Latvijas politiķi, ierēdņi un citi lietu kārtotāji savās interesēs uz pārējās sabiedrības rēķina diezin vai ir ļaunāki, viltīgāki vai gudrāki savu mērķu sasniegšanā kā citviet pasaulē. Tā gan maldīgi varētu šķist, jo neviens skaļāks uzvārds aizvien nerotā strīpaina ancuka īpašnieku aiz rūtainiem aizkariem. Tomēr agri vai vēlu rēķini tiek kārtoti, un pat ietekmīgākajam cilvēkam pasaulē droši vien miegu aizdzen dažādās izmeklēšanas par viņa vēlēšanu kampaņu ASV.
Tikmēr Latvijā nupat tiesas mājienu ar mietu saņēma bijušais Rīgas brīvostas pārvaldnieks, kuram kopā ar vietnieku piestādīts rēķins teju 900 tūkst. eiro apmērā. Savukārt mūsu valsts bijušajai prezidentei pat pēc desmit gadiem tika atgādināts, ka nav labi citus par muļķiem uzskatīt arī tad, ja ļoti gribas kā amatpersonai dāvinātu pulksteni paturēt, bet maksāt par to ne.
Mūsu galvaspilsēta tikmēr atgādina dzērāja sievu, kas ģimenes saglabāšanas dēļ gatava pieciest visas vardarbīgā alkoholiķa izdarības. Sabiedrisko transportu tajā mazgā ar nanoūdeņiem un tiltus ceļ no zelta. Tai pašā laikā ielu remontus veic haotiski, sasteigti, nekvalitatīvi un pat kājāmgājēju un autobraucēju dzīvībai bīstamā veidā. Pavērojot remontdarbu veicējus, nav jābūt būvniecības ekspertam, lai saprastu, ka bieži vien darbu plānošana klibo, to izpildītāji paši lāgā nezina, ko dara, un viņiem nospļauties par rezultātu. Liekas, ka arī būvkompāniju vadītājiem tuva ir attieksme «gan jau kaut kā tiksim galā, ka tik būtu līgums». Par šādu pieeju tiem beidzot nāksies maksāt 7400 eiro dienā par termiņu neievērošanu. Tātad domes kungiem, ja vien vēlas, ir striķīši, aiz kā paraustīt vieglprātīgo un bezatbildīgo būvnieku nāsīs iekārtos riņķus.
Lai gan komersantiem pašiem vajadzētu prasties un nenolaisties līdz tik nekvalitatīva darba līmenim, kāds vislabāk skatāms slavenajā Barona ielā, atbildība gulstas arī uz pasūtītāju. Bet, kā redzam, mērs vēl savā vietā, tāpat kā vicemērs un Satiksmes departamenta vadītājs, lai varētu apgūt Eiropas naudu miljoniem vērtām stāvvietu aplikācijām, nevis veltītu pietiekamus finanšu un cilvēku resursus, lai esošo haosu ielās pārtrauktu. Ir skaidrs, ka nožēlojamais stāvoklis Rīgā remontdarbu laikā diezin vai būs tā uguns, kas beidzot izlauzīsies no izšķērdīgas saimniekošanas kodīgajiem dūmiem, lai attiecīgās iestādes svilinātājus paņemtu aiz krāgas. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka galvaspilsētas saimniecības dīķī nozvejojamas daudz lielākas zivis nekā tas uzņēmējs, kuram par 25,6 tūkst. eiro nodokļu nenomaksāšanu piespriests cietumsods. Protams, Rīgas vadība no vēlēšanām nebaidās, jo prāta daudz nevajag, lai pirms tām remontus netaisītu un bezbiļetniekus neķertu. Taču šīs un citu valstu tiesvedības precedentu augstprātīga ignorēšana var novest līdz brīdim, kad pienāks rēķins par saimniekošanu Rīgā.
