Mēnesi pirms grozījumu Konkurences likumā, kas iestrādāja tajā dominējošā stāvokļa mazumtirdzniecībā konceptu, kā arī tā ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu un iespējamos izpausmes veidus, stāšanās spēkā Konkurences padome ir publicējusi vadlīnijas par attiecīgo noteikumu iespējamo piemērošanu.
Vadlīnijas pietiekami skaidri norāda uz to, ka attiecībā uz mazumtirdzniecībā dominējošiem tirgus dalībniekiem tiks piemērots īpašās atbildības jēdziens. To Eiropas Kopienu tiesa definējusi attiecība uz klasiski dominējošiem uzņēmumiem, norādot, ka dominējošiem uzņēmumiem pastāv rīcības ierobežojumi, kas neeksistētu brīvas konkurences apstākļos. Tikpat skaidri vadlīnijas arī apraksta, kādi līgumu noteikumi tiks uzskatīti par netaisnīgiem vai nepamatotiem. Protams, sākotnējā norāde uz to, ka par netaisnīgiem vai nepamatotiem uzskatāmi līgumu noteikumi, kas nav nepieciešami līguma priekšmeta izpildei vai nepamatoti ierobežo pušu spēju brīvi rīkoties ārpus līgumiskām attiecībām, kā arī tādi, kas netiktu piemēroti vai pieņemti brīvas konkurences apstākļos, pati par sevi pārāk daudz neizskaidro. Tomēr šo vispārinājumu papildina samērā saprātīgs aizliegumu būtības skaidrojums, kas ietver pietiekami detalizētu katras aizliegtās darbības vērtējumu. Kopumā vadlīnijas sniedz mazumtirgotājiem priekšstatu par to, kādi līgumi tiks uzskatīti par neatbilstošiem tiem darbības ierobežojumiem, kādus likums nosaka tirgus dalībniekiem, kas mazumtirdzniecībā atrodas dominējošā stāvoklī.
Pamatproblēma rodas ar dominējošā stāvokļa esamības izvērtēšanu, kas mazumtirgotājam būtu jāveic, lai konstatētu, vai jaunie Konkurences likuma noteikumi piemērojami un vadlīnijas jāievēro. Vadlīnijās ietverta norāde uz diviem faktoriem, kas ņemami vērā, nosakot konkrēto tirgu. Tas ir, konkrētā iepērkamā preču grupa un konkrētā mazumtirdzniecības vide. Atbilstoši vadlīnijās norādītajam preču grupas varētu būt, piemēram, piena produkti vai maizes produkti. Savukārt, mazumtirdzniecības vide – lielveikali ar noteiktu platību vai noteiktu preču sortimentu. Gatavojoties sliktākajam scenārijam, mazumtirgotājiem tad attiecīgi būtu jāsadala iepērkamās preces pēc iespējas sīkākās grupās, vērtējot aizstājamību no ražotāja viedokļa, kā arī jāsegmentē mazumtirdzniecības vietas atkarībā no to aizstājamības no pircēja viedokļa. Praksē tas var izvērsties kā samērā ilgstošs un sarežģīts, bet viennozīmīgi ne neiespējams process.
Sarežģītāk ir ar dominējošā stāvokļa kā tāda noteikšanu. Konkurences likuma grozījumi un vadlīnijas nosaka divus galvenos kritērijus, kas vērtējami, lai noteiktu, vai konkrētais uzņēmums atrodas dominējošajā stāvoklī mazumtirdzniecībā – iepirkuma vara un piegādātāju atkarība. Atsaucoties uz Eiropas Komisijas praksi, Konkurences padome iesaka vērtēt piegādātāja apgrozījuma īpatsvaru attiecībā uz konkrēto mazumtirgotāju, sakot, ka 22% no piegādātāja apgrozījuma būs pietiekami nopietna daļa, lai konstatētu iepirkuma varu. Vērtējot kopumā, vadlīnijās nedaudz pietrūkst skaidras norādes uz izmantojamo metodoloģiju tirgus varas un piegādātāju atkarības noteikšanai.
Vadlīnijas nepasaka, vai Konkurences padome tik tiešām vērtēs katra mazumtirgotāja attiecības ar konkrēto piegādātāju, tādējādi neapšaubāmi vismaz attiecībā uz kādu piegādātāju konstatējot mazumtirgotāja dominējošo stāvokli vai arī tomēr vērtēs jautājumu, izmantojot Eiropas Komisijas piedāvāto metodoloģiju iepirkuma tirgus izvērtēšanai. Tas ir, izvēloties piegādātāju segmentu, kuri tiek aptaujāti par konkrētā mazumtirgotāja īpatsvaru attiecībā uz piegādātāju, tādējādi iegūstot datu apjomu, kuru pēc tam iespējams analizēt un vispārināt, lai noteiktu konkrētā mazumtirgotāja tirgus daļu no konkrētās preču grupas iepirkuma tirgus. Gribētos domāt, ka šis risinājums ir elegantāks no metodes un vērtēšanas viedokļa, kā arī parādītu tirgus kopainu un to, kuri mazumtirgotāji dominē lielākajā daļā preču grupu iepirkuma tirgos. Jāatzīmē arī, ka mazumtirgotājiem pašiem šādu izpēti veikt varētu būt praktiski nereāli. Līdz ar to atliek cerēt, ka Konkurences padomes pasūtītais pētījums par situāciju mazumtirdzniecības tirgū nespecializētajos veikalos viesīs zināmu skaidrību par tirgus situāciju.
Visbeidzot jānorāda, ka vadlīnijas norāda arī to, ka mazumtirgotājam pastāv iepirkuma vara, ja mazumtirgotāja ilgtermiņa (alternatīvās) izmaksas ir nesamērīgas ar pretējās puses ilgtermiņa izmaksām. Tātad vadlīnijās atzīts fakts, ka vērtējama pušu savstarpējā spēja, cenšoties vienoties par līgumu noteikumiem, ietekmēt vienai otras lēmumus. Pēc būtības tas nenozīmē neko citu kā norādi uz to, ka likuma grozījumi domāti tikai mazāko piegādātāju aizsardzībai. Savukārt, gadījumos, kad mazumtirgotājam jāvienojas par preču piegādēm ar pietiekami spēcīgiem ražotājiem šie noteikumi nebūtu piemērojami. Atvērts, protams, paliek jautājums, cik praksē Konkurences padomē par netaisnīgiem līguma noteikumiem tiks saņemtas sūdzības tieši no mazākajiem un aizsargājamajiem piegādātājiem, kuru protekcionismam domāti likuma grozījumi un vadlīnijas, un cik no piegādātājiem, kuriem pašiem piemīt tirgus vara.