Pēc gandrīz divu mēnešu aizķeršanās valdība atbalstījusi reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu, kas ārzemēs dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju atgriešanai mājās līdz 2016. gadam piedāvā vairāk nekā 2,4 miljonus latu vērtus pasākumus.

Plānu valdība atbalstīja bez garām diskusijām. Jānorāda, ka Ekonomikas ministrijas (EM) izstrādātais reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013.-2016.gadam valdības darba kārtībā bija iekļauts jau jūnija sākumā, taču tā izskatīšana «aizķērās» ministriju strīdu dēļ par to, kura iestāde nodrošinās vienas pieturas principu. Sākotnēji bija paredzēts, ka vienas pieturas aģentūras funkcijas uzņemsies Labklājības ministrijas (LM) paspārnē esošā Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), informējot aizbraukušos iedzīvotājus par jautājumiem, kas saistīti ar pārcelšanos un uzturēšanos Latvijā. LM pret šo ideju iebilda, skaidrojot, ka jautājumos, kas neietilpst NVA kompetencē, var palīdzēt tikai kā starpnieks. Tagad vienas pieturas principu paredzēts nodrošināt, izvietojot ārvalstīs dzīvojošajiem valstspiederīgajiem, kuri vēlas atgriezties, nepieciešamo informāciju vienotajā valsts un pašvaldību portālā latvija.lv un valsts iestāžu mājas lapās. Tāpat palīdzēt sniegt informāciju varētu Nacionālais integrācijas centrs.

Ir jāapzinās, ka arī šogad būs vismaz 10 tūkstoši, varbūt pat 15 vai 20 tūkstoši cilvēku, kuri pametīs Latviju, lai pārceltos uz labāku dzīvi citā valstī. To prognozē demogrāfs Ilmārs Mežs, vēsta laikraksts Diena.

Izceļotāju skaits no Latvijas īpaši uz Eiropas Savienības dalībvalstīm turpina pieaugt, liecina arī Ārlietu ministrijas (ĀM) dati. Ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 370 000 Latvijas valstspiederīgo, no tiem vairāk nekā 200 000 no Latvijas izbraukuši pēdējo desmit gadu laikā. Atbalstu tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā, plānots sniegt saskaņā ar Ekonomikas ministrijas (EM) vadībā izstrādāto un 2013. gada 30. jūlijā valdībā pieņemto reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu 2013.-2016. gadam. EM «iedarbināts», plāns reāli funkcionē jau pusgadu, norāda laikraksts.

«Nevaram sagaidīt, ka reemigrācijas plāna ietvaros atbraucēju skaits būs daudzi tūkstoši. Turklāt mēs nekad arī neuzzināsim, cik daudzi no tiem, kuri pērn atgriezās Latvijā, to darīja reemigrācijas plāna iespaidā,» sacījis Mežs.

Sauklis, kas vēsta, ka Latvijai būtu jārealizē savs reemigrācijas plāns, šķiet, ir viena no pēdējā laika populārākajām lietām. To var arī saprast – statistikas dati liecina, ka pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas izbraukušo iedzīvotāju skaits ir mērāms simtos tūkstošus, turklāt šis process vēl nebūt nav apstājies – laiku pa laikam pamainās tikai valstis, kurās publicētie darba sludinājumi atrod dzirdīgas ausis pie mums.

Savukārt pēdējā laikā pamazām jau var sākt runāt par kādu citu tendenci, nelielu, bet progresējošu – pie mums uz dzīvi pārceļas cilvēki no Ķīnas. Tas viss liek domāt par to, ka beidzot ir jāsper noteikti soļi, lai cilvēki atgrieztos vai vismaz apsvērtu šādu iespēju. Un, lai cik tas ciniski arī skanētu, dažādi saukļi par nacionālā pašlepnuma celšanu, apelēšana pie latviskās pašapziņas un tamlīdzīgiem aspektiem ir tikai lirika, ko varam izmantot, lai visi kopīgi pagaustos par mūsu sūro likteni, bet ne vairāk. Nu, ne jau tāpēc cilvēki atgriezīsies Latvijā, ka, dzīvošana un strādāšana Vācijā, Lielbritānijā vai kaut kur citur pasaulē, viņiem apgrūtina iespēju piedalīties Dziesmu svētkos, nekalpos par iemeslu tam, lai pakotu mantas un atgrieztos dzimtenē.

Latvijas Organiskās sintēzes institūts izsludinājis atklātu konkursu, kura paredzamā līgumcena ir 200 tūkstoši latu, par tehniskā projekta izstrādi noliktavas ēkas rekonstrukcijai par farmokoloģijas un ķīmijas laboratorijas ēku, liecina informācija Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) interneta vietnē.

Rekonstrukcijas projektu paredzēts veikt Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) līdzfinansētā projekta «Farmācijas un biomedicīnas Valsts nozīmes pētniecības centra zinātniskās infrastruktūras attīstība» ietvaros.

Pretendenti savus piedāvājumus var iesniegt līdz šā gada 10. septembrim.

2013. gada maijā Latvijas Organiskās sintēzes institūts un Eiropas Komisija ir parakstījusi līgumus par divu projektu īstenošanu jaunu zāļu radīšanai un izpētei. Eiropas Komisijas kopējais piešķirtais finansējums Latvijas Organiskās sintēzes institūtam ir 5,6 miljoni eiro.

Konkursā «Atbalsts izciliem zinātnes centriem konverģences reģionos» ir atbalstīts projekts «Baltijas reģiona jauns zāļu pētījumu centrs: Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniecisko un inovācijas kapacitāšu veicināšana» (InnovaBalt). Projekta aktivitātēs ietilpst modernas pētījumu aparatūras iegāde, nozīmīgu starptautisku zinātnisko konferenču un semināru organizēšana Latvijā, pieredzējušu zinātnieku reemigrācija uz Latviju, pieredzes apmaiņa un sadarbība ar Eiropas vadošajiem zinātniskajiem centriem jaunu medikamentu sintēzes un izpētes jomā, kvalifikācijas celšana intelektuālo īpašuma tiesību aizsardzības jautājumos, teikts institūta mājas lapā.

Lai Latvija nepazaudētu savu vienīgo un galveno valstiskās pastāvēšanas resursu – iedzīvotājus –, ir nepieciešama radikāla iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmju un nosacījumu revīzija

To intervijā Dienas Biznesam stāsta uzņēmējs, Dagdas novada domes deputāts un partijas No sirds Latvijai (NSL) valdes loceklis Raimonds Nipers. Viņaprāt, šogad visaugstākajā līmenī paceltā diskusija par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju diferenciāciju vēl karstāka kļūs rudenī, kad Saeimā sāksies darbs pie nākamā gada valsts budžeta projekta un diskusijām par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.

Kāpēc Latvijā, kur salīdzinājumā ar Eiropas attīstītajām valstīm ir visai mazas algas, būtu nepieciešama iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferenciācija?

Nodokļi ir vislabākais instruments, ar ko var attīstīt tautsaimniecību valstī, atsevišķā reģionā vai pat pašvaldībā. Tieši nodokļi var apturēt depopulāciju Latgalē. Pašlaik reāli jaunradītu darba vietu ir ļoti maz ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā, tāpēc jaunieši labākajā gadījumā «nosēžas» Rīgā un Pierīgā, bet sliktākajā gadījumā «aizlaižas» uz ārzemēm, kur, strādājot vienkāršus darbus, nopelna algu, kādu dzimtajā pusē saņem retais vai vispār nesaņem neviens, tāpēc reemigrācija ir iespējama, tikai radot jaunas darba vietas ar adekvātu atalgojumu. Visvairāk tādas ir vēlamas ražošanā, kas rada papildu darba vietas arī pakalpojumu sektorā. Diemžēl minimālās algas paaugstināšana Latgalē ir izraisījusi pretēju efektu, kad ļoti daudzi uzņēmumi pārstāja strādāt, jo to izmaksas pārsniedza pakalpojumu un preču realizācijas cenas. Jāņem vērā, ka vēl daudzu uzņēmumu un iestāžu darbinieki «brīvprātīgi» piekrita «saīsinātam» darba laikam un reāli viņu alga mēnesī nemainījās, bet salīdzinājumā ar valstī minimālo noteikto darba algu tā bija 80 – 90% un tagad jau 75% līmenī. No minimālās algas palielinājuma lielāko labumu gūst valsts ierēdņi, kuru algas lielums ir tieši saistīts ar koeficientu no minimālās algas apmēra. Pamatā jau ierēdņi arī lobē ar šo projektu savas darba algas palielināšanai.

#Esmu pārliecināts, ka dzīves iespējas Latvijā ir izcilas. Kopiena, kas veidojas no reemigrantiem, kas atgriezušies šeit, lai strādātu, atšķir jaunu lapu padrūmajā migrācijas stāstā.

Reemigrācija zināmā mērā notiek, un šie procesi noris ārpus reemigrācijas plāna vai citiem dokumentiem, kas veidoti nosacīti vēlējuma izteiksmē.

Darbaspēka problemātikai samilstot, par ko DB jau daudzkārt rakstījis, proporcionāli pieaug emigrējušo tautiešu potenciāls, domājot par viņu atgriešanos. Lai gan uzņēmumi Latvijā parasti nav apmierināti ar algu kāpumu, ko lielā mērā uzspiež situācija, iespējams, vadītāju un kvalificētu darbinieku starptautiskam līmenim pietuvināts atalgojums Latvijas darba tirgū var būt tas atsvariņš svaru kausos, kas liek apsvērt iespēju dzīvei dzimtenē dot vēl vienu iespēju.

Jauns darba portāls aizpildīs nišu

Politiskā cikla īstermiņa drebelēšanās nepareizā frekvencē ir iesvārstījusi visu valsti; populistisku atslēgas vārdu bārstīšanas vietā pietiktu ar diviem terminiem – «liela peļņa» un «maza administrācija»

Nesenā DB konferencē par biznesa prognozēm nākamajam gadam bija sanākuši krietni ļaudis – apņēmības un optimisma... nu, ne tā, ka gluži pilni, bet pa pusei pilni un piesardzīgi pozitīvi par nākotni. Man savukārt tā glāze izskatās pustukša un ar negatīvu perspektīvu. Nedomāju, ka ir tik traki, lai sāktos paniska drūzma pie izejas, tomēr tintē mēs esam pamatīgā, un vienīgais ceļš laukā ir radikāla pieejas maiņa politikas veidošanā, sākot ar valsts budžetu.

Pirmām kārtām, tas nozīmē valsts budžeta sekularizāciju. Tieši tā – nepārskatījāties. Pašlaik budžets ir svētā govs, attiecībā pret kuru notiek viss un dzīvo visi. Tam ir jāmainās. Govs turpmāk lai ir govs, budžets – budžets un svētums – svētdienās vai citādi pēc brīvas izvēles. Bet lai nekādā gadījumā nav tā, ka – ziniet, jā, doma ir laba, bet nākamgad vēl ne, «jo budžets». Un to vēl tā pusbalsī un bijīgi pusnovērsušies, lai budžetiņš nesadzird un lai tam, čabulītim, pienu nenorauj.

Reizi septiņos gados Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) organizē Latvijas finanšu pratības stratēģijas izveidi, lai novērtētu situāciju ar iedzīvotāju naudas paradumiem un iezīmētu veicamos darbus tās uzlabošanai. Šogad izveidota jaunā stratēģija uz nākamajiem septiņiem gadiem.

Varētu jautāt – kā gan tā skar mani? Daudziem var šķist, ka šāds dokuments ir formāls un lido savā orbītā, neskarot parasta cilvēka ikdienu. Sava daļa taisnības tur varētu būt, tomēr vienā jomā visi esam vienā laivā – tie ir mūsu vecumdienu ienākumu avoti.

Daudziem šī tēma šķiet tik garlaicīga, ka ar to varētu aizdzīt mājās viesus no ieilgušas ballītes. Tomēr, lūkojoties dziļāk, man tā šķiet pietiekami interesanta, par to katram vajadzētu nedaudz padomāt un, visticamāk, arī rīkoties. Jā, vecumdienas šķiet kaut kas tik tāls un abstrakts, ka savlaicīgi par to domāt liekas nebūtiski. Tomēr tām ir sava līdzība ar ballīti, kuru rīkojot, jau iepriekš jāparedz, ko liksi galdā, kas jānopērk veikalā. Jo tuvāk brīdis, kad viesi klauvēs pie durvīm, jo mazāk iespēju pienācīgi sagatavoties. Vecumdienas ir tāda pamatīga ballīte, kurai katrs var sagatavoties, ja par to laicīgi sāk rūpēties. Protams, var jau paļauties uz viesiem, ka tie atnesīs līdzi visu vajadzīgo. Tas būtu līdzīgi, kā paļauties uz valsti, ka tā parūpēsies par visu nepieciešamo manām vecumdienām. Tomēr te tad der nedaudz apskatīt iespējas un esošo situāciju.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

«Es nesaskatu neko sliktu tajā, ka uzņēmumā ienāk ārvalstu kapitāls. Pēc uzņēmuma īpašnieku maiņas Dobeles dzirnavnieks ir audzis reizes trīs. Pēdējā laikā uzņēmumā veiktas investīcijas kopumā gandrīz 20 miljonu eiro apjomā,» intervijā laikrakstam Diena, jautāts par igauņu kapitālu uzņēmumā, sacījis a/s Dobeles dzirnavnieks šefs Kristaps Amsils.

«Manā skatījumā primārais un galvenais ir tas, ka ražotne atrodas Latvijā un līdz ar to investīcijas nonāk uzņēmumā, kurš atrodas uz Latvijas zemes, kurā strādā Latvijas iedzīvotāji. Ja tiek veiktas lielas investīcijas, tas nozīmē, ka ražošana attīstīsies un Latvijas valstij būs lielāki nodokļi. Tam, kuras valsts uzņēmumam pieder kapitāldaļas vai akcijas, nav īpaši lielas nozīmes. Ja ražotne un līdz ar to arī darbvietas ir Latvijā, tad mūsu valstij tas ir ieguvums,» uzsvēris uzņēmuma vadītājs.

Savukārt, runājot par reemigrācijas tematu, viņš norādījis: «Pēdējā gada laikā esmu novērojis, ka cilvēki atgriežas Latvijā, esam arī pieņēmuši darbā vairākus darbiniekus, kuri pastrādājuši ārzemēs un atkal atgriezušies mūsu valstī. Bet kopumā, lai sāktos masveida reemigrācija, ir svarīgi, lai bezdarbs samazinātos, lai būtu vakances un lai darba devēji spētu piedāvāt normālu atalgojumu.»

Reģioni savās attīstības vīzijās saredz arī turpmāku iedzīvotāju skaita kritumu, kas atsauksies uz ekonomikas izaugsmes tempu, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Iedzīvotāju skaits ir svarīgs attīstības resurss, kas pēdējos gados valstī pieturas ar mīnusa zīmi. Piemēram, Latgales reģions katru gadu zaudē ap 5 tūkst. iedzīvotāju. Tendence sarukt ir arī galvaspilsētā un Pierīgā dzīvojošo skaitam, lai gan Rīgas plānošanas reģions (RPR) pēc ekonomiskajiem un sociālajiem rādītājiem ir lielākais reģions ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā. Un tikai te prognozē par kripatu augšupejošāku iedzīvotāju skaita līkni uz 2030. gadu.

«Protams, var dzīvot ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu, bet tad arī ekonomika aug lēnāk, un tā ir citādāka,» norāda Swedbank Latvija galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Viņš izpētījis Latvijas ekonomikas izaicinājumus turpmākajiem gadiem un par demogrāfijas tendencēm secina – ja strauji nepieaugs dzimstība, nenotiks apjomīga reemigrācija vai kvalificēta darbaspēka imigrācija (kas no valsts puses patlaban īpaši stimulēta netiek), tad esošās politikas ietvaros iedzīvotāju skaits tikai mazināsies.

Pēc Ekonomikas ministrijas (EM) prognozēm, iedzīvotāju skaits Latvijā turpināšot «kust», un līdz 2035. gadam tas saruks vēl par 132 000 (tātad būs mazāk preču un pakalpojumu pircēju), pie kam darbaspējas vecumā esošu iedzīvotāju skaits sarukšot pat straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pēc ekonomikas ministra Arvila Ašeradena sacītā, viens no darbaspēka resursu avotiem ir reemigrācija. Lai tā no atsevišķiem gadījumiem kļūtu par ikdienas parādību, būtībā Latvijā ir jāpieaug darba samaksai, līdz tā tuvotos samaksai Latvijas iedzīvotāju galvenajās emigrācijas mērķa valstīs – Īrijā, Lielbritānijā, Vācijā.

Pēc ministra domām, vidējās darba samaksas ikgadējais pieaugums par 5 līdz 7% varot radīt situāciju, ka pēc pieciem – sešiem gadiem vidējā darba alga Latvijā var sasniegt emigrācijas valstu minimālo algu. Pašlaik Latvijā bruto darba samaksa ir uz 1000 eiro robežas, bet minimālā alga Īrijā ir 1462 eiro, Lielbritānijā (kura gatavojas pamest ES) – 1379 eiro.

Publiskajā telpā parādījies vidējās algas slieksnis – 1400 eiro mēnesī, pie kura varētu sākties reemigrācija. Nav pamata ekspertu teikto apšaubīt, īpaši tādēļ, ka daudzas izmaksas Latvijā ir zemākas nekā Rietumeiropas valstīs.

Piemēram, Rīgas centrā iespējams noīrēt labu vairākistabu dzīvokli par 350 eiro mēnesī. Nav daudz tādu metropoļu, kur tas būtu iespējams. Tāpat lētākas ir arī transporta izmaksas. Nemaz nerunājot par to, ka Rīgā ir lētāks gan frizieris, gan manikīrs, salīdzinot ar Parīzi, Madridi vai Berlīni. Respektīvi, Rietumeiropā par konkrēto darbu cilvēks, iespējams arī nopelnīs vairāk par 1400 eiro mēnesī, taču daudz lielāki salīdzinājumā ar Latviju būs arī obligātie izdevumi.

Turklāt Latvijā bonusā klāt nāk arī māju un dzimtenes sajūta, draugi un radi. Lielisks piemērs ir zinātnieks Andris Ambainis, kuram bijuši lieliski darba piedāvājumi ārzemēs ar daudzkārt augstāku samaksu nekā Latvijā, tomēr viņš izvēlējies darbu pašmājās, jo arī šeit saņemtā alga, lai gan mazāka nekā svešumā, ir pietiekama, lai justos komfortabli.

«Latvijā tradicionāli neticība valsts pārvaldei un politiķiem ir ļoti augstā līmenī. Cilvēki bieži izvairās no nodokļu maksāšanas tāpēc, ka neredz, kur nodokļos samaksātā nauda aiziet,» intervijā laikrakstam Diena sacījis Compensa Life Vienna Insurance Group SE Latvijas filiāles vadītājs Viktors Gustsons.

«Savukārt darba devēji darba ņēmējiem saka: «Nav tev vērts maksāt nodokļus, tāpat jau tev sociālā aizsardzība vai pensija nekāda lielā nebūs, labāk ņem nopelnīto algu aploksnē. Darīsim tā, par 200 latiem es nomaksāšu nodokļus, bet vēl 300 ik mēnesi iedošu aploksnē.» Darba ņēmēji piekrīt,» skaidrojis V. Gustsons.

Taču piebildis: «Bet tam ir ļoti daudz mīnusu, un tad, kad darba ņēmējs kļūst vecāks, tad aptver, ka ne pirmajā, ne otrajā pensiju līmenī nav nekādu būtisku uzkrājumu, rezultātā pensija sanāk ļoti zema, par to nevar pat izdzīvot. Daudzi šobrīd to sāk apzināties un meklē darba devēju, kas maksātu nodokļus no algas pilnā apjomā.»

Dienas Bizness analizē potenciālos premjera amata kandidātus.

Atlase: Partiju reitingi augustā, saskaņā ar SKDS pētījumu par partiju popularitāti, pieskaitot neizlēmušo balsis, kas sadalītas proporcionāli izlēmušo balsīm.

Saskaņas premjera kandidāts Dombrovskis

Salīdzinot ar esošo premjeru, ilggadējo politiķi Māri Kučinski, Saskaņas premjera amata kandidātam Vjačeslavam Dombrovskim nav īpaši liela valdības darba pieredze, lai gan viņš ir bijis gan izglītības un zinātnes, gan arī ekonomikas ministrs. Nav tik ilga pieredze politikā, kaut arī Vjačeslavs Dombrovskis ir bijis Zatlera Reformu partijas priekšsēdētājs.

Toties pašreizējam premjeram Mārim Kučinskim nav tāda līmeņa izglītības un arī tik labu valodu zināšanu, kādas ir ekonomikas zinātņu doktoram Vjačeslavam Dombrovskim. Viņš labi runā latviski, krievu valoda viņam ir dzimtā, bet angļu valodā Vjačeslavs Dombrovskis ir ne tikai mācījies, bet arī bijis pasniedzēja palīgs Klarka Universitātē (ASV), kā arī ir dzīvojis Amerikas Savienotajās Valstīs. Trīs valodu un trīs kultūru zināšanas ir vērtīga bagāža iespējamajam nākamajam Latvijas premjeram, kas ļauj potenciāli aktīvi darboties ne tikai vietējā, bet arī reģionālajā un pasaules politikas līmenī.

«Ārzemnieki izpērk zemes. Agrāk neskatījās virsū gabaliem zem 10 ha, gribēja mežus – šobrīd pērk visu no vietas. Pārsvarā tie ir skandināvi, kas iegulda naudu mūsu zemē un ne pārāk aizraujas ar saimniecisko darbību,» intervijā laikrakstam Latvijas Avīze sacījusi Rugāju novada domes priekšsēdētāja Sandra Kapteine.

«Bija gan atkal viens labais stāsts, kad mūsu uzņēmējs atpirka zemi no zviedra, taču tā nav parastā aprite. Īpašumam nonākot tirgū, izsolē, darbojas veikli starpnieki, kas, sekojot zvanam no Rīgas, pārsitīs zemnieka piedāvāto cenu un dabūs kāroto mantu. Palaistā zemes iegādes kreditēšanas programma ir stingri novēlota un ar pārāk maz miljoniem. Ja vecāku mantotā saimniecība vienam otram jaunajam noder par atbalsta punktu, tad tam, kurš grib saimniekot no nulles, ir pilnīgs bezceris. Banka bez ķīlas naudu nedos. Un arī tiem, kas grib paplašināt saimniecību, būs jāknapinās,» viņa skaidrojusi.

Jautāta, kāds no Rugājiem izskatās valdības piedāvātais tautiešu reemigrācijas plāns, S. Kapteine stāstījusi: «Labais stāsts, ka daudzbērnu ģimenes galva, sapelnījis naudu un atgriezies mūsu pusē, ir tikai viens. Pārējie stāsti ir, ka vecāki devušies prom, un ir jau septiņi skolēni, kas izņemti no skolas, aizvesti uz ārzemēm vecākiem līdzi, lai turpinātu mācības mītnes zemē.»

Peļņā aizbraukušie tautieši nav rietumnieku tūristi pensionāri, kurus atvilināt un pie kuru makiem piekļūt, parādot dažus emocionāli ietilpīgus attēlus

Skaitļu par to, cik labākas dzīves meklējumos aizbraukušos atvedis mājās Ekonomikas ministrijas radītais un trīs gadus neskaitāmu institūciju darbinātais Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns, joprojām nav. Izrādās, tas ir tik ēterisks lielums, ka nevienai no iesaistītajām institūcijām joprojām nav pa spēkam to aprēķināt. Ciniski būtu salīdzināt valdības rosības līmeni ap svešzemju emigrantu uzņemšanu un aicinot atpakaļ mūsu ekonomisko bēgļu atpakaļ aicināšanu, bet tomēr.

Ar mājās saukšanu nodarbojas arī Ārlietu ministrijas pakļautībā esošais Latvijas Institūts, cenšoties ar sociālās kustības #GribuTeviAtpakaļ palīdzību stiprināt nevis potenciāli ekonomisko, bet tieši emocionālo saikni ar dzimteni. Tostarp ar video palīdzību, kurā vadmalas svārku malas aplaiza Jāņ- uguns mēles, vai izplatot panaivu bildīti ar rūpju māktu meiteni, kura ar rokas zāģi vālē malku, jo bāleliņš aizjājis svešumā uz nenoteiktu laiku. Tomēr viņam un citiem diasporas pārstāvjiem atgriezties liks tas pats kārums uz makšķerāķa, kas aizveda prom, nevis šeit palikušo tautiešu un iestāžu emociju izpausmes. Tā ir laba iztikšana. Lielākajai daļai galvenais dzinulis varētu būt tieši Rietumu maizi baudījuša cilvēka cienīgs atalgojums. Tomēr daļa aizbraukušo, to kosmopolītiskākā daļa, nemaz tik daudz nelūkojas pēc dienišķās maizes normas izpildes kā pēc dažādā ziņā patīkamas vides dzīvošanai. Tā kā valsts budžeta apetītes remdināšanai uzskatāmi vajag vairāk nodokļu maksātāju, valdībai ir viela pārdomām par to, kā padarīt Latvijas valsti pievilcīgāku.

Latvijas sabiedrība tikai tagad sāk pakāpeniski atkopties no globālās ekonomiskās krīzes – bezdarba, parādsaistībām un labklājības līmeņa straujas krišanās. Mēs esam spējuši veiksmīgi ne tikai atgriezt stabilitāti valsts ekonomikā, bet arī iekļauties eirozonā, turklāt katru gadu Latvijas valsts budžeta ieņēmumi pieaug. Lai arī valdība ir paveikusi apjomīgu un sarežģītu darbu, lai veicinātu valsts ekonomikas atveseļošanos, lielāko darbu ir ieguldījuši tieši Latvijas iedzīvotāji.

Pērn veikto nodokļu reformu rezultātus varēsim vērtēt tikai nākamajā gadā, taču jau šobrīd uzskatāmi iezīmējas pirmie rezultāti uzņēmējdarbības jomas sakārtošanā. Pelēkā ekonomika valstī samazinās – aplokšņu algu īpatsvars krītas, un valsts nodokļu ieņēmumi palielinās. Pieļauju, ka sabiedrība arvien vairāk vēlas piedalīties Latvijas – savas valsts, veidošanā un izaugsmē. Mazinoties pelēkai ekonomikai, mums ir iespēja nodrošināt algu pieaugumu un veicināt jaunu uzņēmumu veidošanos. Ticība valstij un valdībai ir svarīgs pamatnosacījums jebkurai uz attīstību vērstai tautai.

Tiesa, šie sasniegumi ir prasījuši lielus upurus. Vairāki simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju krīzes ietekmē bija spiesti pieņemt smagu lēmumu un doties ekonomiskā emigrācijā, meklējot sev, savai ģimenei iespēju dzīvot un strādāt citur. Diemžēl - ārpus savas dzimtenes... Protams, cilvēku aizplūšanai no valsts bija sekas, un, uz tām reaģējot, tika izstrādāts Ekonomikas ministrijas Reemigrācijas plāns. Diemžēl jāsaka, ka tas ietvēra ļoti birokrātisku pieeju un realitātē ne tuvu nesasniedza vēlamo rezultātu – tautiešu atgriešanu mājās. Jauns reemigrācijas plāns nav radīts, un, iespējams, ka tāds nemaz nav vajadzīgs.

Tuvākās Saeimas vēlēšanas būs ar kārtas skaitli 13, un tās iekritīs nācijai zīmīgajā valsts simtgadē, pie urnām vēlētājus saucot 6. oktobrī.

Sanāk gan ne tikai viens, bet pat divi velna duči, ja pieskaitām Māra Kučinska valdības 13 ministrus. Jau tagad varam pārliecināties, ka šīs svinības pavada dažādu cildenu tekstu atražošana caur politikas personībām (un citiem iesaistītajiem indivīdiem), taču nākamais gads sola nepieredzēti pamatīgu Napoleona kūku, kur kārtu kārtām varēsim baudīt kā jubilejas suminājumus, tā saldus solījumus un frāzes, kas sakultas no politiskā sviesta. Kas zina, kādas priekšvēlēšanu kūciņas dalīs partijas, ņemot vērā to, ka viens no politiskajiem flagmaņiem ir izjucis pa detaļām. Neskatoties uz Vienotības krahu un daļas sabiedrības un uzņēmēju neapmierinātību ar nodokļu reformas blaknēm, pašlaik, premjera ieskatā, valdība vada «saskanīgas laulības» dienas – budžets pieņemts viegli kā nekad, ministri viens otram palīdzot un respektējot kolēģu centienus, un kopumā Ministru kabinets esot ļoti solīds kolektīvs. Tā kolēģu darbu raksturojis valdības vadītājs. M. Kučinskis gan intervijā laikrakstam Diena pasūkstījies, ka ir bažīgs par nākamo gadu, jo sagaida, ka tas nesīs sev līdzi jaunu populisma vilni, turklāt, atšķirībā no pašreizējās vairāk vai mazāk vienu vārtu politikas, «katrs gribēs pozicionēties», un tas sarežģīs lēmumu pieņemšanu, jo «kāds pirms vēlēšanām gribēs izskatīties ļoti labs». Pēc premjera domām, sagaidāms priekšlikumu skaistumkonkurss, politiķiem pērkot vēlētāju uzmanību un balsis. Premjers jau esot brālīgi uzrunājis Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, lai atrotī piedurknes, gatavojoties atdot otrreizējai caurlūkošanai Saeimā vairāk likumu. Acīmredzot nākamgad sagaida nenovēršamība – valdība ražos likumu brāķus. Un tam būs legāls attaisnojums – vēlēšanu gads kā nekā. Tāpat kā simtgade, arī vēlēšanu gads kā arguments derēs visiem gadījumiem par aizbāzni. Droši vien arī izglītības un veselības reformu virzīšanas veiksmēm vai neveiksmēm, ja šo jomu «sakārtošana» turpināsies pa vecam.

Ar vietējo darbaspēku vakances aizpildīt nevar

Sliktā ziņa – darbaspēku no ārvalstīm piesaista nevis Latvija, bet caur citām Eiropas Savienības valstīm to dara Lietuva un Polija, uzmanību uz tendenci vērš Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane. Būvniecība ir nozare, kurā jau vairākus gadus ir visakūtākais darbaspēka trūkums. Augstāko punktu darbaspēka nepietiekamība varētu sasniegt laikā, kad Latvija īstenos tādus projektus kā Rail Baltic un Liepājas cietuma būvniecība, kur būs vajadzīgs liels apjoms darbaspēka, prognozē B. Fromane.

Jau šobrīd darbaspēka trūkst un darbinieki no trešajām valstīm tiek piesaistīti, bet tas ir ilgstošs un sarežģīts process. «Administratīvi birokrātiskie šķēršļi viesstrādnieku nodarbināšanai ir utopija, kas mazina valsts kontroli pār cilvēkiem, kas Latvijā tiek nodarbināti,» stingros noteikumus viesstrādnieku nodarbināšanā Latvijā komentē B. Fromane.

Izvērtējot iespējamos aspektus, kas varētu veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā, 81% DNB Latvijas barometra respondenti kā būtiskākos faktorus minējuši lielākas algas un 68% - vairāk darbavietu (68%).

Tikmēr citi aspekti norādīti ievērojami retāk – 33% aptaujāto atzīmējuši, ka iedzīvotāju atgriešanos varētu veicināt mazāka dzīves dārdzība Latvijā, bet 26% respondentu norādījuši, ka nepieciešams dāsnāks atbalsts ģimenēm ar bērniem (lielāki pabalsti, vairāk garantiju). Tikmēr 16% aptaujāto būtiski šķiet saņemt lielākas sociālās garantijas kopumā, bet 15% respondentu uzskata, ka valstij jāpiešķir lielāks atbalsts uzņēmējdarbībai un biznesa uzsākšanai.

Pētījuma rezultāti liecina, ka 60% aptaujāto iedzīvotāju cilvēku aizbraukšanu uzskata par lielāko Latvijas demogrāfisko draudu. Turklāt šādam viedoklim piekrīt vairāk iedzīvotāju nekā 2010.gadā, kad tika uzdots līdzīgs jautājums un šādu pozīciju pauda 54% respondentu. Par EM izstrādāto reemigrācijas plānu ir dzirdējuši 60% aptaujāto, bet tikai 12% ir informēti par to, ko šis plāns iever.