Satversmes tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par likuma Par nodokļiem un nodevām 60., 61. un 62. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam, kas nosaka, ka valdes loceklim ir jārīkojas kā krietnam un rūpīgam saimniekam, lai izpildītu pienākumu maksāt nodokļus sabiedrības interesēs, informē ST.
Likuma Par nodokļiem un nodevām 60. pants nosaka pamatu un kārtību administratīvajam procesam par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no personas, kura ir bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir izveidojušies.
Likuma Par nodokļiem un nodevām 61. pantā ir noteikta kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no attiecīgā juridiskās personas valdes locekļa.
Savukārt likuma Par nodokļiem un nodevām 62. pants nosaka kārtību, kādā ir izpildāms Valsts ieņēmumu dienesta lēmums par juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu.
Pieteikumu Satversmes tiesā ir iesnieguši divdesmit Saeimas deputāti. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Ar apstrīdētajām normām esot noteikts īpašuma tiesību ierobežojums arī attiecībā uz fizisko personu – valdes locekli, kas izpaužoties tādējādi, ka valdes loceklim uzlikts pienākums nomaksāt juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 92. pantam, jo paredz valdes locekļa vainas prezumpciju par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem un pienākumu pierādīt savu nevainīgumu. Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Turklāt apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības, bet ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība. Tiesa, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. pantam, atzina pamattiesību ierobežojumu par samērīgu. Tiesa citastarp ņēma vērā apstrīdēto normu ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Satversmes tiesa atzina, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs.
Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.