino ainu gan žanriski, gan hronoloģiski – Latvijas kino mantojumu programmā reprezentē Rolanda Kalniņa spēlfilma "Četri balti krekli", Herca Franka dokumentālā īsfilma "Par desmit minūtēm vecāks" un Jura Podnieka dokumentālā filma "Vai viegli būt jaunam?".

Pēdējos gados radītās Latvijas spēlfilmas pārstāv Lailas Pakalniņas "Ausma", Jāņa Norda "Ar putām uz lūpām" un Viestura Kairiša "Melānijas hronika" – simbolisks “tilts” starp Latviju un Šveici, jo šajā filmā galvenās lomas atveidotāja ir šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo.

Shortcut piedāvājumu papildina jaunākās latviešu filmas

Jūnijā lietotnes Shortcut piedāvājuma klāstu papildināja vairākas latviešu režisoru dokumentālās un mākslas filmas, kas priecēs Latvijas skatītājus. Starp tām ir gan vēl pastāvīgi kinoteātros neizrādītā Zigfrīds Anna Meierovics, gan nesen pirmizrādi piedzīvojušās Bille, Zāģeri un Dubultā dzīve. Sekss un PSRS.

Ģimenes filma Bille uzreiz pēc nonākšanas uz kino ekrāniem jau saņēmusi ļoti pozitīvas skatītāju atsauksmes. Filmas veidotāji ar lielu pietāti pret literāro pirm- avotu ir radījuši precīzu un skaudru 30. gadu strādnieku Rīgas atspoguļojumu. Stāsta centrā ir talantīga bērna un ikdienas nogurdinātu pieaugušo attiecības – ar nabadzību Bille ir iemācījusies sadzīvot, taču pietrūkst mātes mīlestības un uzmanības. Filmas autentiskumu paspilgtina fakts, ka uzņemšana notikusi Vizmas Belševicas bērnības mājā un pagalmā, kur paiet lielākā daļa Billes ikdienas.