Itālijas valdība ir iegrūdusi gandrīz 17 miljardus eiro nodokļu maksātāju naudas divās Veneto apgabala bankās uz defolta robežas – Veneto Banca un Banca Popolare di Vicenza. Tā kā es negribu skaidrot Drošības policijai atšķirību starp analītisku paralēļu vilkšanu un panikas sēšanu (panikai arī nav ne mazākā iemesla; iemesls ir skepsei par ES politikas principiem), tad es jau neteikšu, ka nupat itāļu izpildījumā mums gar acīm ir nospokojies Parex2.0 scenārijs, tomēr šeit nu mēs esam.
Trīs gadus pēc Banku atveseļošanas un noregulējuma direktīvas pieņemšanas 2014. gadā, kas stājās spēkā pērn un ir domāta harmoniskas un paredzamas ES banku savienības iedibināšanai, viena balstiņa sūra pie Vidusjūras no visiem domātās regulējošās partitūras ir aizgājusi auzās. Vai viņiem tam ir savi nopietni skaidrojumi? Protams! Jo kuras valsts politiķiem gan jelkad nebūs kaut kas ļoti svarīgs glābjams kādā problemātiskā kredītiestādē?
Šis, protams, ir retorisks jautājums, bet par to arī ir runa – kad cilvēkiem ievērojamā skaitā vai ar ievērojamu ietekmi valstī draud iestāties tas, ko viņi ar nepiesardzīgām rīcībām ir pelnījuši, tad kura katra politiskā rociņa būs gudra iebraukt pārējo pilsoņu maciņos. Cita starpā šā pašsaprotamā refleksa slāpēšanai tad arī tika izgudrota ES banku savienība, nosakot, ka pirms publisko glābšanas fondu un garantiju saņemšanas maksātspējas grūtībās nonākušai bankai ir maksimāli daudz savu problemātisko saistību jāsedz uz savu kreditoru – esošo investoru – rēķina, pirms par «investoriem» spaidu kārtā padarīt veselu tautu.
Nav tik svarīgi, ka Itālijas 1,8 trilj. lielajai ekonomikai Veneto banku kreditoru piesegšanai veltītie miljardi ir «tikai». Tā to būtībā komentē Vienotā noregulējuma mehānisma (SRM) valde, kompromitējot pašu ideju – ka Eiropā ir vienots, t.i., visiem vienāds un paredzams mehānisms, kā tiek noregulētas banku krīzes. Svarīgs ir precedents, ko šī notikumu attīstība rada – ka ir pat ļoti iespējams dalībvalstīm palaist vaļīgāk valsts atbalsta grožus, ka nav skaidra nošķīruma starp publiskajām finansēm un banku bilanču līkločiem un ka attiecīgi arī finanses disciplinējošā Eiropas soda rīkste var izrādīties pat ne tikai pirksta pakratīšana nacionālā līmenī, bet pat iejūtīga papliķēšana pa plecu.
Itālijas banku akciju cenu pakāpšanās uz paglābto Veneto kolēģu rēķina no vienas puses ir dabiska. Lai arī cik salīdzinoši pārciešama Itālijā būtu viļņošanās no abu kreditētāju nogrimšanas Venēcijas duļķainajā lagūnā, tāda būtu bijusi. Bet no otras puses šai tirgus atvieglojuma nopūtā es nespēju nesadzirdēt arī kaut ko citu. «Ragazzi, kazino pavisam ciet tomēr neklapēs!» dungo šī pieklusinātā balstiņa. Un dueta biedrs tai piebalso: «Jā, patiesa džentlmeņa definīcija aizvien ir tā pati: tas ir cilvēks, kura parādus apmaksā radinieki.» Bet tā jau vien tāda koristu pozēšana pie kulisēm, kamēr Itālija uz ES banku savienības skatuves nupat nepaņēma augšējo Do.