Stagnācija - tā vienā vārdā varētu raksturot sabiedrības noskaņojumu izmaiņas kopš 2012.gada vasaras. Vērtējot iedzīvotāju noskaņojuma indeksu izmaiņas, no mēneša uz mēnesi ir redzams, ka oma nemitīgi mainās - ir brīži, kad noskaņojumi pasliktinās, un ir brīži, kad tie atkal uzlabojas. Ir indeksi, kas mazliet iet uz augšu, un ir indeksi, kas mazliet iet uz leju. Patlaban mēs kolektīvi atkal atrodamies kārtējā noskaņojuma uzlabošanās fāzē.
Taču, ja skatāmies plašākā retrospektīvā, tad nevar nepamanīt, ka visas šīs nelielās un lokālās sabiedrības noskaņojuma izmaiņas pēdējā laikā ir tikai tāda līgana šūpošanās gandrīz uz vietas. Pēdējo divu gada laikā kopējais noskaņojuma indekss vidēji ir pieaudzis vien par pāris punktiem, kas nozīmē, ka tas nav būtiski mainījies. Tas ir dziļi negatīvs un gandrīz nemainās. Ja šāds indeksu uzlabošanās temps saglabāsies arī turpmāk, tad kopējā noskaņojuma indekss plusa zīmi varētu sasniegt tikai pēc kādiem 12 – 13 gadiem! Savukārt darba izredžu vērtējuma apakšindekss plusa zīmi varētu sasniegt tikai kaut kad šī gadsimta otrajā pusē (t.i., kad būs nomainījušās jau vairākas paaudzes). Vai šī ir laba, apmierinoša vai pieņemama situācija? Es domāju, ka ne!
Turklāt es patiesi nedomāju, ka sabiedrības pozitīvais noskaņojums ir pašmērķis. Manuprāt, tas drīzāk būtu jāaplūko kā viens no sabiedrības veselības indikatoriem. Līdzīgi kā temperatūra slimniekam – to parasti neārstē. Ārstē slimību. Taču temperatūra stāsta par slimības smagumu, tās gaitu.
Pēc pāris mēnešiem atkal jau ir gaidāmas kārtējās Saeimas vēlēšanas. Tas būs brīdis, kad sabiedrībai būs iespēja ietekmēt valstī notiekošos procesus. Cerēsim, ka šī iespēja materializēsies pozitīvās pārmaiņās.