Ir noticis teju neticamais! Sociālie partneri – darba devēji un arodbiedrības – ir vienojušies, ka nozarēs, kurās noslēgta ģenerālvienošanās, kas paredz būtiski augstāku minimālo algu nekā valstī noteiktā, būs iespējams vienoties par virsstundu darba samaksu, bet ne mazāk kā 50% no algas.
Līdz šim darba devēji bija tie, kas lūdzās atcelt anahronisko normu par 100% virsstundu apmaksu. Gan tāpēc, ka Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības dalībvalsts, kurā par virsstundām maksā dubultā, gan tāpēc, ka tieši šīs absurdās normas dēļ daudzviet virsstundas netiek uzskaitītas vispār un darbinieks nesaņem neko. Taču arodbiedrības iespītējās kā āži un paziņoja, ka virsstundu dubulta apmaksa ir viņu sarkanākā no sarkanākajām līnijām.
Tiesa, bez kādiem nozīmīgiem argumentiem, īpaši ņemot vērā straujo ikgadējo algu pieaugumu. Vienkārši kliedza, ka nedrīkst pasliktināt darbinieku tiesības un viss. Tas, ka de facto tieši dubultā samaksa ir veicinājusi virsstundu neuzskaitīšanu, arodbiedrību bosus nekad nav uztraucis. Tagad nu rasts kompromiss, ka nozarēs, kurās ir ģenerālvienošanās, varēs nemaksāt par virsstundām dubultā. Vakar Saeimai šos grozījumus vajadzēja apstiprināt trešajā lasījumā.
Taču tad pienāca tiesībsargs Juris Jansons un deputāts Edgars Putra, un grozījumu apstiprināšana tika atlika. Jo tiesībsargs neesot guvis pārliecību, ka iecere par virsstundu darbu maksāt 50%, ja tiek slēgta ģenerālvienošanās, ir pietiekami pamatota, turklāt uzskata, ka ar šo priekšlikumu tiek ierobežotas darbinieku tiesības, kā arī vienlīdzības princips. Savukārt deputāta Putras priekšlikums paredz, ka darbinieks, kurš veic virsstundu darbu, par pirmajām divām virsstundām saņem piemaksu ne mazāku kā 50%, bet par katru nākamo - ne mazāk kā 100% apmērā. Respektīvi, atkal uzradies kāds, kam tik ļoti rūp darba tautas labklājība un “vienlīdzības princips”, ka labāk bremzēsim ģenerālvienošanās noslēgšanu nozarēs.
Tas nekas, ka tā būtiski paaugstina minimālo algu nozarē, samazinot aplokšņu algas un tādējādi nozīmīgi uzlabojot strādājošo sociālās garantijas. Toties netiks ierobežotas darbinieku tiesības uz neuzskaitītām virsstundām. Protams, ne visas uzņēmēju organizācijas ir apmierinātas ar šādu pretimnākšanu tiem, kas noslēguši ģenerālvienošanos, jo tas nozīmē, ka pārējiem cerības uz samazinātu virsstundu apmaksu līdzinās nullei. Tomēr pašreizējie grozījumi ir labāki nekā status quo, un nevar vadīties pēc principa: ja nav man, tad lai nav nevienam.
Šīs peripetijas vēlreiz uzskatāmi pierāda, cik bezcerīgi novecojis ir mūsu Darba likums, kas paredz ļoti plašu vispārēju regulējumu, samērā mazas pašnoteikšanās tiesības dodot nozarēm. Tiešām nav skaidrs, kādēļ nozares, kurās ir ģenerālvienošanās, nevarētu tādas lietas kā minimālā alga, darba stundu skaits, virsstundu apmaksa utt. izlemt pašas, vienojoties nozares darba devējiem un arodbiedrībām. Katrā nozarē ir sava specifika, kas jāņem vērā, un nav pareizi visu risināt ar vienu cirtienu Darba likumā. Jāteic, ka tā ir arī daudzu citu valstu prakse, kur šādus jautājumus risina katra nozare pati, nevis viens vispārējs likums.
