Politiskā cikla īstermiņa drebelēšanās nepareizā frekvencē ir iesvārstījusi visu valsti; populistisku atslēgas vārdu bārstīšanas vietā pietiktu ar diviem terminiem – «liela peļņa» un «maza administrācija»
Nesenā DB konferencē par biznesa prognozēm nākamajam gadam bija sanākuši krietni ļaudis – apņēmības un optimisma... nu, ne tā, ka gluži pilni, bet pa pusei pilni un piesardzīgi pozitīvi par nākotni. Man savukārt tā glāze izskatās pustukša un ar negatīvu perspektīvu. Nedomāju, ka ir tik traki, lai sāktos paniska drūzma pie izejas, tomēr tintē mēs esam pamatīgā, un vienīgais ceļš laukā ir radikāla pieejas maiņa politikas veidošanā, sākot ar valsts budžetu.
Pirmām kārtām, tas nozīmē valsts budžeta sekularizāciju. Tieši tā – nepārskatījāties. Pašlaik budžets ir svētā govs, attiecībā pret kuru notiek viss un dzīvo visi. Tam ir jāmainās. Govs turpmāk lai ir govs, budžets – budžets un svētums – svētdienās vai citādi pēc brīvas izvēles. Bet lai nekādā gadījumā nav tā, ka – ziniet, jā, doma ir laba, bet nākamgad vēl ne, «jo budžets». Un to vēl tā pusbalsī un bijīgi pusnovērsušies, lai budžetiņš nesadzird un lai tam, čabulītim, pienu nenorauj.
Tomēr budžeta jautājums ir ne vien sekulārs, bet arī sekundārs. Primārais ir – ko mēs gribam panākt? Kāpēc vispār kaut kas tiek vai netiek darīts? Palasot nacionālās attīstības stratēģiskos uzstādījumus, nelabi paliek, cik tas viss ir pareizi un bezcerīgi. Jā, labi, pareizi un vajadzīgi, tikai atkal jau – sekundāri, ja vērtējam pēc kārtības, kā tas viss reāli var īstenoties. Demogrāfija, reemigrācija, sociālā drošība un labklājība, kultūra un māksla un visas citas lieliskās lietas būs, ja būs plaukstošs bizness. Punkts. Ja nu vien ar piebildi, ka, šo laimes brīdi gaidot, nevajag uzturēt tik izvērstu labumu pārdalītāju aparātu. Tas ir traucējošs balasts, kas kļūdaini tiek ietilpināts vārda «valsts» šaurākajā nozīmē. Sevišķi tādā mazā ekonomikā kā Latvija arī valsts varai ir jābūt mazai un elastīgai nevis uz institucionālo izdzīvošanu, bet uz operativitāti noņemt šķēršļus cilvēku uzņēmīgumam, kur nu tie dzīves mainīgumā nāk priekšā.
Kāds vaicās – vai tad Latvijai jākļūst par peļņas sabiedrību? Kā gan ar mākslu? Kā gan ar līdzcietību? Ne māksla, ne līdzcietība, ne varbūt vēl dažas citas it kā «ņemošās» sabiedrības dzīves sastāvdaļas nav vis kopjami un balstāmi sērdienīši, bet gan fundamentāli mūsu humanitātes balsti. Tas ir tas, kas mēs esam un kā mēs esam; tas nav sācies ar dotācijām un arī nemirtu bez tām, turklāt par to jau nemaz nav runas. Jo turīga, labi pelnoša sabiedrība pratīs dot tam, kas to dara par sabiedrību, par cilvēkiem.
Administratīvais aparāts no sabiedrības neizspiedīs lielāku cilvēcību, nekā katrs atsevišķais cilvēks ir gatavs dot – ja vien tas ir aktīvs, darbīgs cilvēks. Tas tad arī ir jāveicina, uz to visam ir jābūt centrētam, un pārējais būs. Brīvā tirgus liberāļi ir pareizi norādījuši, ka tieši «aukstais un nejūtīgais» kapitāls sākumā attīstītajās valstīs un tad līdz ar globalizāciju arī pasaulē ir radījis apstākļus pamatīgam nevienlīdzības samazinājumam un «trūcīgo 10%» vai vienalga cik salīdzinoši labākai dzīvei.
Alternatīvas biznesa un privātā uzņēmīguma primārumam nav. Jo nav citas metodes, kā atraisīt sabiedrības radošos spēkus un atbildību par sevi.