Pēdējā laikā arvien lielāku troksni sabiedrībā saceļ Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums jeb ACTA ( no «Anti-Counterfeiting Trade Agreement» angļu valodā). Viedokļi dažādi, pat krasi atšķirīgi, ne reti – sazvērestībām pārpilni. Šķiet, diskusija vēršas plašumā un dziļumā, jo nesenās publikācijas interneta vidē liecina, ka jautājumu loks vairs nenoslēdzas ap «eBay iegādātām Nike botām, kas izpakotas izrādās Nice botas» un kā to nākotnē novērst.
Arvien biežāk izskan neapmierinātība ar vai vismaz pamatoti jautājumi par biedrības AKKA/ LAA darbības principiem. Pretstatā spekulācijām par to, ko pilsoniskajām un cilvēciskajām brīvībām varētu dot vai, gluži pretēji, atņemt ACTA nolīgums, gribu pēc iespējas bezkaislīgi ilustrēt vairākus konkrētus gadījumus, kuros AKKA/ LAA piekoptā prakse, pirmkārt, nesakrīt ar publiskajiem paziņojumiem. Otrkārt, biedrības pārstāvēto uzskatu kopums ir klaji virspusējs, pretrunā gan ar autoru, gan cilvēktiesībām kā tādām, kā arī apšaubāms no ētiskā viedokļa.
Vispirms atzīšos, ka piekrītu, piemēram, Imanta Kalniņa jau padzīvojušajam viedoklim, ka plaši izplatītā vēlme izmantot lietas un pakalpojumus, par tiem tā vai citādi nemaksājot, ir gana nopietnu satraukumu rosinoša. Atsevišķas diskusijas vērti ir jautājumi par to, kā izmaiņas matērijā (no cietvielas uz ēterisko un netverami virtuālo) līdz nepazīšanai izmainījušas cilvēka priekšstatus par to, kas viņam it kā pienākas, par to, cik kas maksā, par to, kā viņš ar saviem priekšstatiem un to praktizēšanu mijiedarbojas ar citiem sabiedrības locekļiem utt. utjp. No citām pozīcijām, nekā šajās dienās ierasts, vēlos iebilst vairākos būtiskos jautājumos, kas skar gan autorus, gan viņu darbus, gan šo darbu lietotājus/baudītājus – publiku, gan mūs – publisku pasākumu rīkotājus.
LR «Autortiesību likuma» I daļas 2. panta 1. punktā teikts: «Autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts.» Tālāk šajā pantā tiek uzskaitīti iespējamie darbi, uz kuriem attiecināmas autortiesības un citas, mazāk būtiskas nianses. Tātad, pat piedziedājuma melodija dziesmā, kurai vēl nav ne teksta, ne melodijas trim pantiņiem un starpspēlei, kā arī nav skaidra modulācija ekstātiskai kulminācijai dziesmas beigās, ir autora darbs. Ja nelielā melodiskā frāze autoram liekas gana laba, lai to dzirdētu arī radi, draugi, kaimiņi un citi, viņš ar to var brīvi rīkoties – ierakstīt, atskaņot, pārdot izmantošanai reklāmas video, aicināt palīgā dzejdari, lai taptu arī teksts utt. utjp. Bet. «Bet» aiz komata liekams brīdī, kad autorā parādās ambīcija vai vismaz cerība ar savu darbu pelnīt pastāvīgi un ilgtermiņā. Proti, autors ir dzirdējis runājam, ka, ja melodija ir izmantota reklāmas rullītī, kas elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos vairākkārt tiek atskaņots ilgstošā laika periodā, tad to it kā sauc par «mūzikas publisku izpildījumu», un esot tāda iestāde kā AKKA/ LAA, kas šādās reizēs parūpējas par to, lai katra atskaņošanas reize reklāmas rullīša īpašniekam kaut ko maksā. Par spīti tam, ka autors naudu par sava darba izmantošanas atļauju reklāmā jau saņēmis.
Ironiskā ievada turpinājums parasti ir šāds:
1. Autors dodas uz biedrību AKKA/ LAA Aleksandra Čaka ielā 97, Rīgā, un lūdz biedrību turpmāk pārstāvēt viņa tiesības uz saviem darbiem, jo ir pamatotas cerības, ka nākotnē taps vairāki, ne mazāk vērtīgi un tautā iemīļoti darbi, kuri noteikti autoram nesīs vēl lielākus un pastāvīgākus ienākumus, un kurš gan par to administrēšanu spēs rūpēties labāk, ja ne AKKA/ LAA;
2. Autoram tiek piedāvāts parakstīt līgumu. Ar savu parakstu autors apliecina, ka mantisko tiesību uz saviem darbiem administrēšanu līgumā minētajos gadījumos viņš turpmāk uztic biedrībai AKKA/ LAA.
Tiktāl viss ir ātri, vienkārši un neviens necieš (pagaidām arī vēl neiegūst).
Kā jau minēju ievadā, arī es nebūt neiebilstu pret to, ka, ja reiz ar dziesmas «X» publisku atskaņošanu kāds vispār pelna, tad tam pirmkārt būtu jābūt dziesmas autoram. Neiebilstu arī pret to, ka autori, būdami radoši cilvēki, kas pastāvīgi uzturas mūzu kompānijās, nespēj par savām mantiskajām tiesībām rūpēties paši, tāpēc lūdz sevi pārstāvēt trešajām pusēm. Šajā gadījumā – AKKA/ LAA. Pretrunas slēpjas sekojošajā...
Lai arī līgumā starp autoru un AKKA/ LAA tiek lūgts ar parakstu apliecināt gan savu darbu žanru(s), gan publiskā izpildījuma veidus, izmantojumu kuros viņš lūdz administrēt biedrībai, lai arī autors var, piemēram, neparakstīt punktu 1.1.1., visbiežāk tas tomēr notiek, jo biedrības atšifrējums un jēdziena «publisks izpildījums» skaidrojums ir gana kārdinošs un nākotnē, ļoti iespējams, labu peļņu nesošs.
Otrkārt, kā liecina mana personīgā pieredze un šajā video biedrības pārstāvja teiktais, AKKA/ LAA praksē nepieļauj daļēju autora mantisko tiesību pārstāvniecību. Autors nevar izvēlēties gadījumus, kuros viņš vēlas AKKA/ LAA iesaistīšanos viņa mantisko tiesību administrēšanā (piemēram, uzraudzīt autora dziesmas «X» rotāciju radio 101 ēterā, ik pa laikam par to no radio iekasējot naudu), un kuros nevēlas (savas bijušās skolas ansamblim Cālītis autors dziesmu «X» ļauj izpildīt jebkuros apstākļos, jebkurā laikā, neprasot par to nekādu atlīdzību, jo ar šo ansambli viņu pašu saista siltas atmiņas). Kā savstarpējās sarunās apliecinājusi biedrības pārstāve, runa faktiski ir par «visu vai neko». Ja autors vēlas līgumu ar AKKA/ LAA, biedrība sola parūpēties par viņa mantisko tiesību administrēšanu visos gadījumos un tādējādi augstāk citētais autortiesību likums faktiski zaudē savu spēku – autortiesības vairs nepieder autoram, bet gan biedrībai AKKA/ LAA, jo autors, līgumu ar biedrību nelaužot, vairs nav tiesīgs lemt par savu darbu likteni. Biedrības pārstāves sniegtais skaidrojums šādai «visu vai neko» situācijai ir, ka biedrībā trūkstot cilvēkresursu izņēmuma gadījumu administrēšanai.
Atļaujos nepiekrist, jo jebkurš aizsargāta darba izmantojums iespējams ar tāda vai cita veida AKKA/ LAA izsniegtu licenci. Gadījumā, ja kafejnīcas īpašnieki, izņemot atļauju kafejnīcas telpās atskaņot aizsargātu mūziku, ir pat rakstiski vienojušies ar saviem draugiem Shipsi un Reynsi, ka šī brīža megagrupas Instrumenti dziesmas tur var skanēt kaut vai 24 stundas diennaktī, tad tas neprasa pārcilvēcīgus spēkus no AKKA/LAA izslēgt atlīdzības iekasēšanu par labu grupai Instrumenti no konkrētās kafejnīcas. Tas ir salīdzinoši vienkārši risināms jautājums, talkā ņemot informācijas tehnoloģijas, lai pēc koeficienta aprēķinātu individuālu licences tarifu.
Visbeidzot, fakts, kas šajā «visu vai neko» mani apbēdina visvairāk ir, ka autoram pašam, esot daļai no mūziķu kolektīva, nav dota vaļa savus darbus publiski izpildīt pašam. Reizēs, kad koncertu sniedz ārvalstu vai pašmāju mūziķi un to kolektīvi, kuriem ir līgums ar AKKA/ LAA vai līdzīgām organizācijām ārvalstīs, tātad – viņu tiesības uz autorību ir aizsargātas un tās administrē šīs organizācijas, šiem mūziķiem nav tiesību noteikt, vai papildus no organizatora saņemtajam honorāram un citiem labumiem (ēdināšanai, naktsmājām un citam viesmīlības servisam) viņi vēlas arī atlīdzību no organizatora ar AKKA/ LAA starpniecību. Starp citu, šādas licences cena ir 6% no ieņēmumiem no biļešu tirdzniecības uz pasākumu. No šiem 6% līdz pat 1/5 daļai AKKA/ LAA var ieturēt kā maksu par administrēšanas pakalpojumiem.
Vēl vairāk, Latvijā labi zināma progresīvās rokmūzikas grupa pati savulaik rīkoja sava otrā albuma prezentācijas pasākumu. Mūziķi meklēja un īrēja telpas, skaņas un gaismas aparatūru, rūpējās par publicitāti, cik atceros, apmeklētājiem uz pasākumu bez ieejas maksas pat uzsauca alu. Tā kā šiem mūziķiem bija līgums ar AKKA/LAA, viņiem nācās izņemt licenci par savu darbu publisku izpildījumu pasākumā par spīti tam, ka uz pasākumu netika tirgotas ieejas biļetes (šajā gadījumā licences cena ir fiksēta, ņemot vērā apmeklētāju skaitu) un ka pasākuma organizēšanā tika ieguldīti tikai un vienīgi mūziķu pašu personīgie līdzekļi.
Par spīti sākumā solītajam, šis ieraksts vietām kļuva emocionāls, varbūt pat saraustīts. Miermīlīgs ierosinājums noslēgumā:
autoriem – padomāt, ko gribat panākt, parakstot līgumu ar AKKA/LAA, un izsvērt, vai ieguvumi noteikti būs lielāki par zaudējumiem;
AKKA/ LAA – ļaut autoriem izvēlēties un kaut vai katru reizi ar atsevišķu parakstu apliecināt gadījumus, kuros viņi vēlas biedrības iejaukšanos savu tiesību administrēšanā, un kuros to nevēlas.
