Kaut arī runāts par strukturālo reformu nepieciešamību un nozīmi Latvijas esošās situācijas uzlabošanā tiek daudz, šobrīd tās iestrēgušas runu un diskusiju līmenī, nevis reālā darbībā, ko vēl papildina mehāniskā naudas cirpšana, nevis reformas pēc būtības. Ejot pa šādu ceļu, diemžēl nākotnē varam gaidīt tikai labklājības samazināšanos.
Protams, ka šo situāciju ļoti labi apzinās arī lēmumu pieņēmēji SVF, Eiropas Savienībā, tādēļ var saprast viņu šaubas par to, vai Latvijai turpināt piešķirt vēl lielāku aizdevumu.
Arī uzņēmējdarbības jomā ir riskanti piešķirt kredītu uzņēmumam, kurš nevēlas mainīt neefektīvās vadības sistēmu, kaut skaidri redzams, kā tas darāms. Privātā biznesā aizdevējs pilnīgi pamatoti strādā pēc šādiem noteikumiem: vai nu uzņēmums mainās, vai arī sadarbība tiek pārtraukta. Gluži to pašu var teikt arī par šī brīža situāciju starp aizdevējiem un Latviju.
Lai turpmāk strukturālās reformas kļūtu par reālu darbību, uzskatu, ka nepieciešamas divas būtiskas lietas.
Pirmā būtiskā lieta strukturālo reformu realizēšanā, kā jau pēdējā raidījumā "Kas notiek Latvijā?" uzsvēra tā vadītājs Jānis Domburs, ir politiķu pārtapšanā par valstsvīriem, aizmirstot par nākamā gada vēlēšanām, bet pieņemot lēmumus, kas virkni gadījumos būs ļoti neērti pašiem, bet sabiedrībai atnesīs konkrētus labumus tuvākā un tālākā nākotnē.
Otrkārt, tehniskais risinājums būtu sekojošs: koalīcijas padomei jāakceptē viena konkrēta atbildīgā persona, kurai ir plašas pilnvaras koordinēt strukturālās reformas (tam gan nevajadzētu būt premjeram, jo viņa darba dienaskārtībā neļautu pilnībā pievērsties reformu vadīšanai). Būtu svarīgi, ka šīs personas iepriekšējā darbība ir pierādījums viņa prasmei veikt reformas un ilgtermiņā vadīt uzņēmumu saimnieciski efektīvi.
Kā piemēru šīm strukturālajām reformām pēc būtības varu minēt Diagnostikas centra slēgšanu. Pirms kāda laika televīzijā un citos masu medijos izskanēja ziņa par šīs medicīnas iestādes slēgšanu, kas, protams, izsauca sabiedrības sašutumu. Šobrīd Diagnostikas centra vadīšanu pārņēmis citas lielas medicīnas iestādes vadītājs, kurš veicis institūcijā šīs strukturālās reformas, saglabājot tās darba vietas, kas patiešām nepieciešamas, atbrīvojoties no liekajām un turpinot Latvijas iedzīvotājiem piedāvāt Diagnostikas centra pakalpojumus. Šajā gadījumā funkcijas tiek saglabātas, tikai darbs tiek veikts efektīvāk un kvalitatīvāk.
Sākotnēji šķiet, ka ēnas puse reformām ir bezdarbnieku skaita pieaugums (tāds pretarguments arī ir korekts arī par valsts strukturālajām reformām kopumā), tomēr efektīvāk funkcionējoša ekonomika var labāk atbalstīt tos, kuri nosacīti pirmajā brīdī «palikuši aiz borta», maksājot nodokļus un nodrošinot lielākas iespējas sociālajam spilvenam. Tāpat efektīva valsts saimniekošana veicinās labvēlīgu augsni uzņēmējdarbībai, kas likumsakarīgi radīs jaunas darba vietas.
Saprotams ir arī tas, kādēļ līdz šim politiķi nav izrādījuši pārlieku lielu iniciatīvu strukturālo reformu realizēšanā pēc būtības: mazāka un efektīvāka valsts pārvalde, mazāka iespēja politiķiem tieši iejaukties ekonomikā gluži likumsakarīgi samazinās ar politiķu ietekmi uz dažādu politisku lēmumu pieņemšanu un iespēju ietekmēt naudas plūsmas.
Rezumējot iepriekš rakstīto, strukturālās reformas pēc būtības ir lielāku pilnvaru nodošana pašai sabiedrībai gan lietu lemšanā, gan to realizēšanā. Skatīsimies un vērosim, kā tas viss izvērtīsies?