Kopš pagājušā gada mēs esam ļoti daudz rakstījuši par katastrofālo dzimstības kritumu 2022. gadā un tā turpinājumu 2023. gadā. Uz šiem rakstiem ir dzirdētas atšķirīgas emocionālas izpausmes. Pirmā ir vienaldzība. Nu un tad? Visās attīstītās valstīs krītas dzimstība. Tas tikai liecina par to, ka Latvija ir viena no attīstītām valstīm.
Šajā vērtējumā var piekrist tikai tam, ka Latvija nav starp pasaules nabadzīgākajām valstīm. Tomēr, pat pesimistiski vērtējot, mēs esam viena no visnabadzīgākajām valstīm starp attīstītajām valstīm. Otrs emocionāls vērtējums tiek izteikts ar jautājumu - kādas tad sekas var izraisīt dzimstības un bērnu skaita ievērojama samazināšanās?
Atbilde ir divos līmeņos. Pirmais ir etniskais līmenis – bez bērniem latviešu tautai nav nākotnes. Šo atziņu līdz šim nav vēlējušies saprast pat to politisko spēku līderi, kuri Latvijā sevi lepni dēvē par nacionāliem. T.s. nacionālie spēki līdzdarbojās valdībās, kuras ekonomiski nožņaudza ģimenes ar bērniem. Atšķirībā no tiem, kas tikai uzdodas par nacionālajiem spēkiem, lielākajai latviešu sabiedrības daļai nav vienaldzīga latviešu valodas un kultūras saglabāšana nākamajām paaudzēm. Saeimas līmenī pagaidām nav bijis politisku spēku, kas patiešām iestātos par dzimstības veicināšanu, jo, ja nebūs bērnu, tad nebūs, kam nodot valodas un kultūras vērtības. Pašvaldību līmenī šo jautājumu risināja efektīvāk, bet 2024. gadā valdošās koalīcijas īstenotā budžeta politika pašvaldības iedzina tādā finanšu izmisumā, ka jau ir pašvaldības, kas ievērojami samazina atbalstu jaundzimušajiem bērniem. Taču, ja etniskais jautājums lielai daļai Latvijas politiskās elites ir vienaldzīgs, tad ir ekonomiski argumenti.
Kas rada valsts bagātību?
Atbilde ir vienkārša – tie ir vietējie iedzīvotāji, tie, kas ražo preces un pakalpojumus, kuri ir nepieciešami citiem.
Viens 2022. gadā nepiedzimis bērns radīs ekonomiskas sekas kaut kad tālākā nākotnē. Pēc 20 gadiem Latvijā būs par vienu cilvēku mazāk, kas vairos Latvijas bagātību. Būs par vienu cilvēku mazāk, kas varēs atslaucīt pēcpusi pašreizējiem bezbērnu politiskajiem līderiem, kad tie nespējnieku pansionātos gaidīs dabisko dzīves cikla noslēgumu.
Aprēķināsim, cik lielus ekonomiskos zaudējumus radīs viens nepiedzimis bērns vai viens jaunietis, kas pametīs Latviju labākas dzīves meklējumos, lai dotos uz bagātāku vai cilvēka dzīves kvalitātei piemērotāku un labāk pārvaldītu valsti.
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānoskaidro, kas rada valsts bagātību.
Atbilde ir atrodama pie lielākajiem 18. un 19. gadsimta ekonomikas klasiķiem. Valsts (tautas) bagātību rada cilvēki, kas saražo preces un sniedz pakalpojumus, kuri ir nepieciešami citiem. Kārlis Markss, kas radīja marksismu, maldīgi pieņēma, ka bagātību rada tikai strādnieki (ekspluatējamie), bet strādnieku radīto bagātību piesavinās uzņēmēji (ekspluatatori).
Tikai viens pats strādnieku kopums neko dižu nevarēs radīt, ja nebūs kāda, kas organizēs strādnieku kopumu ražošanas procesā, ja nebūs, kas izgudro, rada un uztur tehnoloģijas, ja nebūs kāda, kas uzņemas risku sākt kaut ko jaunu, ja nebūs kāda, kas spēj organizēt pārdošanu utt.
Līdz ar to valsts bagātību rada uzņēmumos (nav nozīmes īpašuma formai - Daugavas HES kaskāde ražo elektrību neatkarīgi no tā, kam tā pieder utt.) strādājošie, uzņēmēji un pašnodarbinātie, tostarp zemnieku saimniecības utt.
Visu rakstu ar grafikiem un aprēķiniem lasiet 6.februāra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!
