VAS Latvijas valsts ceļi sadarbībā ar SIA Karšu izdevniecība Jāņa sēta gada laikā veikuši visu ceļu inventarizāciju.
Latvijā pavisam ir 130,3 tūkst. km ceļu un ielu. No tiem valstij pieder 15,5%, pašvaldībām – 29,4%, privātpersonām – 46,1%, bet 9% ir meža ceļi. Citā griezumā – tikai 11,5% ir asfaltētu ceļu, 40,7% ceļu ir šķembu un grants segums, bet 47,8% ceļu ir bez seguma. Ceļi gan ne tikai saskaitīti un salikti «pa plauktiņiem», bet arī izveidots interaktīvs rīks, kur īsā mirklī var noskaidrot dažnedažādas lietas. Citējot nozares ministriju, ar šī rīka palīdzību institūcijas un pašvaldības varēs plānot autoceļu remontdarbus, ņemot vērā iespējamās izmaiņas skolu tīklā, sabiedriskā transporta kustības maršrutus un skolēnu pārvadājumus, elektroenerģijas patēriņu, iedzīvotāju skaita izmaiņas, satiksmes intensitāti, kravas transporta kustību un citus faktorus.
Inventarizācija pie reizes pavērusi iespēju pieņemt sāpīgus lēmumus nevis pēdējā mirklī, kad visi striķi trūkst – kā, brutāli apcērpot izglītības vai veselības aprūpes jomu krīzes laikā ‒, bet laikus atzīstot problēmas esamību. Piemēram, secināts, ka 4000 km valsts vietējo autoceļu, ko ikdienā praktiski neizmanto, varētu nodot pašvaldībām. Runājot skaidru valodu, valsts budžetā nav tik daudz naudas, lai spētu uzturēt visus valstij piederošos ceļus. Bet ja nu vietvarām tie būtu vajadzīgi, tad pašvaldības var tos dabūt. Te gan jāsaprot, ka realitāte un cipari ir viena lieta, bet politika vietējā un valsts līmenī pavisam cita. Iecerētā iesaistīto pušu un ekspertu domnīca rīka paplašināšanai un identificēto jautājumu risināšanai gan ir laba lieta, taču lēmumi tāpat būs jāpieņem politiķiem. Un kas būs tik drosmīgs pateikt, ka šis vai tas ceļš vairs netiks uzturēts? Vēlētāji taču to uztvers kā vēstījumu, ka viņi šai valstij vai pašvaldībai ir pie vienas vietas.
Turklāt, kā norāda vietvaru un ceļu būvnieku pārstāvji, jautājums jau galu galā grozās ap naudu. Neviena pašvaldība neuzkraus sev kaklā jaunu ceļu, ja nebūs, kur ņemt līdzekļus tā uzturēšanai. Savukārt, izsīkstot Eiropas fondiem, naudas nebūs, ja autobraucēju maksātie nodokļi, kas saistīti ar ceļu lietošanu, nenonāks atpakaļ infrastruktūrā arvien lielākā apmērā. Līdz ar to pastāv risks, ka jaunais rīks var pārvērsties par skaistu datorspēli, kurai ar realitāti tikai tik daudz sakara, ka tās tēli ņemti iz dzīves. Gribētos gan cerēt, ka iesaistītajām pusēm, sākot ar nozares ministru un beidzot ar novadu vadītājiem, tomēr būs vēlme, zināšanas un drosme savlaicīgi pieņemt izsvērtus lēmumus, lai bizness un iedzīvotāji vienā vai otrā Latvijas pusē pēkšņi – kad valstij vai pašvaldībai vairs naudas nav – netiktu pārsteigti ar ceļu slēgšanas kampaņām. Jebkurā gadījumā līdz tam, lai Latvijas valsts, pašvaldību, privātpersonu un meža ceļu un ielu tīkls tiktu uztverts un apsaimniekots kā vienots veselums, nevis nošķirtas feodālās saimniecības, vēl tāls ceļš ejams.
