Medicīnas ekonomika nav atrauta no globālā konteksta un ir tikpat neskaidra kā pirms gadsimta un vairāk. Aristotelis uzstāja, ka pašam tirdzniecības objektam piemīt «iekšēja» nemainīga vērtība. Šo teoriju, protams, atmeta kā maldīgu, jo pēc Mises ekonomiskās teorijas tirgus vērtību produktam nosaka cilvēks un viņa attieksme pret to noteiktā ekonomiskā vidē. Mans mērķis nav iedziļināties vēsturiskā diskusijā par ekonomiskajām teorijām, bet palūkoties uz medicīnu kā produktu jeb pakalpojumu un dažiem tās ekonomiskajiem aspektiem.
Visā pasaulē medicīna virzās industrializācijas virzienā. Paradokss, ka tā kļūst arī dārgāka, neskatoties uz to, ka kapitālisma attīstība rietumos masveidā radīja lētākus, kvalitatīvākus produktus, salīdzinot ar viduslaiku cunftes vai vēlāk manufaktūras ražojumiem. Industrializācija nozīmē, ka tiek ieviesti produktu ražošanas plūsmas algoritmi un kvalitātes kontroles sistēmas. Tas pats attiecas uz medicīnu. Kāpēc tad medicīnai virzoties industrializācijas virzienā, tā tomēr kļūst dārgāka? Atbildes ir meklējamas faktā, ka medicīna kā joma tomēr nav pilnīgi pakļaujama tiem pašiem industrializācijas principiem, kuriem tiek pakļauts maiznīcas ceptais kukulītis.
Ir lietas, kuras ir nesavienojamas. Šeit arī rodas zināma sabiedrības uzskatu un medicīnas industrializācijas šizofrēnija. Interesanti, ka sabiedrība un arī medicīnas aprūpes organizatori ļoti vēlas standartizētus kvalitātes kritērijus, skaidrus ārstēšanās algoritmus, kuriem nebūtu jāatšķiras rajona un universitātes slimnīcā, kā arī precīzus ārsta atbildības kritērijus. Būtībā tā ir vēlme redzēt ārstēšanu kā pakalpojumu un pacientu kā klientu. Auto servisā es vēlos, lai pret mani pieklājīgi izturas un nemāca dzīvot, kā arī lai mana auto remonts atbilstu rūpnīcā izstrādātiem kritērijiem un standartiem, nevis meistara «dzīves pieredzei», un, visbeidzot, lai manas izmaksas būtu prognozējamas un skaidras. Diemžēl brīdī, kad tādi paši principi tiek ieviesti medicīnā, tā kļūst bezpersoniska. Tas, savukārt, ir pacienta ļaunākais murgs.
Ja bezpersoniskums ir emocionāla problēma, kuru varētu paciest zinot, ka saņemsim pasaulē pieņemtiem standartiem atbilstošu aprūpi, tad šī bezpersoniskuma cena ir mežonīga un pastāvīgi augoša. Te arī slēpjas medicīnas aprūpes iekšējās rezerves ne tikai 40 miljonu, bet, iespējams, pat 100 miljonu apjomā. Lai lasītājam rastos skaidrāks priekšstats, ilustrēšu šo apgalvojumu ar vienu piemēru. 20 gadus jauns students, nodarbojoties ar skrituļdēļošanu, krīt un savaino roku. Tā sāp vairākas dienas, līdz viņš vēršas slimnīcas uzņemšanas nodaļā, tur tiek izdarīts rentgena uzņēmums, kurā lūzumu nekonstatē. Rokas ķirurģijā apmācītam ārstam, protams, joprojām būs aizdomas par laivveida kaula lūzumu un viņš zina, ka lielu daļu šādu bojājumu nav iespējams ieraudzīt parastajā rentgena uzņēmumā uzreiz pēc traumas (to nosaka tīri fizikāli faktori). Sekojot pasaulē pieņemtiem standartiem, tiek nozīmēta datora tomogrāfija, kura maksā 10 reizes vairāk. Vai bez datortomogrāfijas arī var nonākt pie diagnozes? Jā, ja pēc 2 nedēļām izdara atkārtotu rentgena uzņēmumu. Šajā laikā būs notikusi kaula uzsūkšanās lūzuma zonā un to varēs labi redzēt. Arī ārstēšanā nekas nebūs nokavēts. Bet maz būs to ārstu, kuri būs gatavi tērēt savu laiku vēl pēc 2 nedēļām, ja iespējams diagnozi izstādīt uzreiz, neiedziļinoties valsts, pacienta vai apdrošinātāja maksātspējā. Šodien ārsts nav nedz mācīts, nedz ieinteresēts iegrimt dziļās diskusijās ar pacientu par to kāpēc diagnoze nav šodien, bet gan būs tikai pēc 2 nedēļām. Patiesībā tas varētu arī izvērsties juridiskās nepatikšanās, jo apmēram 10% šādu lūzumu nesadzīst arī pie laicīgas diagnozes un algoritmizētas ārstēšanas. Sekas ir smagas - plaukstas locītavas artrīts un pastāvīgs darba spēju zudums. Juridiski izvērtējot gadījumu, kurā ārsts nebūs rīkojies atbilstoši pasaulē pieņemtajiem kritērijiem (pielietojot datortomogrāfiju), viņa iespējas sevi aizstāvēt pastāvošajā tiesu sistēmā izkūp kā dūmi.
Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc «piesedzot pēcpusi» tiks nozīmēta dārga izmeklēšana. Tas attiecas uz jebkuru medicīnas jomu. Ieviešot algoritmizētu visiem vienādu, bezpersonisku un rūpniecisku ārstēšanu, tā izmaksas aug ne tikai dēļ diagnostiski ātrajām un dārgajām metodēm, bet arī dēļ dārgajām civiltiesiskajām komplikācijām. Vēlreiz uzsveru, ka lielākā daļa veco metožu ir līdzvērtīgas diagnostiskās vērtības ziņā, ja ārsts kopā pavada ar pacientu daudz vairāk laika. Tā savukārt ir personificēta, nevis algoritmizēta ārstēšana.
Protams, ka medicīnas budžeta iekšējās rezerves vēl šodien varētu atrast, bet vai tam ir gatavi pacienti, ārsti un juristi?