Varētu teikt vienkārši: Rīgas dome, netērējiet mūsu naudu produktu radīšanai, kas ir jau gatavi!
Jo arī ES nauda tomēr ir mūsu nauda. Runa ir par teicamo un nepieciešamo risinājumu – viedo stāvvietu sistēmu pilsētā, kas mazinātu sastrēgumus, izplūdes gāzes un vienkārši atvieglotu dzīvi. Tam plānots tērēt 8,7 miljonus eiro. Bet raugi – šādu produktu jau ir izstrādājis jaunuzņēmums 4SmartStreets ar Latvijas Mobilo Telefonu! Vienkārši sakot, ņemiet, izmēģiniet un ieviesiet! Tomēr ir vērts šo drusku sarežģīt un iedziļināties notiekošajā strukturāli. Proti, viedo stāvvietu ieviešana Rīgā, ja vien dome izrādītu tai pienākošos sapratni, būtu lieliska iespēja tikt pie klasiska inovācijas sabiedrības precedenta, kad sabiedrība un privātais sektors jeb tirgus efektīvi un operatīvi atrisina politiski identificētu problēmu.Tā mēs ātrāk tiktu pie ērtākas pilsētas, varētu arī lepoties visādos forumos un šīs savas zināšanas ar tās pašas nolūkotās ES naudas starpniecību varētu pārdot tālāk, piemēram, Austrumu partnerības zemēs. Bet tas ir vienkārši. Runājot par sarežģīto, kā brīvā tirgus piekritējam un proponētājam man pēc globālās finanšu krīzes un turpmākajām pārmaiņām nereti ir nācies ieslīgt neērtās, jo sarežģītās, pārdomās. Finanses un regulējumi nav šā komentāra tēma, tāpēc īsumā vien norādīšu, ka regulējumu gadījumā valsts ir izdarījusi pakalpojumu tirgum, jo nu tiek salīdzinoši sekmīgi novērsts tirgus kropļojums jeb finanšu tirgu privāto spēlētāju pretdabiskā laulība ar publiskajām finansēm.
Cits pārdomu iemesls ir publiskā sektora nepārprotami milzīgā loma zināšanu un inovācijas ekonomikā, kas mums acīmredzami ir uzkritusi. Uzkritusi tāpēc, ka skaidri plānot to nevarēja, bet te nu mēs esam. Publiskā sektora loma gan ar klasisko iepirkumu burkānu, gan ar citām pātagām un burkāniem inovatīvu ekonomisko, sociālo un vides dilemmu risināšanā ir fundamentāla un turklāt arī proaktīva. Publiskā sektora lomas argumentētais pieaugums man ir bijis mulsinošs sevišķi sakritības dēļ ar regulējumu uznācienu finansēs un neoliberālisma zākāšanu kā jauno labo toni. Un atkal jau tirgus loģika paradoksāli, bet ir izrādījusies tā visa pamatā. Jo inovācijā kā sistēmā valsts proaktivitātes nav tāpēc, ka valsts zinātu labāk vai izvēlētos nākotnes čempionus, bet gan, lai izaicinātu privātā sektora un sabiedrības uzņēmīgumu jeb faktiski lai rosinātu tirgu. Tirgus šā vārda visplašākajā nozīmē ir tas, kas zināšanu ekonomikā dod risinājumus. Mūsdienīgā inovācijas sistēmā publiskā sektora un tirgus dalījums, kas līdz šim jau arī pārklājās, praktiski izzūd. Cita starpā tas nozīmē arī paša publiskā sektora nepieciešamību pārvērtēt savu lomu un mainīt patlaban institucionalizēto domāšanu, ka mums te ir kaut kādas «apgūstamas naudas». Nē, ir problēma, kuru progresīva pārvalde fiksē un uzrāda, un ir tirgus, kas to efektīvi risina, un tā tas patlaban varētu arī notikt. Summējot: neizcūkojiet iespēju Rīgai būt viedai pilsētai ar progresīvu pārvaldi!