Pirmsvēlēšanu gaisotnes aizsegā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija, izskatot grozījumus Darba likumā par piemaksas apmēru par virsstundu darba veikšanu, nolēma arī otrajam lasījumam Saeimā virzīt likumprojektu, kas, domājams, būtiski ietekmēs Latvijas konkurētspēju un ekonomiku kopumā.

Šis variants, ko ilgstoši un mērķtiecīgi lobējusi būvniecības nozare, visas pārējās nozares nostāda nevienlīdzīgā situācijā, paredzot virsstundu piemaksu samazināšanu no pašreizējiem 100% uz 50% tikai tām nozarēm, kas noslēgušas ģenerālvienošanos, tajā paredzot būtisku valsts noteiktās minimālās darba algas vai stundas algas likmes paaugstināšanu.

Savukārt, iepriekšējā Saeima «uz atvadām» šos grozījumus atbalstījusi arī 2. lasījumā 11. oktobra Saeimas sēdē. Tagad šie grozījumi raitiem soļiem turpina savu ceļu uz 3. lasījumu. Proti, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas nākamajā sēdē 17. oktobrī paredzēts lemt par to virzīšanu 3. lasījumam. Minētais liek domāt, ka iepriekšējās Saeimas deputāti vēl steidz padarīt apsolītos darbus. Tomēr rodas jautājums, vai tiešām šāda steiga ir nepieciešama un kam tā ir izdevīga?

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) aicina Labklājības ministriju nekavējoties virzīt sagatavotos grozījumus Darba likumā par virsstundu piemaksas apmēru.

Augusta izskaņā LDDK nosūtījusi vēstuli Labklājības ministrijai (LM), atkārtoti vēršot uzmanību uz iepriekš rosinātajiem un apspriestajiem darba devēju priekšlikumiem par grozījumiem Darba likumā. LDDK norāda uz nepieciešamību risināt Latvijas uzņēmējdarbības konkurētspēju veicinošus piecus prioritāros jautājumus: virsstundu apmaksa; dīkstāves regulējums; nepilnais summētais darba laiks; darba līguma uzteikšana darbinieku arodbiedrības biedram; koplīguma spēks laikā.

“Nepieciešams tāds darba apmaksas noteikumu regulējums, kas atbilst realitātei, kurā dzīvojam, un iedarbojas uz izaicinājumiem, ar ko saskaramies. Darba likumam ir jābūt ekonomiski pamatotam un tādam, ko Latvijas uzņēmēji spētu izpildīt, negraujot savu konkurētspēju Baltijas valstu vidū, un kas neveicinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru,” pamato LDDK prezidents Andris Bite.

Ir noticis teju neticamais! Sociālie partneri – darba devēji un arodbiedrības – ir vienojušies, ka nozarēs, kurās noslēgta ģenerālvienošanās, kas paredz būtiski augstāku minimālo algu nekā valstī noteiktā, būs iespējams vienoties par virsstundu darba samaksu, bet ne mazāk kā 50% no algas.

Līdz šim darba devēji bija tie, kas lūdzās atcelt anahronisko normu par 100% virsstundu apmaksu. Gan tāpēc, ka Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā par virsstundām maksā dubultā, gan tāpēc, ka tieši šīs absurdās normas dēļ daudzviet virsstundas netiek uzskaitītas vispār un darbinieks nesaņem neko. Taču arodbiedrības iespītējās kā āži un paziņoja, ka virsstundu dubulta apmaksa ir viņu sarkanākā no sarkanākajām līnijām.

Tiesa, bez kādiem nozīmīgiem argumentiem, īpaši ņemot vērā straujo ikgadējo algu pieaugumu. Vienkārši kliedza, ka nedrīkst pasliktināt darbinieku tiesības un viss. Tas, ka de facto tieši dubultā samaksa ir veicinājusi virsstundu neuzskaitīšanu, arodbiedrību bosus nekad nav uztraucis. Tagad nu rasts kompromiss, ka nozarēs, kurās ir ģenerālvienošanās, varēs nemaksāt par virsstundām dubultā. Vakar Saeimai šos grozījumus vajadzēja apstiprināt trešajā lasījumā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Latvijas Slimnīcu biedrība brīdina par iespējamu ārkārtas situāciju no nākamā gada 1.janvāra saistībā ar Satversmes tiesas (ST) spriedumu ierobežot medicīnas darbinieku virsstundu darbu, aģentūru LETA informēja biedrības priekšsēdētājs Jevgēņijs Kalējs.

Šī gada maijā ST nosprieda, ka Ārstniecības likuma pārejas noteikumu normas, kas nosaka ārstniecības personu samaksu par pagarināto normālo darba laiku, neatbilst Satversmei, un to atcēla.

Kalējs norādīja, ka izmaiņas, saistībā ar tiesas spriedumu, paredz virsstundu darba ierobežojumus, kas var būtiski ietekmēt ne tikai mediķu atalgojumu, bet apdraudēt neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanu iedzīvotājiem slimnīcās nepārtrauktā diennakts režīmā ik dienu.

Kā skaidroja Kalējs, patlaban, lai nodrošinātu neatliekamās palīdzības sniegšanu slimnīcās nepārtrauktā diennakts režīmā ik dienu, ārsti un medicīnas māsas strādā vidēji 1,5 slodzi jeb aptuveni 20 virsstundas nedēļā. Bet jaunās likuma izmaiņas paredz, ka 2019.gadā virsstundu skaits nedrīkst pārsniegt 13 stundas nedēļā jeb 1,3 slodzi, savukārt no 2020.gada virsstundu skaits tiks samazināts līdz astoņām virsstundām.

Saeima ceturtdien, 1.novembrī, galīgajā lasījumā pieņēma izmaiņas Darba likumā, kas paredz iespēju nozarēs, kurās ar ģenerālvienošanos būtiski palielināta minimālā darba alga, noteikt mazāku piemaksu par virsstundu darbu, informē Saeimas Preses dienests.

Jaunais regulējums paredz, ka virsstundu apmaksa šajās nozarēs varēs būt ne mazāka par 50% no darbiniekam noteiktās stundas algas likmes. Iepriekš par virsstundu darbu visos gadījumos bija noteikta piemaksa 100% apmērā. Nozarēs, kurās ģenerālvienošanās nav noslēgta, saglabātos līdzšinējā virsstundu apmaksas kārtība.

Saskaņā ar Darba likumu nozares ģenerālvienošanos slēdz darba devēji, kas nodarbina vairāk nekā 50 % nozares darbinieku vai kuru preču apgrozījuma vai pakalpojuma apjoms ir vairāk nekā 50% no nozares apgrozījuma. Šāda ģenerālvienošanās ir saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attiecas uz visiem darbiniekiem. Nozares ģenerālvienošanās primāri vērsta uz nozares nodarbināto tiesisko interešu aizsardzību un sociālo garantiju stiprināšanu, taču vienlaikus uzskatāma par vienu no efektīvākajiem instrumentiem attiecīgās nozares sakārtošanai, attīstībai un konkurences veicināšanai, kā arī ēnu ekonomikas ierobežošanai, teikts grozījumu anotācijā.

Kāds ārsts, strādājot gan publiskajā, gan privātajā sektorā, mēnesī pelna aptuveni 39 000 eiro, liecina aģentūras LETA rīcībā esošā informācija.

Minētais ārsts strādā vienā no klīniskajām universitātes slimnīcām, mēnesī vidēji tajā strādājot pilnas slodzes darbu jeb 160 stundas. Par šādu darbu ārsts vienā no lielajām slimnīcām nopelna vairāk nekā 6000 eiro mēnesī.

Taču, kā rāda aģentūras LETA rīcībā esošie apkopotie dati, papildu pilnas slodzes darbam lielajā slimnīcā, ārsts strādā arī komercsektorā, mēnesī par šo darbu nopelnot vēl aptuveni 33 000 eiro. Minētā summa patlaban ir lielākā, ko kāds ārsts mēnesī nopelnījis papildu darba pienākumiem publiskajā sektorā.

Lielākais klīniskajā universitātes slimnīcā kādam citam ārstam izmaksātais atalgojums mēnesī ir aptuveni 11 000 eiro, vēl vairāki ārsti šī līmeņa slimnīcās atalgojumā mēnesī saņemt aptuveni 9000 eiro. Citās klīniskajās universitātes slimnīcās lielākās ārstu algas mēnesī svārstās 3000 - 4000 eiro robežās.

Virsstundu apmaksas samazināšanu no pašreizējiem 100% uz 50% baudīs tās nozares, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos par būtisku – vismaz 50% – minimālās algas palielinājumu.

Tāds ir Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes darba rezultāts, izskatot grozījumus Darba likumā. Šo ideju atbalstīja LDKK, LBAS, Ekonomikas un Labklājības ministrija, taču pret tās formulējumu iebilda tiesībsargs un Saeimas Juridiskais birojs.

Lai šī norma būtu spēkā un darba devēji to varētu sākt izmantot, par to vēl jānobalso parlamenta vairākumam. Saskaņā ar Darba likumu nozares ģenerālvienošanos slēdz darba devēji, kas nodarbina vairāk nekā 50% nozares darbinieku vai kuru preču apgrozījuma vai pakalpojuma apjoms ir vairāk nekā 50% no nozares apgrozījuma. Šāda ģenerālvienošanās ir saistoša visiem attiecīgās nozares darba devējiem un attiecas uz visiem darbiniekiem. Nozarēs, kurās ģenerālvienošanās nebūs noslēgta, saglabātos līdzšinējā virsstundu apmaksas kārtība. Patlaban par virsstundu darbu visos gadījumos noteikta piemaksa 100% apmērā.

Virsstundu apmaksas samazināšana no pašreizējiem 100% līdz 50% būs tām nozarēm, kas noslēgušas ģenerālvienošanos par būtisku minimālās algas palielinājumu; darba devējiem nebūs tiesību prasīt svešvalodu, ja tā nav vajadzīga darbam.

To paredz Saeimā akceptētie grozījumi Darba likumā. Interesanti, ka vakardienas parlamenta dienaskārtībā bija veseli trīs likumprojekti grozījumiem šajā likumā.

Otrajā lasījumā bez jebkādām diskusijām tika akceptēts priekšlikums par virsstundu apmaksas samazināšanu no pašreizējiem 100% līdz 50%. Tā būtu iespējama tām nozarēm, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos par būtisku minimālās algas palielinājumu. Vairāku DB aptaujāto uzņēmēju viedoklis par šo normu bija ļoti atšķirīgs – vieni to vērtēja kā būtisku progresu daudzu gadu ilgajās šī jautājuma diskusijās, savukārt citi norādīja, ka šis risinājums radīs zināmas pārmaiņas vienā vai divās nozarēs, bet tas īsti nebūšot izmantojams daudzās citās.

Valdībai, sagatavojot valsts budžeta projektu nākamajiem trim gadiem, ik gadu jāparedz līdzekļi mediķu algu paaugstināšanai par 20 procentiem. To paredz izmaiņas Veselības aprūpes finansēšanās likumā, kas ceturtdien, 13.decembrī, divos lasījumos kā steidzamas pieņemtas Saeimas sēdē.

«Šis ir skaidrs politisks vēstījums, ka mediķu algu palielināšanai nākamajos gados ir jābūt valdības prioritātei. Atbalstu šai iniciatīvai ir pauduši visi parlamentā pārstāvētie politiskie spēki. Patlaban medicīnas nozare stāv uz bezdibeņa malas, un, lai novērstu katastrofu, mums ir jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums nozarē strādājošajiem,» uzsver par likumprojekta virzību atbildīgās Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Andris Skride.

Mediķu skaits ārstniecības iestādēs turpina strauji sarukt, un tam par iemelsu ir ārstniecības personu novecošanās, kā arī zemā darba samaksa. Daudzi jaunie speciālisti izvēlas doties strādāt uz ārzemēm, kur tiek piedāvāts daudz konkurētspējīgāks atalgojums; tāpat mediķi aizplūst uz privāto sektoru. Cilvēkresursu situācija veselības nozarē rada nopietnu apdraudējumu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai nākotnē, teikts komisijas virzītā likumprojekta anotācijā.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis trešdien izsludinājis 28.martā pieņemtos grozījumus Darba likumā saistībā ar virsstundu apmaksu, informēja Valsts prezidenta kancelejā.

Vienlaikus Valsts prezidents nosūtījis vēstuli Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (VL-TB/LNNK), kurā aicina parlamentu pievērst lielāku uzmanību Satversmes un labas likumdošanas principa prasību nodrošināšanai likumdošanas procesā, jo īpaši ievērojot Satversmes tiesas iepriekš nolemto.

«Likuma pieņemšanā Saeimas vairākums nav sniedzis pamatojumu pieņemtajiem lēmumiem un izvērtējumu par regulējuma iespējamo neatbilstību Satversmei. Tas rada šaubas par labas likumdošanas principa un Satversmes tiesas spriedumos formulēto atziņu ievērošanu. Šāda likumdevēja rīcība vājina uzticēšanos parlamentam un valsts varai kopumā, kā arī nestiprina tiesiskumu Latvijā,» vēstulē Saeimas priekšsēdētājai norāda Valsts prezidents.

Nupat publiskajā telpā ir sabadījušās vairākas uzņēmēju organizācijas. Iemesls – jaunie grozījumi Darba likumā, kas paredz, ka nozarēs, kurās noslēgta ģenerālvienošanās, varēs vienoties par virsstundu apmaksu 50% apmērā no darba algas.

Šo normu aizstāv Latvijas Darba devēju organizācija (LDDK), taču iebilst Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Ārvalstu investoru padome Latvijā (FICIL), kas jau ir paudušas, ka jaunie grozījumi varētu tikt apstrīdēti Satversmes tiesā. LTRK līdz ar tiesībsargu Juri Jansonu ierosināja, ka 50% apmērā no darba algas visiem strādājošajiem tiktu apmaksātas pirmās divas virsstundas, bet 100% apmērā visas pārējās. To gan noraidīja Saeima, jo tam nepiekrīt arodbiedrības. Faktiski iemesls LTRK un FICIL negatīvajai attieksmei pret grozījumiem Darba likumā ir saistīts ne tikai ar Satversmes tiesas riskiem, bet arī ar to, ka tie aizcērt durvis uz mazāku virsstundu apmaksu tām nozarēm, kurās nav noslēgta ģenerālvienošanās.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera ir pārliecināta, ka šodien, 1.novembrī, Saeimā 3.lasījumā pieņemtie grozījumi Darba likumā, kas nosaka virsstundu apmaksas kārtību, tiks apstrīdēti Satversmes tiesā kā Satversmei neatbilstoši.

«Esam ļoti nepatīkami pārsteigti, ka aizejošā Saeima pēdējā sēdē veica šādas izmaiņas Darba likumā, neņemot vērā, ka grozījumi neatbilst Satversmei, uz ko skaidri norādīja gan Tiesībsarga birojs, gan Ārvalstu Investoru padome (FICIL), gan arī Saeimas Juridiskais birojs. Lemsim arī par aicinājumu Valsts prezidentam Raimondam Vējonim neizsludināt pieņemto likumu,» saka LTRK valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, «mēs bijām sagatavojuši kompromisa variantu, kas atbilstu Satversmei un paredzēja konkurētspējīgu un darba devēju un nodarbināto intereses aizsargājošu regulējumu par virsstundu piemaksu 50% jeb samaksu 150% apmērā par pirmajām divām virsstundām dienā visās tautsaimniecības nozarēs, ne tikai atsevišķās. Šādu priekšlikumu Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā bija iesniegusi LTRK un trešajā lasījumā līdzvērtīgu rosinājumu virzīja arī Saeimas deputāts Edgars Putra.»

Virsstundu apmaksas samazināšana no pašreizējiem 100% līdz 50% būs tām nozarēm, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos par būtisku minimālās algas palielinājumu

Tāds ir Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darba rezultāts, izskatot grozījumus Darba likumā, par ko gan vēl būs jābalso parlamentam. Tā kā šie grozījumi vēlreiz tiks skatīti atbildīgajā komisijā uz trešo – pēdējo lasījumu, tad, visticamāk, ir sagaidāma atkārtota diskusija.

Atšķirīga pozīcija

DB jau vēstīja, ka LTRK bija iesniegusi priekšlikumu: pirmās divas virsstundas apmaksāt ne mazāk kā ar 50% piemaksu, bet katru nākamo - jau 100%. Savukārt, ja darbiniekam ir noteikta summētā darba laika uzskaite un pārskata laiks ir viens mēnesis, tad darbinieks, kurš veic virsstundu darbu, par pirmajām 20 virsstundām, kas veiktas virs noteiktā normālā darba laika, saņemtu 50% piemaksu, bet par katru nākamo – 100%. Savukārt, ja darbinieks strādās svētku dienās, saņems piemaksu ne mazāk kā 100% no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. Šo ideju konceptuāli atbalstīja arī Ārvalstu investoru padome Latvijā. Savukārt Nacionālās trīspusējās sadarbības padomē jau iepriekš bija atbalstīts priekšlikums par virsstundu apmaksas samazināšanu no pašreizējiem 100% līdz 50% tām nozarēm, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos par būtisku minimālās algas palielinājumu. DB jau 06.06.2018. vēstīja, ka uz šo normu augsto Satversmes Tiesas riska faktoru savos atzinumos norādīja gan Tiesībsargs Juris Jansons, gan arī Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Dina Meistare.

Saistībā ar Covid-19 vīrusa izplatību Latvijā līdz Lieldienām izsludināta ārkārtējā situācija, nosakot virkni stingru ierobežojošu pasākumu, ceturtdien pēc valdības ārkārtas sēdes paziņoja amatpersonas.

Ārkārtējā situācija ir spēkā no lēmuma pieņemšanas brīža līdz šī gada 14.aprīlim ar mērķi šajā laikā ierobežot Covid-19 izplatību.

Veselības ministrija (VM) noteikta par atbildīgo institūciju darbību koordinācijai ārkārtējās situācijas laikā.

Ārkārtējās situācijas laikā valsts un pašvaldību iestādēm uzdots izvērtēt un iespēju robežās nodrošināt klātienes pakalpojumu sniegšanu attālināti.

Lai apmeklētu pirmsskolas izglītības iestādi, vecākiem 13.martā ir jāiesniedz pirmsskolas izglītības iestādē rakstisks apliecinājums, ka bērns un ģimene nav apmeklējuši Covid-19 skartās valstis vai teritorijas, nav bijuši kontaktā ar Covid-19 saslimušajiem vai kontaktpersonām un vecākiem nav iespēju citādi nodrošināt bērna pieskatīšanu.

Piesaucot nepieciešamību novērst «valsts veselības aprūpes sabrukšanu», Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības (LVSADA) vadītājs Valdis Keris vēstulē valsts augstākajām amatpersonām prasa 90 miljonu eiro piešķiršanu mediķu atalgojumam.

Vēstulē Valsts prezidentam Raimondam Vējonim un Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniecei (VL-TB/LNNK) Keris LVSADA vārdā aicinu abas amatpersonas «neatliekami rīkoties, lai novērstu Latvijas valsts veselības aprūpes sabrukšanu».

LVSADA vadītājs akcentē, ka ārkārtas situācija, ko izraisījusi masveida atlūgumu iesniegšana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), skaidri liecinot, ka nozares darbinieku uzticība valstij esot smagi iedragāta. Viņš akcentē, ka krīzes cēlonis esot pašreizējās valdības atteikšanās iekļaut nākamā gada budžeta plānošanas dokumentos finansējumu, kas nepieciešams nozares darbinieku atalgojuma paaugstināšanai un virsstundu apmaksai.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) atzinīgi vērtē ieceri Saeimā debatēt par ekonomikas izaugsmes mērķiem un līdzekļiem tās nodrošināšanai, informē LDDK.

Vienlaikus aicinām fokusēties uz konkrētiem darbiem skaidri noteiktos termiņos, jo šobrīd ekonomiskā izaugsme ir raksturota ar vairumā gadījumu pareiziem virsrakstiem, bet nav skaidrs, ar kādiem darbiem un par kādiem līdzekļiem ieceres īstenot.

"LDDK uzskata, ka ir nepieciešams veikt tūlītējas izmaiņas vairākos tautsaimniecības attīstībai būtiskos virzienos. Lai panāktu nepieciešamo ekonomikas izrāvienu un Latvijas uzņēmējdarbības vides konkurētspēju, ir jāmaina darbaspēka nodokļu regulējums, jāgroza Darba likums un efektīvi jāpārvalda cilvēkkapitāla attīstība. Politiķiem, uzņēmējiem un sabiedrībai ir jānotic, ka varam sasniegt izvirzītos mērķus - no komforta zonas būs jāizkāpj visiem," pauž LDDK prezidents Andris Bite.

Igaunijas valdība ceturtdien atbalstīja likumprojektu par grozījumiem Medikamentu likumā, kas slimnīcu aptiekām dos tiesības importēt zāles.

Grozījumu mērķis ir palielināt zāļu pieejamību slimnīcām un līdz ar to arī pacientiem, kā arī veicināt konkurenci starp vairumtirgotājiem. Turklāt grozījumi ļautu slimnīcām labāk plānot zāļu piegādes un izmaksas un uzlabot gatavību krīzes situācijām.

Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem slimnīcu aptiekām nav tiesību pašām importēt zāles un aktīvās vielas, un tas nozīmē, ka tām medikamenti jāiegādājas no Igaunijā reģistrētiem vairumtirgotājiem.

Likumprojekts paplašinātu potenciālo piegādātāju loku slimnīcu aptiekām, ļaujot slimnīcu konkursos Igaunijā piedalīties ne tikai Igaunijā reģistrētiem zāļu vairumtirgotājiem, bet arī prasībām atbilstošiem Eiropas Savienības vairumtirgotājiem.

Gultasvietu skaita palielināšanai Covid-19 pacientu ārstēšanai pašlaik plānots ierobežot dienas stacionāru darbu.

Tā pirmdien medijiem pavēstīja Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre un Valsts operatīvās medicīniskā komisijas (VOMK) priekšsēdētāja Daina Mūrmane-Umbraško.

Viņa klāstīja, ka pirmdien notikušajā VOMK sēdē apspriesta epidemioloģiskā situācija un iezīmēti trīs iespējamie attīstības scenāriji, kas varētu ietekmēt pacientu stacionēšanu.

"Lai arī saslimstība pēdējo septiņu dienu laikā nedaudz samazinās. Ja iepriekš Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) ziņoja par saslimušo skaita pieaugumu par 50%, tad pēdējo dienu, nedēļas laikā ir vērojams 18% pieaugums. Bet jebkurā gadījumā prognoze ir, ka palielināsies pacientu skaits stacionāros," atzina Mūrmane-Umbraško.

Ikdienā šķietami nemanāma, tomēr tautsaimniecībai nepārvērtējami nozīmīga ir uzticamība. Vai varam paļauties, ka preču un pakalpojumu maiņas darījumos iegūsim solīto; vai varam būt droši, ka darījuma otra puse spēj pildīt solījumus; vai vērtības, kuras iegādājāmies, patiesībā pieder to pārdevējam, un kā varam droši zināt, kas tieši kam pieder?

Vai, iegādājoties, piemēram, nekustamo īpašumu, tam nav apgrūtinājumu, vai īpašumtiesību nostiprinājumi ir droši un nevar tikt nesankcionēti mainīti? Visbeidzot, naudas pastāvēšana pašos pamatos ir uzticēšanās rezultāts – tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.

Darījumos, kuros nepietiek ar otras puses labu reputāciju, mūsdienās uzticamības panākšanai plaši tiek izmantoti centralizēti institucionāli risinājumi – dažādi reģistri, vidutāji, kas apstiprina darījuma pušu noslēgtās vienošanās, intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesības un autoratlīdzības sadali administrējošas iestādes utt. Institucionālie risinājumi ne vienmēr ir ātrdarbīgi un efektīvi, turklāt daudzos gadījumos to darbošanos atbilstoši izveidošanas iecerei apdraud dažādi cilvēciskie faktori – kļūdas, ļaunprātība. Varētu vaicāt, vai iespējams izveidot tautsaimniecības darbības modeļus, lai uzticamība kļūtu par sistēmas neatņemamu īpašību un tautsaimniecības dalībnieku paļāvība būtu sasniedzama bez trešās puses iesaistes? Vai iespējams darījuma slēdzējpusēm izveidot līgumus, kuru izpilde notiktu automātiski, bez darījuma gaitu un nosacījumus pārraugošo pušu iesaistes, un līguma nesankcionēta maiņa būtu neiespējama?

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Birokrātija un iestāžu darba apjoms administratīvo naudas sodu izpildē kopumā ir pieaudzis, bet administratīvo naudas sodu nomaksas rādītāji būtiski neuzlabojas, secināts Valsts kontroles (VK) revīzijā, kurā vērtēts, vai izveidotā administratīvo naudas sodu izpildes sistēma darbojas efektīvi un vai sodu izpildi nodrošina ar iespējami mazākiem resursiem.

Kā aģentūru LETA informēja VK, administratīvās atbildības likums (AAL) stājās spēkā 2020.gada 1.jūlijā, nosakot vairākas izmaiņas administratīvo naudas sodu izpildes procesā. Revīzijas secinājumi izgaismo sākotnējās ietekmes novērtējuma un ietekmes pēcpārbaudes nozīmību, ieviešot jaunus regulējumus un reformas.

VK padomes locekle Kristīne Jaunzeme norāda, ka, lai arī AAL sākotnējās ietekmes novērtējumā prognozēja, ka jaunais regulējums finansiāli neietekmēs valsts pārvaldes iestāžu un tiesu ikdienas funkcijas un tādēļ neplānoja papildu resursus, realitātē noticis pretējais - iestādēm vajag vairāk resursu nekā iepriekš un tas bija paredzams reformu plānošanas posmā.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās cenās 2022. gadā bija 39.08 miljardi eiro. Tas raksturo Latvijas ekonomikas lielumu. Savukārt Latvijas ēnu ekonomikas lielums, saskaņā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (SSE Riga) Ēnu ekonomikas indeksa pētījumu, pērn bija 26.5% no IKP. Pie tam, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina augt – 2016. gadā tas bija 20.7%.

Kā viens no biežāk minētiem ēnu ekonomikas cēloņiem Latvijā tiek minēts nedeklarētie skaidras naudas darījumi. Pie ēnu ekonomikas īpatsvara 26.5% apmērā, tas monetārā izteiksmē ir 10.36 miljardi eiro. Šī ir naudas masa, kas paliek ārpus Latvijas nodokļu sistēmas administrācijas uzraudzības. Tā rezultātā nesaņemtie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pie efektīvas nodokļu likmes 20% (IIN, UIN, kapitāla pieauguma nodoklis ir 20%, bet PVN – 21%) ik gadu sastāda vismaz ap diviem miljardiem eiro. Šī summa būtu svarīgs pienesums Latvijas kopbudžetam, lai varētu samazināt budžeta deficītu, Latvijas ārējo parādu un papildus iegūtu līdzekļus aizsardzības, veselības, izglītības un citu nozaru stiprināšanai.

Izvērtēt 2020.gadu pirmajā brīdī šķiet vienkāršāk nekā tas patiesībā ir. Gads daudziem šķitis kā viens no "sliktākajiem" ja ne visas dzīves laikā, tad pēdējā desmitgadē noteikti.

Tomēr tas nesis arī iespaidīgus zinātnes sasniegumus un saprāta atgriešanos starptautiskajā politikā, par ko liecina ASV vēlēšanu iznākums un Brexit vienošanās. Tas ļauj domāt, ka 2021. gadā pasaule varēs nedaudz uzelpot. Skaidrs, ka riski vēl joprojām saglabājas augsti, jo vīruss var mūs vēl pārsteigt ar jaunām un bīstamākām mutācijām, kas nozīmē, ka vajadzēs pielāgot vakcīnas, attālinot Covid-19 uzveikšanu. Taču, pat pieņemot, ka viss rit kā pa diedziņu, proti, pandēmija atkāpjas un 2021. gads ir pirmais no vairākiem izaugsmes gadiem, Covid-19 stāsts vēl nebūs beidzies. Jau daudz runāts par krīzes ietekmi uz globalizāciju un digitalizāciju, bet, iespējams, mazāk diskutēts par to, ka tā ir neatgriezeniski izmainījusi valsts un privātā sektora attiecības, saasinājusi eksistējošās nevienlīdzības problēmas, un mudinājusi aktīvāk ķerties pie klimata pārmaiņu draudu risināšanas. Šie ir daži no faktoriem, kuru dēļ varam sacīt, ka Covid-19 ietekme pasaules un Latvijas ekonomikā būs jūtama vēl daudzus gadus.

Viena no pēdējā laika aktualitātēm darba tirgū līdztekus tā pārkaršanai ir Darba likums.

Vispirms jau runa ir par grozījumiem Darba likumā, kas paredz nozarēs, kuras noslēgušas ģenerālvienošanos, iespēju noteikt darba samaksu par virsstundām 50% apmērā no darba algas, nevis 100% apjomā kā līdz šim. Lai gan Saeima šos grozījumus pieņēma, Valsts prezidents Raimonds Vējonis tos neizsludināja un atdeva parlamentam otrreizējai caurlūkošanai. Tā ka par šiem grozījumiem, kurus atbalsta Latvijas Būvuzņēmēju partnerība (būvniecība ir vienīgā nozare, kurā pašlaik ir noslēgta ģenerālvienošanās), Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LABS), bet iebilst Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Ārvalstu investoru padome un Tiesībsarga birojs, vēl gaidāmas diskusijas.