Peļņā aizbraukušie tautieši nav rietumnieku tūristi pensionāri, kurus atvilināt un pie kuru makiem piekļūt, parādot dažus emocionāli ietilpīgus attēlus
Skaitļu par to, cik labākas dzīves meklējumos aizbraukušos atvedis mājās Ekonomikas ministrijas radītais un trīs gadus neskaitāmu institūciju darbinātais Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns, joprojām nav. Izrādās, tas ir tik ēterisks lielums, ka nevienai no iesaistītajām institūcijām joprojām nav pa spēkam to aprēķināt. Ciniski būtu salīdzināt valdības rosības līmeni ap svešzemju emigrantu uzņemšanu un aicinot atpakaļ mūsu ekonomisko bēgļu atpakaļ aicināšanu, bet tomēr.
Ar mājās saukšanu nodarbojas arī Ārlietu ministrijas pakļautībā esošais Latvijas Institūts, cenšoties ar sociālās kustības #GribuTeviAtpakaļ palīdzību stiprināt nevis potenciāli ekonomisko, bet tieši emocionālo saikni ar dzimteni. Tostarp ar video palīdzību, kurā vadmalas svārku malas aplaiza Jāņ- uguns mēles, vai izplatot panaivu bildīti ar rūpju māktu meiteni, kura ar rokas zāģi vālē malku, jo bāleliņš aizjājis svešumā uz nenoteiktu laiku. Tomēr viņam un citiem diasporas pārstāvjiem atgriezties liks tas pats kārums uz makšķerāķa, kas aizveda prom, nevis šeit palikušo tautiešu un iestāžu emociju izpausmes. Tā ir laba iztikšana. Lielākajai daļai galvenais dzinulis varētu būt tieši Rietumu maizi baudījuša cilvēka cienīgs atalgojums. Tomēr daļa aizbraukušo, to kosmopolītiskākā daļa, nemaz tik daudz nelūkojas pēc dienišķās maizes normas izpildes kā pēc dažādā ziņā patīkamas vides dzīvošanai. Tā kā valsts budžeta apetītes remdināšanai uzskatāmi vajag vairāk nodokļu maksātāju, valdībai ir viela pārdomām par to, kā padarīt Latvijas valsti pievilcīgāku.
Valdības smadzeņu vingrinājumus par ārzemēs dzīvojošo valsts piederīgo atgūšanu gan vēl dažus mēnešus aizvietos pirms dažiem gadiem nodrukātais plāns, tikmēr aizbraukušie arvien dziļāk ieaugs savās darba valstīs. Tur precas, laiž pasaulē bērnus, iekārto viņus skolās, bieži iepērkas vietējā bodītē, pat dejo un dzied. Tas viss daudzos gadījumos atsver kā sentimentālas atmiņas, tā sentimentālas cerības par nākotni dzimtenē. Domājot par plāna pēctecību, skaidrs ir tas, ka reemigrācijas politika jānotrin precīzāka, lai tā nebūtu izplūdusi starp ierēdņu gūzmu, kas būtībā «lietas labā» dara vienu un to pašu.
Ekonomikas arkls neņem zemi tik dziļi, kā gribētos, un ekonomiski auglīgā virskārta ir paplāna. Tādējādi vidējā alga kā bākuguns pārskatāmā nākotnē aizbraucējus mājup pa gaisa bedrēm tik drīz vis nešūpos. Tāpēc iniciatīva spēcināt saikni ar Latviju, «palicējiem» pašiem valdības vietā apliecinot, ka aizbraukusī sabiedrības daļa Latvijai joprojām ir svarīga, nav zemē metama. Tikmēr pašu mājās arvien plašāks uzņēmumu loks inficējas ar darba roku trūkuma kaiti, nemaz nerunājot par kvalifikācijas trūkuma apnicīgajām iesnām. Nevar neņemt vērā to, ka ir liela un nozīmīga plaisa starp to, ko sagaida darba ņēmējs repatriants un darba devējs – paliels ņemšanas un došanas disbalanss.