Valsts kontroliere Inguna Sudraba ir cilvēks bez vājībām un pagātnes kļūdām. Viņai nav netikumu, nav aizdomīgu draugu un nepareizas politiskās pieredības. Viņa ir cilvēks, kuram nav, ko pārmest.
Inguna Sudraba tika piesaukta, meklējot Valsts prezidentu un premjeru. Daudzi uz viņu skatās kā uz jauno politisko mesiju. Tā dēvētā vienkāršā tauta viņai raksta atbalsta vēstules un uz ielas ķer aiz piedurknes, lai sasveicinātos. Tikmēr ierēdņi Ingunu Sudrabu aizmuguriski sauc par «dzelzs lēdiju», kurai neesot emociju.
Pēc skandāla ap Dienvidu tiltu bijušais Rīgas mērs Gundars Bojārs Valsts kontroli nosauca par kāmīti, kuram ir labs PR, atšķirībā no žurkas, kas šajā gadījumā ir Rīgas dome un Dienvidu tilta projekts.
Vienīgais, ko varu pateikt visiem, kuri Valsts kontrolei vai man personīgi izsaka tādus vai citādus pārmetumus — darbs, ko veic Valsts kontrole, ir profesionāls. Mēs nevienu apgalvojumu neizsakām tukšas runāšanas vai nomelnošanas pēc. Mēs nevienam negribam iegriezt. Viss ir balstīts uz konkrētiem faktiem un dokumentiem. Tādēļ pirms sākt kritizēt Valsts kontroli, es atbildīgajām amatpersonām tomēr ieteiktu pārbaudīt visu pieejamo informāciju. Nē, no cilvēciskā viedokļa es, protams, to visu saprotu... emocijas... Nav patīkami, ja kāds norāda uz trūkumiem, nepilnībām tavā darbā. Taču fakti paliek fakti.
Tiešām nekad neesat baidījusies kļūdīties un izteikt aplamus pārmetumus?
Protams, arī Valsts kontrole var kļūdīties, var izdarīt nepareizus secinājumus. Tādēļ mums jo īpaši svarīgi ir būt pārliecinātiem, ka tie fakti, ko esam konstatējuši, tik tiešām ir paši izsmeļošākie, paši jaunākie. Mums jāzina, ka mūsu rīcībā ir bijusi visa informācija, visi dokumenti.
Bet ne vienmēr revidējamās vienības interesēs ir sniegt jums visu informāciju.
Ar to ir jārēķinās. Ja revidējamās iestādes rīcībā būs dokumenti, kas tai runā par sliktu, tad skaidrs, ka šādi dokumenti tiks slēpti. Ne jau vienmēr Valsts kontroles revidentu priekšā tiek atvērtas visas mapes un atvilktnes. Taču tas vairāk ir pašu revidentu kompetences jautājums. Revīzija nesākas ar brīdi, kad tiek atvērtas pārbaudāmās iestādes durvis, bet krietni vien agrāk. Revidentam ir jāsaprot konkrētā sfēra, jāidentificē problēmas, kas šajā nozarē varētu pastāvēt, jāizvēlas jautājumi, uz kuriem tiks koncentrēta uzmanība. Tātad — jo labāk revidents ir izpratis revidējamās struktūras darbību, jo precīizāki būs pārbaužu rezultāti.
Valsts kontrole uz revīzijām dodas ar uzstādījumu atrast kļūdas vai pārliecināties, ka viss ir kārtībā?
Nē, apriori kļūdas netiek meklētas. Nav mūsu pašmērķis paziņot, ka kaut kas ir darīts nepareizi. Taču revidents nevar sākt darbu arī ar domu, ka šeit viss noteikti ir kārtībā. Valsts kontroles galvenais uzdevums ir gūt pārliecību, ka visas darbības tiek veiktas likumīgi, efektīvi un ekonomiski izdevīgi. Mums ir jāatrod šaurās vietas, jānorāda uz likumdošanas nepilnībām, uz lietām, kas praksē nestrādā.
Es ticu, ka grāmatvedības audits Valsts kontroles revidentiem grūtības nesagādā, taču, ja jums ir jāpārbauda kāda specifiska lieta — izglītības kvalitāte vai atalgojumu sistēmas efektivitāte —, tad ir skaidrs, ka revidents nevar dažu nedēļu laikā līdz mielēm izprast to, ar ko pārbaudāmo vienību pārstāvji nodarbojas gadiem.
Tur, kur revidējamās vienības darbinieki paši ir ieinteresēti sakārtot savu sistēmu, tur Valsts kontrolei, protams, ir daudz vieglāk strādāt. Taču biežākas ir situācijas, kad mums neviens nevēlas palīdzēt un visas nianses ir jāsaprot pašiem. Bet mēs jau tādēļ nekrītam izmisumā!
Pirmkārt, specefisku tēmu izpētē Valsts kontrolei palīdz neatkarīgie nozares eksperti: būvnieki, pedagodgi. Piemēram, revidējot Valsts nekustamā īpašuma aģentūras (VNĪA) darbību, iznomājot valstij piederošos īpašumus, Valsts kontrole pieaicināja sertificētus vērtētājus, kas definēja vidējo cenu, kāda attiecīgajā laikā figurējusi līdzīgu objektu nomas tirgū. Revīzijai tas bija vitāli svarīgi, jo tā mēs varējām salīdzināt cik adekvāta, ekonomiski izdevīga bija VNĪA noteiktā cena.
Otrkārt, revidenti pamatā ir sadalīti pēc nozaru principa, tādēļ viena grupa regulāri veic pārbaudes, piemēram, Satiksmes ministrijas sistēmā, cita — pašvaldību darbībā. Tiesa, mans uzskats ir tāds, ka ik pa laikam jāveic darbinieku rotācija, mainot viņiem uzticētos sektorus.
...jo...?
...jo pārāk ciešas saites ar revidējamo vienību atbildīgajiem darbiniekiem nav apsveicamas. Nav labi, ja Valsts kontroles revidenti saaug ar kādu jomu. Mēs visi esam tikai cilvēki.
Runājot par cilvēcisko faktoru... Valsts kontroles atzinumos bieži vien figurē tādi jēdzieni kā neprasmīga projektu vadīšana vai nekompetenta rīcība. Kur, jūsuprāt, ir robeža starp negodprātīgi, savtīgi un neprasmīgi?
Projektu vadīšanā par pamatu tiek ņemta vispārzināma, apstiprināta «labā prakse», kurai ir konkrēti parametri — projekta uzraudzība, atskaites mehānisms, konkrēti termiņi. Ja šo un citu elementu nav, iestādes vadītāja rīcība acīm redzami bijusi nekompetenta.
Bet jūs taču neticēsiet tam, ka visi Latvijas ierēdņi, kuru rīcība Valsts kontrolei rada šaubas, ir neprasmīgi. Lietas jāsauc īstajos vārdos.
Tur, kur mēs varam definēt konkrētu likumpārkāpumu, tur mēs to darām. Ja ir maksāta lieka nauda, tad mēs tā arī sakāam — izšķērdēšana. Taču, piemēram, korupcijas fakta identifikācija nav mūsu kompetence. Valsts kontrole nevar lietot terminus, kas vēl jāpierāda. Taču tas, ko mēs varam, ir lietot, piemēram, jēdzienu pastāv korupcijas riski, kas nepārprotami norāda uz lietas būtību. Valsts kontrole uzskaita katru gadījumu, kad revīzijas materiāli nonāk Ģenerālprokuratūrā, tāpat mēs sekojam līdzi tam, kas ar šo informāciju notiek tālāk, kādai izmeklēšanas iestādei tā tiek nodota. Vismaz reizi trijos mēnešos interesējamies, kā norit izmeklēšana... Taču es uz to nekoncentrējos, tas man nesniedz gandarījumu. Valsts kontroles darbu nevar mērīt notiesātajos un atlaistajos. Mūsu mērķis nav pieķert likumpārkāpēju un panākt, ka viņu ieliek cietumā. To dara tiesībsargājošās institūcijas. Valsts kontroles galvenais uzdevums ir sakārtot sistēmu kopumā.
Vai tā nav bīstama pozīcija? Korupcija ierēdniecībā tiek uzskatīta par normu tostarp tādēļ, ka pat tie, kurus pieķer aiz rokas, reti nonāk aiz restēm.
Iespējams, taču mans mērķis tomēr ir norādīt uz to, kas jādara citādi, kas jāmaina likumdošanā, lai šādu situāciju turpmāk vairs nepieļautu — ne konkrētajā iestādē, ne valstī.
Vai ir iespējams runāt par valsti kā tādu? Lielai daļai ierēdņu nav nedz morāli ētiskās aiztures pret koruptīvām darbībām, nedz baiļu no soda, tādēļ darbs katrā konkrētajā institūcijā vairāk vai mazāk atkarīgs no tās tiešā vadītāja. Ja priekšnieks ņem, būtu muļķīgi gaidīt, ka padotie nedarīs to pašu.
Tas, ko es gribu pateikt ikvienai amatpersonai, ierēdnim... pietiek tikai ar vienu šādu, apzinātu reizi, lai tiktu sasaistīts uz visu mūžu. Kļūdīties var ikviens, nekļūdās tikai tas, kurš nedara. Bet, ja koruptīvā rīcība bijusi apzināta, tas paliek uz cilvēka sirdsapziņas bez laika noilguma.
Tās ir divas radikāli pretējas filozofijas — apelēt pie sirdsapziņas vai draudēt ar pērienu? Kas Latvijas apstākļos ir iedarbīgāk?
Ne viens, ne otrs. Ja cilvēks nav izaudzināts līdz trīs gadu vecumam, tad 40 un 50 gados viņš pēkšņi nesāks baidīties no pēriena vai ieklausīsies sirdsapziņā. Mūsu apstākļos vienkārši ir jāgaida, kamēr nomainīsies paaudze. Zivs pūst no galvas... Kamēr Latvijas sabiedrībā — visā sabiedrībā — neparādīsies apziņa, ka ir jāstrādā valsts, tās iedzīvotāju interesēs, tikmēr nekas radikāli nemainīsies.
Tādā gadījumā jūs esat Dons Kihots.
Nē. Visus šos gadus, kopš vadu Valsts kontroli, es sevi pārliecinu, ka tā tomēr nav cīņa ar vējdzirnavām. Man apkārt ir domubiedri, kuri tāpat kā es tic ideālam un kuriem tāpat kā man ir misijas apziņa. Mans spēks ir komanda, un es ticu, ka arī daži cilvēki var mainīt lielas lietas.
Jūsu ideālisms saglabājas ar visu to, ka katra nākamā Valsts kontroles revīzija tikai apstiprina, ka Latvijā netiek skaitīti ne santīmi, ne tūkstoši, ne miljoni.
Ziniet kādēļ? Latvijā tiek būvēts, jo vajag uzbūvēt, nevis tādēļ, ka jaunajam objektam būtu jākalpo kādam konkrētam mērķim. Budžeta iestādēm ir nauda, kura jāiztērē. Punkts. Nevis nauda, kura jāiztērē, lai...
Varbūt latvieši nav labi saimnieki? Gadu simtiem latvieši bijuši kalpu tauta, kurai nekas nepieder, un, iespējams, šī ģenētiskā informācija mūsos joprojām ir saglabājusies.
Pilnīgi piekrītu. Mēs savā valstī neesam bijuši saimnieki tikpat kā nemaz. Tādēļ mēs nepazīstam valstisku domāšanu. Mūsos šī apziņa nekad nav bijusi, mums arī nav bijis, kur to mācīties. Latvieši vienmēr bijuši par, kad jāiet dedzināt muižas. Taču tad, kad jāsāk būvēt, krāt, taupīt... Katrs to sāk mēģināt darīt kaut kā pa savam, pa vienam. Latviešiem beidzot ir jāmaina domāšana, kurai jābūt par valsti.
Kā mainīt domāšanu?
Skanēs triviāli, bet, visticamāk, ir nepieciešams jauns politiskais spēks ar jaunām idejām.
Latvijas Pirmā partija, Jaunais laiks... viņu ir bijis daudz, kuri nāca ar misijas apziņu. Kur šī apziņa ir šobrīd?
Jā, vara un nauda cilvēkus pārbauda. Ne visi to iztur. Un tomēr es neredzu citu alternatīvu, kā vienīgi veidot jaunu politisko spēku, kurā apvienotos citādi domājoši cilvēki. Tie var būt tikai daži desmiti, taču ar to pietiktu, lai iekustinātu sabiedrību. Es to jūtu... kaut vai tajās vēstulēs, ko saņemu.
Jūs saņemat atbalsta vēstules?
Jā, saņemu. Man bieži nāk klāt arī uz ielas, spiež roku.
Spriežot pēc tā, kā nopūtāties, tā jums ir smaga tēma. Ingunu Sudrabu ir vēlējušies redzēt gan kā premjeru, gan kā Valsts prezidentu. Sabiedrības uzticība, kas izrādīta tik hipertrofētā formā, uzliek milzīgu pienākumu.
Es apzinos, kas viss, ko daru, ir palikts zem palielināmā stikla, tādēļ sabiedrības mīlestību uztveru kā milzīgu pienākumu. Tas, ka cilvēki man uzticas... patiesībā, tas ir milzīgs slogs. Uzticība nepārtraukti jāattaisno. Tā ir spirāle un ar katru nākamo loku no manis tiek sagaidīts arvien vairāk. Turklāt līnija starp mīlestību un naidu ir tik šaura. Es apzinos, ka lielajam atbalstam pēkšņi var sekot milzīgs naids.
Vai tas bija viens no iemesliem tam, kādēļ neizrādījāt interesi par Ministru prezidenta portfeli?
Pašos pamatos tas bija nereāls projekts. Bezpartejisks premjers nevar vadīt politiskus ministrus.
Esmu vairāk kā pārliecināta, ka jums nebūtu problēmu ar iestāšanos partijā. Ikviens politiskais spēks jūs ar vislielāko prieku redzētu savās rindās. Kura partija jums simpatizē šobrīd?
Man nav ne simpātiju, ne antipātiju ne pret vienu partiju.
Un tomēr Valsts kontroliera amatam jūs nominēja Tautas partija (TP). Kuluāros lēš, ka tieši labo attiecību dēļ ar TP nespējāt sastrādāties ar Jauno laiku, tostarp ar finanšu ministru Valdi Dombrovski un jūs bijāt spiesta aiziet no Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieces amata.
Man nekad nav bijušas nekādas saiknes ne ar vienu partiju. Kas attiecas uz manis izvirzīšanu Valsts kontroliera amatam... varu tikai minēt, ka, gadiem novērojot manu darbību, šīs partijas cilvēki elementāri novērtēja manas prasmes.
Šobrīd Valdis Dombroviskis ieņem premjera posteni. Vai piecu gadu laikā saspīlējums jūsu attiecībās ir mazinājies?
Gan uz Repšes kungu, gan uz Dombrovska kungu es skatos tikai ar profesionāļa acīm. Man kā Latvijas pilsonei ir svarīgi, lai viņiem veiktos šajos svarīgajos amatos, lai viņi spētu izdarīt visu iecerēto. Savukārt no savas puses vienmēr esmu gatava viņiem palīdzēt ar padomu un pieredzi. Uzskatu, ka tas būtu nožēlojami, ja mēs sāktu kārtot savas privātās attiecības. Katrs ir cilvēks, katrs var kļūdīties, un katram var būt sava izpratne par to, kas ir pareizi. Svarīgākais ir nedarīt darbu pret savu sirdsapziņu, un tieši šī iemesla dēļ es pati pieņēmu lēmumu aiziet no Finanšu ministrijas. Tādēļ šobrīd es ne uz vienu neesmu apvainojusies.
Viens no maniem dzīves pamatprincipiem ir nenēsāt sevī ne ļaunumu, ne aizvainojumu. Ticiet man, ja kāds mani reiz ir aizvainojis, es visiem jau sen esmu piedevusi.
Tātad nav tāda cilvēka, kuram jūs nespiestu roku?
Ir. Es necienu cilvēkus ar dubulto morāli, tos, kuri acīs saka vienu, bet aiz muguras dara pretējo.
Šlesera kungam, piemēram, spiestu roku?
Šleseram?... jā, spiestu.
Pēc tam, kad satiksmes ministrs Šlesers izteica varbūtību, ka pierobežas jautājumā jūs strādājat savu draugu interesēs, izlēmāt vērsties prokuratūrā, lai aizstāvētu savu godu un cieņu. Bijāt uz viņu cilvēciski dusmīga?
Kā profesionāli mani sadusmoja tas, ka, tā vietā, lai tiktu pievērsta uzmanība Valsts kontroles revīzijai par pārkāpumiem Latvijas Pasta darbībā, sabiedrības uzmanība veiksmīgi tika novirzīta uz šo bezjēdzīgo, tukšo ķengāšanos.Taču nenoliegšu — jā, arī cilvēciski šī situācija man bija sāpīga. Vīrietis, diezgan stiprs vīrietis...tie ir nožēlojami ieroči mēģināt šādā veidā otru pazemot, nomelnot.
Patiesībā, šī situācija man bija dubultā sāpīga. Redziet, cilvēku loks, ar kuru es atļaujos satikties, jau tā ir ļoti, ļoti šaurs. Uzņemoties Valsts kontroliera pienākumus, es sev automātiski novilku robežu, kas jāievēro, izvēloties paziņas. Valsts kontroles revīziju sfēras ir tik plašas... un katru reizi kādam būtu iespēja teikt, ka Ingunai Sudrabai pastāv interešu konflikts, pārbaudot savus paziņas vai draugus.
Jūs izgājāt cauri savam mobilā telefona kontaktu katalogam, izdzēšot visus, ar kuriem vairs nedrīkstat uzturēt draudzīgas attiecības?
Ne tik brutāli, bet... Jā, mani privātie kontakti uzreiz būtiski izmainījās. Apzināti es nevienu «neizdzēsu» no savas dzīves, taču tas notika pats no sevis. Ar daudziem paziņām man iestājās pilnīgi citas attiecības.
Šis ir otrais, tātad jūsu pēdējais termiņš Valsts kontroliera amatā. Vai esat domājusi, ko darīsiet pēc tam?
Nē. Šobrīd es nevaru precīzi pateikt, ko darīšu pēc termiņa beigām. Taču skaidri zinu, ka, lai uzņemtos kādu darbu, man noteikti būs nepieciešama liela dinamika, darba dažādība, bet pats galvenais — plašuma izjūta. Plašums sasniedzamajos mērķos, domāšanā un rīcībā. Mani interesē tikai globālas lietas.
Darbs Eiropas Savienības institūcijās?
Es tiešām nezinu. Eiropas Savienības institūciju darbībā man ir ļoti daudz nepieņemamu lietu — pēc būtības un filozofijas. Šaubos, vai morāli spētu strādāt šajā sistēmā.
Vai jūs morāli būtu gatava atgriezties valsts, pašvaldību institūcijās?
Pat, ja gribētu, es to vairs nevaru. Esmu Latvijā pārbaudījusi visus un visu. Taču, nē, man tas nebūtu interesanti.
Politika?
Nekad nesaki nekad, un kaut kas man uz priekšu būs jādara. Taču, lai iestātos kādā partijā, man vitāli svarīgi būs cilvēki. Es varu būt kopā tikai ar tiem, kuriem uzticos.