Markuss Kerbers vēlas Eiropas Savienībā ieviest jaunu valūtu. Viņš jau tai izdomājis nosaukumu – guldeņmarka. Tā kļūtu par pamatvalūtu Vācijā, Nīderlandē, Somijā, Austrijā, Luksemburgā, bet Grieķija, Spānija, Itālija un citas «konkurētnespējīgas» valstis varētu turpināt lietot eiro. Un eirozona būtu glābta, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.
M. Kerbers neesot nekāds dīvainis, kurš aiz gara laika sacerētu sapņainus priekšlikumus. Dārgajā un plašajā birojā Berlīnes centrā, kur mājvietu radusi viņa dibinātā domnīca Europolis, plauktos vīdot daudz franču autoru grāmatu. M. Kerbers esot franču elitārās Valsts administrācijas skolas absolvents – tāpat kā Žaks Širaks, Dominiks Stross-Kāns un Fransuā Olands. Viņš, pretēji lielākai daļai šīs skolas beidzēju, neesot piezemējies politikā, bet darbojas kā investīciju baņķieris un ir Berlīnes Tehniskās universitātes finanšu profesors. Vācijā viņš kļuva pazīstams kā viens no pirmajiem, kurš Konstitucionālajā tiesā apstrīdēja eiro glābšanas fonda atbilstību konstitūcijai. Tagad viņu kā ekspertu eirokrīzes jautājumos bieži aicinot komentēt jaunumus un uzstāties TV un radio diskusijās.
«Es neesmu revolucionārs. Es esmu evolucionārs,» uzsverot M. Kerbers, jo paralēlā valūta nozīmējot nevis ko jaunu, bet gan atgriešanos pie «īstās» Eiropas idejas, kuru laika gaitā izkropļojuši Briseles birokrāti.
Jautāts, ko īsti nozīmē guldeņmarkas ideja, M. Kerbers stāstījis: «Pirmkārt, mēs noteikti esam par vienotu Eiropu. Taču mēs esam pret Eiropas Komisijas politiku Briselē, kas Eiropas kopības ideju pārvērtusi centralizētas vardarbības idejā. Mums ir Eiropas Komisija, kas atšķirībā no valstu valdībām nav pilsoņu ievēlēta, tātad ir vara bez leģitimitātes, bet tā nosaka, kas un kā mums ir jādara. No smēķēšanas aizliegšanas restorānos visā Eiropā līdz pat Eiropas vienotajai valūtai.
Eiro projekts ir tipisks šāds gadījums. Ierēdņi, kuri sēž Briselē un pārstāv noteiktas intereses, it sevišķi Francijas intereses, ir radījuši kaut ko, kas nefunkcionē. Bērnu, kurš jau piedzimis nedzīvs.
Vienpadsmit dažādas tautsaimniecības nevar operēt ar vienu un to pašu valūtu, ja šīs tautsaimniecības ir atšķirīgas. Tām nepieciešama atšķirīga monetārā, fiskālā un ekonomikas politika. Uz to birokrātiem Briselē, savulaik virzot eiro projektu, bija atbilde: gan tas viss izlīdzināsies. Tādas valstis kā Portugāle, Īrija un Spānija panākšot pārējās pēc tā dēvētā «catch up» (iedzīšanas) izaugsmes principa, proti, pārņemot attīstītāko valstu modeļus, un visi kļūs vienādi. Ar tādu domu eirozonā tika uzņemtas arī Slovākija, Slovēnija un Grieķija.
Kas notika? Spānija sabūvēja milzumu jaunu automaģistrāļu, jaunu pagalmu, grandiozu tiltu, infrastruktūru milzu apjomos, ko līdzīgu izdarīja arī Grieķija. Gribējās ticēt, ka atšķirības starp šīm un pārējām valstīm ir mazinājušās. Taču tas ne tuvu nav noticis. Grieķijai vispār nav nekādas rūpnieciskās industrijas, bet Spānijas un Portugāles industrijas, nebūdamas konkurētspējīgas eiro projekta sākumā, nespēj konkurēt arī tagad. Savukārt Īrija attīstīja milzumlielu banku sektoru, kas mazajai valstij – pieciem miljoniem iedzīvotāju – bija daudz par lielu un beidzās ar smagu krīzi.»
«Tātad ir skaidrs, ka vienotā valūta nevarēja funkcionēt. Kas būtu bijis jādara? Būtu bijis jāievieš nevis vienotā, bet gan kopīgā valūta. Proti, paralēlā ES valūta, kas tiek izmantota norēķiniem, tajā pašā laikā neatsakoties no nacionālajām valūtām. Un tāda jau mums reiz bija – ECU.
Tās priekšrocība bija, ka to neizdeva nekāda centrālā banka kā šobrīd eiro. Jau tā laika Anglijas Bankas prezidents pirms pārejas uz eiro ierosināja: ļaujiet taču pilsoņiem izvēlēties!
Nevajag uzreiz atteikties no savām valūtām, bet ļaujiet izvēlēties starp tām un ECU. Tas bija gudrs ieteikums: vēsturiski pareizs un pragmatisks. Jo nevar, sākot ar rītdienu, nolemt: metam nost nacionālo valūtu, tagad pāriesim visi uz eiro,» skaidrojis finanšu eksperts.
«Rezultāts mums tagad ir acu priekšā. Vācijai eiro ir par lētu. Mums ir milzīgs eksports, mums ir milzīgs maksājumu bilances pārpalikums. Savukārt citām zemēm eiro ir par dārgu, tas neatbilst viņu konkurētspējai. Tā arvien turpina pazemināties, novedot pie baisām sekām: Spānijas dienvidos bezdarba līmenis sasniedzis 50 procentus. Tā nav ekonomiska problēma, tā ir politiska problēma, jo politika ir transformējusies ekonomikā. Tāpēc es saku: mums nevajag revolucionāru ceļu, lai tiktu laukā no krīzes, bet gan evolucionāru.
Nedodamies atpakaļ pie nacionālajām valūtām, jo lielai daļai valstu tās būtu par mazu, bet tā vietā atstājam eiro kā legālu maksāšanas līdzekli, blakus ieviešot mazāko brāli – guldeņmarku. Tā būtu to valstu valūta, kurām ir maksājumu bilances pārpalikums: Vācijā, Nīderlandē, Austrijā, Beļģijā, Somijā, Luksemburgā un varbūt Īrijā. Patērētāji varētu brīvi izvēlēties, kurā no šīm valūtām norēķināties, jo gan guldeņmarka, gan eiro abi vienlaikus būtu likumīgi maksāšanas līdzekļi,» viņš skaidrojis.
Saskaņā ar M. Kerbera plāniem guldeņmarkas zona būtu atvērta arī visām pārējām valstīm, ja vien tās ievēro guldeņmarkas noteikumus. Ja neievēro, jābūt tiesībām tās no zonas izslēgt. Nevis tā, kā ar Eiropas stabilitātes paktu, kuru vienmēr var pārkāpt. Tāpat valstis arī varētu no šīs zonas brīvi aiziet, ja to vēlas.