Jaunākā DNB Latvijas barometra pētījuma rezultāti liecina, ka februārī bez acīmredzamiem iemesliem iedzīvotāju kopējā noskaņojuma indekss piedzīvojis lejupslīdi par četriem punktiem, kas uz agrāk novēroto izmaiņu fona ir diezgan jūtams kritums. Tiesa, pavērojot indeksu ilgākā laika posmā, kļūst redzams, ka, lai gan ar svārstībām, tomēr jau kopš pagājušā gada jūnija minētais rādītājs ir «iestrēdzis» un pēdējo deviņu mēnešu laikā jūtama progresa vairs nav bijis.
Situācija, kad sabiedrības kopējais noskaņojums vairs neuzlabojas (varbūt pat sāk pasliktināties), rada zināmas šaubas, vai mūsu eurointegrācijas galvenajiem velkoņiem - finanšu ministram Andrim Vilkam un Latvijas Bankas vadītājam Ilmāram Rimšēvičam - izdosies izpildīt publiski solīto un panākt, lai līdz gada vidum eurointegrācijas sajūsma būtu tik liela, ka vismaz puse iedzīvotāju atbalstītu pāreju uz euro.
Esmu pārliecināts, ka sabiedrības noskaņojuma fons ir ļoti svarīgs elements euro jautājumā. Taču, kā rāda pēdējo mēnešu dati, publiskajā telpā vērojamā pozitīvo makroekonomisko ciparu plūsma uz sabiedrisko domu īpašu iespaidu vairs neatstāj. Laikam cilvēki ir vairāk sākuši skatīties savos makos un mazāk klausīties politiķu runās.
Tikmēr pētījuma dati, kas veltīti dziļākai ģimeņu materiālā stāvokļa izpētei, atklāj kādu negaidītu aspektu. Vismaz man tas bija pārsteigums (pat neskatoties uz manu jau ilgstošo skepsi attiecībā uz tēzi par «Latvijas veiksmīgo izeju no krīzes»).
Vērojot, kā pēdējo gadu laikā lēnām uzlabojas gan kopējais iedzīvotāju noskaņojuma indekss, gan arī tie apakšindeksi, kas attēlo, kā iedzīvotāji vērtē savu materiālo situāciju, varētu domāt, ka savos tēriņos mājsaimniecības vairs nav tik piesardzīgas kā pirms gada vai diviem un ka cilvēki veikalā katru santīmu vairs neapgroza pirkstos trīsreiz, apdomājot, vai tiešām šis būs pats izdevīgākais pirkums. Arī aizvien pieaugošais kopējais mazumtirdzniecības apgrozījums it kā vedinātu tā domāt.
Taču atbildes uz diviem DNB Latvijas barometra pētījuma jautājumiem nes pārsteigumus. Pretēji gaidītajam izrādās, ka iedzīvotāji patlaban krietni biežāk (63%) nekā 2011. un 2008.gadā (abos gados – 53%), iegādājoties pirmās nepieciešamības preces, pievērš uzmanību cenām. Arī raksturojot naudas tērēšanas paradumus salīdzinājumā ar laika posmu no 2008. līdz 2011.gadam, iedzīvotāji tagad rūpīgāk seko līdzi visiem izdevumiem (64%).
Atliek tikai minēt, vai, pateicoties krīzes gadiem, sabiedrībā ir izstrādājušies jauni paradumi (galu galā taupīgumu var pieskaitīt tikumiem) vai tas vienkārši ir pierādījums, ka daudziem krīze nebūt nav galā, bet pieaugošie mazumtirdzniecības apjomi pamatā saistāmi ar inflāciju, «ātro kredītu» uzplaukumu un citiem līdzīgiem faktoriem. Un, ja realitātē darbojas otrais variants, tad nevajadzētu brīnīties, ka ikvienu ziņu par ekonomiskajām pārmaiņām (ieskaitot pāriešanu uz euro) un iespējamu cenu pieaugumu tām vai citām precēm sabiedrība sagaida ar milzu bažām.