Satversmes tiesa atzinusi grozījumus likumos «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju» un «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās» par neatbilstošiem Satversmes normām un tie zaudēs spēku 2019.gada 1.maijā.
Spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams un stājas spēkā ar tā pasludināšanas brīdi.
Apstrīdēto likuma normu spēka zaudēšanas termiņš 2019.gada 1.maijā noteikts tādēļ, lai likumdevējam dotu laiku atrast citu risinājumu piespiedu zemes nomas maksai, kas būtu taisnīgs gan pret zemes īpašniekiem, gan daudzdzīvokļu namu īpašniekiem.
Satversmes tiesā pēc septiņu fizisko personu pieteikumiem tika ierosinātas sešas lietas par apstrīdēto likuma normu atbilstību Satversmei. Pieteikumos bija ietverti identiski prasījumi un to juridiskais pamatojums bija balstīts uz līdzīgiem argumentiem. Lai veicinātu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, Satversmes tiesa nolēma tās apvienot vienā lietā.
Pieteikumu iesniedzēji norādīja, ka viņu īpašumā ir zemes gabali vai domājamās daļas no zemes gabaliem, uz kuriem atrodas citām personām piederošas daudzdzīvokļu mājas. Starp pieteikumu iesniedzējiem un minēto māju īpašniekiem pastāvot piespiedu nomas tiesiskās attiecības. Pieteikumos apgalvots, ka apstrīdētās normas ievērojami samazinās zemes īpašnieku ienākumus no viņiem piederošā īpašuma un šāds īpašuma tiesību ierobežojums neesot samērīgs. Turklāt Saeimai, grozot tiesisko regulējumu, bijis jāņem vērā Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem. Tādēļ pieteikumu iesniedzējiem bijušas saprātīgas un pamatotas tiesības paļauties, ka tāds ierobežojums, kāds ietverts apstrīdētajās normās, netiks ieviests.
Personai, kurai pieder zeme vai cits nekustamais īpašums, ir tiesības to iznomāt pēc saviem ieskatiem. Tomēr piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās ir ierobežotas īpašnieka tiesības pašam brīvi izlemt, vai viņš iznomās savu zemes gabalu, kā arī ir ierobežotas tiesības brīvi izvēlēties nomnieku, kā arī iespējas pieprasīt īpašnieka vēlmēm atbilstošu nomas maksu.
Apstrīdētajās normās noteiktā maksimālā nomas maksa mudina daudzdzīvokļu mājas īpašniekus vienoties ar zemes īpašnieku vien par tādu maksu, kas ir mazāka nekā apstrīdētajās normās noteiktā. Ja tiesību normā ir noteikts maksimālais apmērs iespējamam ienākumam no personai piederoša īpašuma iznomāšanas, tad tai Satversmes 105.panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības ir ierobežotas.
Spriedumā uzsvērts - izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau ir vērtējusi vairāku piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu atbilstību Satversmei. Tostarp, vairākkārt ir vērtēts tieši tas, vai Satversmei atbilst zemes īpašniekiem noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumi piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās.
Piespiedu dalītā īpašuma tiesiskās attiecības Latvijas tiesiskajā sistēmā pastāv jau ilgstoši - vairāk nekā 25 gadus. Šo tiesisko attiecību regulējums ir radīts zemes reformas un valsts un pašvaldību īpašumu privatizācijas gaitā, kad īpašuma tiesības uz zemi atjaunoja tās bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem, taču uz šīs zemes pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas bija uzceltas daudzdzīvokļu mājas.
Likumdevējs ir izvēlējies piespiedu nomu kā līdzekli zemes īpašnieka un uz zemes esošās ēkas īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību noregulēšanai. Ievērojot konkrēto tiesisko attiecību īpatnības un ekonomisko situāciju valstī, likumdevējs nolēma piespiedu nomas maksu regulēt ar normatīvajiem tiesību aktiem, proti, atšķirībā no brīvā tirgus attiecībām kontrolēt to, kā zemes īpašnieks izmanto savu īpašumu.
No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka likumdevējam bija jāvērtē, kā nomas maksas ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli, un jāapsver iespēja izmantot saudzējošākus līdzekļus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Arī piespiedu nomas gadījumos ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret nomas maksu brīvā tirgus apstākļos.
Likumdevējam iespēju robežās ir jāseko līdzi tam, lai visā piespiedu nomas tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā tajās būtu samērīgs līdzsvars, un jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts uz vienas šo attiecību puses interešu aizsardzību. It sevišķi gadījumos, kad šādas tiesiskās attiecības regulējošo normu atbilstību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, likumdevējam jānodrošina tāds likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs.
Satversmes tiesa norādīja, lai pieņemtu taisnīgu piespiedu nomas maksas tiesisko regulējumu, izvērtējums par to, kā iecerētā nomas maksa salīdzināma ar citām situācijām vai pielāgojama izmaiņām ekonomikā, ir jāveic likumdevējam. Savukārt ar izvērtējumu, kura rezultāts ir līdzīgs apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam, bet kurš veikts pēc apstrīdēto normu pieņemšanas, nevar pamatot personām noteikto pamattiesību ierobežojumu. Demokrātiskā tiesiskā valstī šāds izvērtējums jāveic pašam likumdevējam, turklāt pirms pamattiesību ierobežojuma noteikšanas.
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā viedokli par iecerēto regulējumu sniedza gan deputāti, kas iesnieguši priekšlikumu par attiecīgo normas redakciju, gan arī Tieslietu ministrija, Ekonomikas ministrija, Latvijas Banka un citas institūcijas. Savukārt Saeimas Juridiskais birojs savā atzinumā izteica šaubas par iecerētā zemes īpašnieku pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 105.pantam.
Satversmes tiesa uzsvēra - ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām vai Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā, tad likumdevējam šie argumenti ir jāizvērtē.
Ja likumdevējs atkārtoti iecerējis noteikt tādu pamattiesību ierobežojumu, kura satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, tad šim ierobežojumam jābūt paša likumdevēja pienācīgi izvērtētam un pamatotam. Tomēr no diskusijām, kas notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ šajos ekonomiskajos un tiesiskajos apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši šādu piespiedu nomas maksas regulējumu.
Kopumā no apstrīdēto normu pieņemšanas procesa materiāliem Satversmes tiesa neguva apstiprinājumu tam, ka Saeima būtu pienācīgi izvērtējusi pamattiesību ierobežojuma ietekmi uz zemes īpašnieku stāvokli un pamatojusi to, ka iecerētais risinājums atbilst Satversmes tiesas judikatūrai.
Satversmes tiesa secināja, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā nav bijis pienācīgas analīzes un pamatojuma par šajās normās ietvertā zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos. Tādējādi apstrīdētās normas nav uzskatāmas par pieņemtām pienācīgā kārtībā, uzskata Satversmes tiesa.
Satversmes tiesa arī norādīja, ka demokrātiskā tiesiskā valstī tiek ievērots princips, ka tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt tiesiskas sekas. Tomēr izņēmuma gadījumos, kad apstrīdētās normas tūlītēja atzīšana par spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā tās atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt arī citu normas spēka zaudēšanas brīdi.
Satversmes tiesa ņēma vērā to, ka piespiedu nomas tiesiskais regulējums attiecas uz vairāk nekā 100 000 personu. Šis regulējums skar sociāli nozīmīgu jomu - mājokļu pieejamību. Turklāt vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām atbilstoša piespiedu nomas maksas apmēra noteikšana ir likumdevēja uzdevums, ko iespējams veikt vienīgi tad, ja ir nodrošināts atbilstošs likumdošanas process un pienācīgs iecerētā tiesiskā regulējuma izvērtējums.
Ja Satversmes tiesa lemtu, ka apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža vai kāda cita brīža pagātnē, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts piespiedu nomas maksas apmērs. Šāds nolēmums radītu būtisku apdraudējumu piespiedu nomas tiesisko attiecību dalībnieku tiesībām un likumiskajām interesēm, nevis nodrošinātu sociālajā realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.
Satversmes tiesa norādīja, ka tieši likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas jautājumos, ir jārod tāds konkrētās situācijas risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu māju īpašnieku tiesības. Minētā risinājuma izstrādāšanai nepieciešams saprātīgs laika posms, skaidroja Satversmes tiesa.
Līdz ar to Satversmes tiesa nosprieda atzīt apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 105.pantam un spēkā neesošām no 2019.gada 1.maija.
Jau vēstīts, ka 14.martā notikušajā tiesas sēdē norisinājās tiesas debates, kuru laikā prasītāju - zemes īpašnieku pārstāvis pauda, ka valstij būtu jāveido sava politika tā, lai izlīdzinātu sociālās atšķirības, piemēram, identificējot trūcīgās personas gan dzīvokļu īpašnieku, gan zemes īpašnieku grupā un vēršot pasākumus uz šo personu aizsardzību. Viņš uzsvēra, ka šādi pasākumi ir sociāli atbildīgas valsts nevis zemes īpašnieku uzdevums.
Zemes īpašnieku pārstāvis arī norādīja, ka dzīvokļa īpašniekiem, ja apstrīdētā norma nebūtu spēkā, būtu jāmaksā tikai nedaudz lielāka summa nekā patlaban, taču šī summa nav samērojama ar zemes īpašnieku tiesību ierobežojumu.
Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sastāvam norādīja, ka apstrīdētās normas pieņemtas, lai aizsargātu dzīvokļu īpašniekus privatizētajās mājās un ar šīm normām mēģināts nodrošināt sabiedrības labklājību kopumā.
Jau vēstīts, ka lietā tika apstrīdēti grozījumu likumos «Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju» un «Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās» atbilstība Satversmes normām.
Lieta ierosināta pēc Soņas Traubes pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka viņas īpašumā ir zemes gabals, uz kura atrodas citām personām piederoša daudzdzīvokļu dzīvojamā māja. Starp pieteikuma iesniedzēju un daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem pastāv piespiedu zemes nomas tiesiskās attiecības.
Sākot no 2018.gada 1.janvāra, ar apstrīdētajām normām noteikta jauna kārtība zemes gabala nomas maksas aprēķināšanā. Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka tas ievērojami samazinās ienākumus no viņai piederošā zemes gabala iznomāšanas, tādējādi ierobežojot viņas tiesības uz īpašumu.
