Kādudien cilvēki sapratīs, ka jābūt līdzsvaram starp planētu, cilvēku un peļņu, un tad ilgtspēja būs galvenā tendence tējas un kafijas ražošanā un patērēšanā
Tā cer tējnīcas Illuseum un kafejnīcas Strada vadītāja Gundega Silniece.
Latvijas sabiedrības tējas baudīšanas rituāls, tējojot mājās, ir viens no iemesliem, kāpēc pagaidām ir tik maz specializēto tējnīcu. Vienlaikus gadu gaitā ir skaidri redzams progress, un ir daļa sabiedrības, kas novērtē augstas kvalitātes tēju, izvēlas vecinātu Ķīnas puer vai ulunu. Tomēr G. Silniecei šķiet, ka tik specifiskai lietai kā tējai ar sāļu siera cepurīti vai īpaši dārgai tējai Latvija vēl nav gatava.
Fragments no intervijas, kas publicēta 18. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:
Tējnīca un veikals Illuseum darbojas kopš 2011. gada, bet tās priekšgājēja Goija tika atvērta jau 2004. gadā. Kā šajā laikā Latvijā ir mainījusies izpratne par tēju?
Spriežot pēc tējnīcu skaita, interese iet plašumā. Taču ir tējnīcas, kas atveras un aizveras, jo ekonomiskā situācija neatļauj turēt šādus sirds projektus un tie paliek hobija līmenī. Tāpēc ir daudzi tējas meistari, kuri strādā kā frīlanceri dažādos pasākumos, gatavo tēju draugiem, braukā pa pasauli mācoties, bet savas iestādes vaļā never. Latvijā tā tomēr ir nišas lieta.
Tējnīcu mums nav ne uz pusi tik daudz kā kafejnīcu.
Protams. Tas tādēļ, ka Latvijā tējas dzeršanas kultūra vēsturiski tomēr ir vairāk balstīta uz zālīšu tējām. Līdz ar to tas ir diezgan loģiski. Tēja Latvijā ir dzēriens, ko cilvēki pārsvarā dzer mājās un iet mazāk socializēties uz tējnīcām. Pa vakariem droši vien dzer alu, pa dienu ātri uz 15 minūtēm satiekas kafejnīcā. Tajā pašā laikā ir specializētie veikali, un tējas piedāvājums lielveikalā ir kļuvis plašāks un daudzveidīgāks nekā pirms pieciem vai desmit gadiem.
Jūs tējnīcā un veikalā piedāvātas tikai klasiskās tējas un nekas no zāļu tējām?
Mums ir liels piedāvājums tējām ar stipri jūtamu iedarbību, piemēram, uzmundrinošas, nomierinošas, un, kas interesanti, tās iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, piemēram, divdaivu ginka, bambusa lapas, Sagan-Daila, citronliāna.
Mēs ar šiem konkrētajiem produktiem strādājam jau sen, mēs bijām pirmie Latvijā, kuri sāka tirgot īpaši vērtīgus produktus jeb t.s. superfoods – maka sakni, spirulīnu, matcha tēju utt. Tikai pēc vairākiem gadiem šos produktus sāka piedāvāt eko veikali un kafejnīcas, kur to visu mēģināja blenderēt un likt kokteiļos.
Kopumā šobrīd funkcionālās tējas un zāļu tējas ar jēgu un nozīmi ir viens no lielākajiem un straujāk augošajiem segmentiem. Šī tendence iekaro lielveikalu plauktus, un ārzemēs ir plašs pudelēs pildītās tējas piedāvājums.
Piemēram, šobrīd Krievijā neprātīgi populāra ir šaurlapu ugunspuķes tēja, jo, to pareizi fermentējot, garšas īpašības ir ļoti līdzīgas tējas augam, bet fitoterapeiti nebeidz vien uzskaitīt ieguvumus veselībai, sākot ar miega normalizēšanu un beidzot ar ekzēmas ārstēšanu.
Jaunā paaudze ir ļoti fokusēta uz zaļo dzīvesveidu, un tas krasi iezīmējas viņu iepirkšanās paradumos.
Līdz ar to tējas pasaules giganti ir reaģējuši uz šo pieprasījumu un izlaiduši papildu produktu līnijas, lai šo pieprasījumu nosegtu. Arvien biežāk lielveikalu plauktos varam redzēt tādas līnijas kā Pukka, Yogi vai Tazo, kas mazina iekaisumu, uzlabo gremošanas darbību, uzlabo miegu, mazina stresu utt. Šis segments ir ātri augošs, konkurences līmenis ir ļoti augsts, un mazie ražotāji nevar mēroties spēkos ar lielajiem. Taču tie var pretendēt uz nišas tirgu – specializētiem veikaliem un skatīties ne tik vien uz Skandināvijas, bet arī uz Āzijas pusi, kur mūsu zāļu tējas vienmēr pieņem ar sajūsmu.
Pēdējo piecu gadu laikā, īpaši aktīvi pieaugot veselīgā uztura un dzīvesveida piekritēju skaitam, ir atgriezusies interese par zāļu tējām. Daudzi jaunie ražotāji šo segmentu mēģina pacelt jaunā līmenī, pozicionējot to kā vienu no veselīga dzīvesveida stūrakmeņiem. Latvijā zāļu tēju tradīcija ir ļoti spēcīga un zināšanas galvenokārt glabā vecākā paaudze, tāpēc bieži vien varam novērot, ka vecākā paaudze nodarbojas ar ražošanu, savukārt jaunā paaudze – ar mārketingu un pareizu pozicionēšanu tirgū.
Kā saprast, ko un kurā brīdī Latvijā piedāvāt?
To nekā nevar saprast, ir vienkārši jāmēģina. Ir pāris idejas, kas ir pārāk pārgalvīgas vai pārāk dārgas un prasa pārāk daudz resursu, lai tās ieviestu, un mazā tirgū nebūs nepieciešamās atdeves. Taču mēs neesam vienīgie, kas no tā cieš. Nesen runāju ar savu kanādiešu draugu Kevinu Gaskoinu (Kevin Gascoyne), kurš ir viens no lielākajiem guru tējas pasaulē, ir uzrakstījis vairākas tējas grāmatas. Viņam pieder viens no populārākajiem tējas veikaliem pasaulē Camellia Sinensis. Kevinam Toronto bija interesants, mazs, smalks projektiņš – tējas bārs. Tur vārīja augstas kvalitātes ļoti stipru masalu autentiskā veidā un piedāvāja mazās glāzītēs. Viss bāra dizains un veids bija vairāk kā kafejnīcai, bija arī dažādas uzkodas un salāti, bet pēc divu gadu eksistēšanas Kevins saprata, ka projekts nav gana rentabls. Tas bija jauks, bet peļņas pienesums bija tik minimāls, ka nav jēgas tādu turēt tikai statusa dēļ. Šādās situācijās ir jautājums par to, cik daudz no gribu tiešām vajag. Varbūt Kevina gadījumā daudz lielāka jēga ieguldīt viņa ražotnē Indijā, ražojot savas tējas, ko pēc tam pārdot Kanādā un citur pasaulē, rezultātā iegūstot lielāku peļņu, nekā mēģinot integrēt kaut ko super smalku pilsētā, kura to ne tik ļoti gaida.
Kas Rīgai būtu par traku? Kas būtu tās lietas, ko minēji kā pārāk modernas vai pārāk dārgas?
Mēs joprojām nevaram saņemties t.s. siera tējai – tējai ar siera cepurīti, kas Āzijā ir super populāra. Zinām, ka latviešu garšas kārpiņām tā varētu būt pārāk specifiska un te nebūtu kā Āzijā, kur stāv 50 cilvēku gara rinda pie durvīm, lai tikai to pagaršotu. Arī Berlīnē un Londonā ir tējnīcas, kas to piedāvā, bet nevar saprast, vai tas ir populāri starp vietējiem vai aziātiem, kuri tur dzīvo. Piemēram, Londonā ir samērā daudz China Town mīlošu cilvēku. Pēdējo reizi, kad biju Londonā, sapratu, ka burbuļtējas biežums uz vienu kvadrātmetru tur ir ārprātīgs. Es pamanīju, ka esmu China Town tajā mirklī, kad sapratu, ka visiem rokās ir burbuļtējas glāzes.
Vēl Eiropa un Latvija nav gatava augstā gala visdārgākajām tējām, jo ir ierobežota pirktspēja un nav psiholoģiskās gatavības pārāk dārgiem produktiem.
Mēs nepārtraukti mēģinām atrast, kur ir tas maksimums, cik cilvēki ir gatavi maksāt. Šajā pavasarī Eduards atbrauca no Sičuaņas ar svaigajām zaļajām Ķīnas tējām, un dažas no tām maksāja ap 60 eiro par 100 gramiem. Tās bija ļoti ierobežotā daudzumā, paņēmām pa bišķītim pamēģināt un pārdevām pa pieciem vai desmit gramiem – tīri vienai reizītei. Visu tēju izpirka, bet kopumā ir ilgi jāgaida, kamēr izdodas pārdot dārgākās tējas. Un, tā kā zaļajai tējai mūža ilgums ir salīdzinoši īss, daudzumi, ko var iepirkt, ir minimāli, turklāt ir tējas, ko gribēdams nevari daudz nopirkt, jo tās vienkārši nav. Izauga tik, un viss – šos pāris kilogramus sadala uz visiem gribētājiem.
Visu interviju lasiet 18. oktobra laikrakstā Dienas Bizness, meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
#1/16
Gundega Silniece
#2/16
#3/16
#4/16
#5/16
#6/16
Gundega Silniece
#7/16
Gundega Silniece
#8/16
Gundega Silniece
#9/16
#10/16
#11/16
#12/16
#13/16
#14/16
#15/16
