«Nodokļi jau nav nekas cits kā maksa par pakalpojumiem, kurus mums sniedz valsts. Ja šis pakalpojums ir slikts vai netiek sniegts, tad zūd interese... Es pazīstu gana daudz ekonomiski aktīvu cilvēku, kuri nodokļus maksā, bet ne valstij,» intervijā laikrakstam Diena sacījis reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks.
«Proti, viņi uztur savus nabadzīgos radiniekus, apmaksā tiem medicīnu utt. Respektīvi, viņi maksā nodokļus, bet «pa tiešo», nenosponsorējot kādai amatpersonai braucienu uz Bahamu salām,» viņš skaidrojis.
Runājot par sociālajām kampaņām, Ē. Stendzenieks stāstījis: «Kampaņa ir veiksmīga, ja tās vēstījums sakrīt ar cilvēka veselo saprātu. Piemēram, cilvēki sprādzējas automašīnās, jo saprot, ka trieciena spēks ir lielāks par paša spēju noturēt savu rumpi... Ja runā par iespējām, pasaules pieredze liecina, ka veiksmīgas ir kampaņas, kas aicina uz labāku attieksmi pret dzīvniekiem.»
«Cilvēki ļoti labi emocionāli reaģē uz ziņām par tiem, kuri ir vājāki, neaizsargātāki, tu vari justies mazliet pārāks un gādīgs vienlaikus. Turklāt sunim neko no tevis nevajag - viņš nemēģinās aizņemties naudu un neprasīsies darbā... Līdzīgi ir ar kampaņām par nemēslošanu dabā. Jo jautājums jau ir, kas mani caur šo kampaņu uzrunā - daba, kam es, simboliski izsakoties, ticu, vai politiķis, Eiropas Savienība utt., kuriem neticu,» teicis reklāmas speciālists.
Vaicāts par kampaņām, kas aicina pievērst uzmanību negācijām - vardarbība ģimenē un tamlīdzīgi, Ē. Stendzenieks norādījis: «Aiz šāda veida kampaņām stāv vai nu nepieciešamība apgūt kaut kādu budžetu, vai nepieciešamība nopelnīt politiskos punktus. Nekāda cita iemesla tur nav. Nu iedomājies - kampaņa pret bērnu tirdzniecību. Kā tev šķiet - tie plakāti ielās uzrunā cilvēkus, kuri ar to nodarbojas?»