Meža nozares nākotni ar cēliem mērķiem cenšas torpedēt ne tikai atsevišķas interešu grupas, bet pat politiķi
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētājs un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa. Viņaprāt, mežs ir Latvijas nacionālā bagātība, kura jāizmanto šeit dzīvojošo cilvēku labklājības nodrošināšanai, nevis jāpārvērš par rezervātu, kurā izaugusī koksne jāsapūdē.
Kā vērtējat mežsaimniecību Latvijā?
Latvija ir viena no retajām valstīm pasaulē, kur meža platības ik gadu pieaug, un pašlaik tas jau ir 3,06 milj. ha, savukārt pirms diviem gadiem bija tikai 3,02 milj. ha. Tā kā daudzas bijušās lauksaimniecības zemes ir aizaugušas, reālās mežu platības pat ir lielākas par minētajiem skaitļiem. Protams, zemnieki arī kļūst ekonomiski spēcīgāki, un daļa aizaudzēto tīrumu atkal kļūs par lauksaimniecībā izmantojamām platībām.
Valsts politika mežsaimniecībā ir vērsta uz vērtīgāku mežaudžu audzēšanu. Šim nolūkam gan iepriekšējā ES plānošanas periodā, gan pašreizējā ir atvēlētas programmas, kurās mazvērtīgās mežaudzes var nocirst un to vietā iestādīt vērtīgākas. Pašlaik ir atbalsta programmas, kuras veicina mežu īpašnieku kooperēšanos. Ir arī atrisināti jautājumi, kas radīja problēmas ar nodokļu aprēķināšanu meža īpašniekiem. Visi minētie nosacījumi ir ļāvuši veikt kvalitatīvu lēcienu mežsaimniecībā, kas radis atdevi nākotnē. Mežsaimniecība ir ilgtermiņa ieguldījumu joma, jo ražu, no iestādītās lapu koku jaunaudzes (bērza, apses) var gaidīt pēc 30–40 gadiem, savukārt, stādot egles un vēl jo vairāk priedes, to ražu pēc 70–80 gadiem novāks jau mežu īpašnieku bērni vai pat mazbērni.
Vai Krievijas rubļa vājums nozari neietekmē?
Mežsaimniecība ir pamats kokrūpniecības attīstībai Latvijā un viens (nevis vienīgais) no tās konkurētspējas balstiem pasaules tirgū. Ja kokrūpnieku izstrādājumiem tirgū sarūk cenas, tad to nekavējoties jūt arī meža īpašnieki savos maciņos. Neraugoties ne uz kādām recesijām un ģeopolitiskajām norisēm, mežu nozare ir viena no Latvijas tautsaimniecības spēcīgākajiem balstiem. No Krievijas un ES sankciju kariņa un rubļa vērtības krituma cieta pārtikas sektors, it īpaši piena, gaļas, zivju, dārzeņu jomā. Krievijas rubļa vājums faktiski slēdza šo tirgu daudziem Latvijas uzņēmējiem, kuru preces un pakalpojumi nebija sarak- stā, uz kuriem tiktu attiecināts embargo. Šādi uzņēmumi bija gan metālapstrādes jomā, gan farmācijā un arī kokapstrādē. Meža nozari kopumā šīs peripetijas ar Latvijas tobrīd trešo lielāko tirdzniecisko darījumu partneri neskāra. Tomēr par šādu scenāriju, šķiet, nebija priecīgi zaļie. Kā gan citādi var uztvert šo cilvēku demaršu un vēlmi visiem iespējamiem rīkiem likt šķēršļus nozarei svarīgākā dokumenta – Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu 2015. – 2020. gadam – pieņemšanu valdībā. Līdzīgi bija arī ar valsts mežu maksimāli pieļaujamās ciršanas tāmes 2016.–2020. gadam akceptēšanu Ministru kabinetā. Saprotams, ka dabas draugi vienmēr un visur būs pret mežsaimniecību, taču pārsteidzošā kārtā šajās pozīcijās bija arī vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Ministra amats, manuprāt, liek ieņemt valstisku, nevis kādas atsevišķas interešu grupas pozīciju jebkura jautājuma pieņemšanā. Ja vairākums valdības locekļu, ieskaitot Ministru prezidenti Laimdotu Straujumu, būtu pakļāvušies, tad meža nozare «dabūtu riktīgi pa muguru», koksnes plūsma no mežiem uz kokrūpniekiem saruktu par 50–60%, darba nebūtu ne tikai mežizstrādātājiem un kokvedējiem, bet arī daudziem kokrūpniekiem, saruktu eksporta ienākumi, nodarbinātība un arī nodokļu maksājumi. Virkne meža nozares uzņēmumu, nespējot samaksāt kredītus, tiktu likvidēti, bet to manta izpārdota. Nezinu, tā bija apzināta vai pozas rīcība, taču, manuprāt, to var uzskatīt par diversijas mēģinājumu pret Latvijas valsti vai maigākā formā spēlēšanos ar sērkociņiem, sēžot uz pulvera mucas.
Visu interviju Torpēdas var ievainot daudzus lasiet 7. decembra laikrakstā Dienas Bizness.