Vispārējā medicīnas sabrukuma tumsā pirms vairākiem mēnešiem no Veselības ministrijas izskanēja gaiša doma: attīstīt medicīnas tūrismu, ar to domājot piedāvājumu ārzemju pacientiem ārstēties Latvijas klīnikās. Šis ieteikums pamatā bija vērsts uz valsts un pašvaldību slimnīcām, bet nevis privātiem medicīnas uzņēmumiem, kuriem medicīnas tūrisma ideja jau sen nav sveša.
No VM ieteikuma varēja noprast, ka valsts visādi atbalstīs šādu ieceru realizāciju. Tas viss ar mērķi noslogot dārgo diagnostisko un ārstniecisko aparatūru un kaut daļēji nest ienākumus slimnīcām, medicīnas personāla darba atalgošanai.
Ja privātam medicīnas pakalpojuma sniedzējam tā ir vēl viena tirgus niša, tad gan valsts, gan pašvaldību slimnīcām šis varētu būt visai nesasniedzams mērķis. Kāpēc? Tāpēc, ka brīvā tirgū uzņēmējdarbība sākas ar uzticēšanos piedāvātajam produktam vai pakalpojumam. Šodien Latvijas valsts «apmaksātā» medicīnas aprūpe savu ļaužu acīs ir sevi diskreditējusi. Nemaz nerunājot par to, ka ne Eiropas, ne citu valstu acīs Latvija vairs nav «valsts, kura dzied», bet gan Repšes vārdiem sakot „valsts, kura ar seju ieskrējusi betona sienā". Šodien Latvijas valsts savu tēlu ir sabojājusi un to atjaunot īsā laikā nebūs iespējams.
Kāpēc šis viss kalambūrs? Tāpēc, ka jebkurš tūrisms (izņemot sekstūrismu) sākas ar uzticēšanos valstij vai vismaz tūrisma kompānijai, kura sniedz informāciju par šo valsti. Šeit nav jautājums par to, vai Latvijas privātie medicīnas uzņēmēji spēj sniegt šādu pakalpojumu. Viņi to jau dara, bet valsts pārvaldītiem uzņēmumiem cerības ir mazas tāpēc, ka šo uzņēmumu mērķis ir sniegt lētāku pakalpojumu, turklāt pēc iespējas lielākam pilsoņu lokam. Šādas filozofijas pārņemtas iestādes nav un nebūs spējīgas uzņemt ārvalstu pilsoņus, kamēr nemainīsies «uz augšu».
Medicīnas tūrismam ir raksturīgs «sprosta efekts». To var labi novērot Taizemē vai Indijā. Pieminētās valstis vismaz Eiropas un ASV sabiedrībās ar savu tēlu neko daudz neatšķiras no Latvijas, tomēr gan Eiropas, gan ASV pilsoņi turp dodas savās medicīniskā tūrisma misijās. Iemesls ir triviāls. Sasniedzot kādu kritisku medicīnas tūristu daudzumu, valsts tēlam vairs nav tik lielas nozīmes, jo par tēla veidotājiem kļūst paši apmierinātie tūristi un tas kā zināms ir efektīgākais un lētākais marketinga veids.
Šodien daudzi Latvijas privātie uzņēmumi spēj šādu pakalpojumu sniegt. To apliecina jau esošo ārzemju pacientu plūsma. Tomēr jāatzīst, ka lielākā daļa, ja ne visi, kuri ir ārstēti mūsu, Latvijas Plastiskās un mikroķirurģijas centrā, te ir nonākuši tikai privātu rekomendāciju iespaidā. Patiesībā vislabākā klientūra ir tā, kas nāk no valsts, kurai Latvija neasociējas ne ar ko. Ir skaidrs, ka šodienas apstākļos efektīvi reaģēt uz valsts aicinājumu var vienīgi privātie medicīnas uzņēmumi, kas ir gatavi veidot gan kopīgas reklāmas kampaņas, gan plašāku, valsts līmeņa marketingu.
Ja valsts ir proponējusi, ka vismaz idejiski atbalsta šādu tūrisma formu, tad uzņēmēji, kas sniedz šādus pakalpojumus negaida, ka tā organizēs vispārīgas tēla un marketinga kampaņas, bet radīs medicīnas pakalpojumu eksportam atbilstošus apstākļus, piemēram, sniedzot tiem kādas nodokļu atlaides (piemēram, balstoties uz jau sasniegtajiem rezultātiem eksporta tēmā), segt daļu no medicīnas pakalpojumu eksportētāju mārketinga izmaksām, mobilizēt savu vēstniecību un LIAA personālu klientu piesaistes mārketingā.