Klīversalā šodien pirmo reizi tiks pasniegtas Latvijas Ainavu arhitektūras balvas, tā akcentējot ainavu kā sociāli, ekoloģiski un ekonomiski nozīmīgu cilvēku koprades produktu.
Balvām trīs nominācijās - Ārtelpa, Personības un Procesi – varēja pieteikt kā jau izbūvētas ārtelpas, tā vēl nerealizētus projektus, vērienīgas pilsētvides pārveidošanas koncepcijas un privāto dārzu projektus. Un konkurence nudien bija sīva, teic Latvijas Ainavu arhitektūras asociācijas valdes locekle Indra Purs.
Fragments no intervijas
Vai Ainavu arhitektūras balvas izveide ir mēģinājums skaļāk atgādināt par šīs profesijas esamību un nozīmi?
Jā, tā arī ir – mēs šogad pirmo reizi izskanam un meklējam veidu, kā skanēt skaļāk. Ainavu arhitektūra bijusi visu laiku, bet šī ir reize, kad iznākt no ikdienas veikuma, pasvinēt, celt pašapziņu, apzināties savu spēku un daudzveidību. Jo, atskatoties pagātnē, ainavu arhitektūra Latvijā ir ļoti sena, paralēles ar citām valstīm ir tādas pašas. Taču nozares īpatnība ir tāda, ka visu laiku ir mainījušies nosaukumi – ir bijusi dārza māksla, daiļdārzniecība, dārzu arhitektūra. Pasaulē meklējumi, kā to labāk nosaukt, nonākuši pie ainavu arhitekta ar tendenci virzīties tālāk uz ainavu urbānismu. Balva šobrīd ir vairāk kā rīks, ar kura palīdzību arī plašāka sabiedrība un citu nozaru profesionāļi varētu labāk saprast, ar ko tad ainavu arhitektūra nodarbojas.
Un ar ko tā nodarbojas?
Rūpīgi strādājot pie balvas nolikuma, atlasījām laikmetīgāko, kas, mūsuprāt, to raksturo – no smalkām lietām līdz liela mēroga projektiem, ar cilvēkiem un personībām, kas pie šiem projektiem strādājuši. Apjaušam, ka šī nozare līdz šim uz āru izskanējusi salīdzinoši maz. Ainavu arhitektūras materiāls ir mainīgs laikā, un arhitekti strādā, jau prognozējot, kā tas mainīsies pa laikiem – kā izaugs koki, kā mainīsies cilvēku vecums un paradumi. Mums ir satiksme, ar ko pašlaik saprotam transporta satiksmi, sākam saprast velosatiksmi, bet vēl ir arī cilvēku kustība ārtelpā. Arī ar to ainavu arhitekti strādā – kurā vietā pilsētā parādās cilvēks un kur viņš no tās iziet.
Par ko liecina balvai pieteiktie darbi, to skaits?
Šo balvu gribētos salīdzināt ar latviešu tautas pasaku par vecīša cimdiņu, jo sākotnēji šķita, ka mūsu ir daudz, bet ir tik. Turklāt neuzlikām nekādus ierobežojumus tam, kurā gadā ekspluatācijā nodotie darbi drīkst tikt pieteikti. Sākoties pieteikumiem balvai, bija kā šinī vecīša cimdiņā – tie bira un bira, un bira. Un beigu beigās ir sabiris līdz 81 vienībai, un paši apzināmies, cik daudzi vēl nav pieteikti, līdz ar to arī nākamajos gados vēl būs daudzi, ko sumināt un ar ko lepoties.
Bieži vien, kad runājam par dažādām balvām, tad rodas jautājums - kurš ir auditorija, kurš ir lietotājs. Šo ainavu arhitektūras nominantu/laureātu lietotāji ir lielākoties sabiedrība – tie ir laukumi, parki, skvēri, biroju darbinieku ārtelpa, kas ir publiski pieejama. Un tas raksturo arī ainavu arhitektūru pasaulē un tās tendences, jo ainava kā tāda sākas ar tukšumu: mums ir tā lielā zeme – pasaule. Un ainavu arhitekts ir tas, kurš strādā ar vietu starp, ar to tukšumu, kas ir starp ēkām, ielām, meža ainavu utt. Ļoti bieži to raksturo kā nozari, kas strādā no durvīm līdz durvīm. Upju ainavas, kas ietver promenādes. Piemēram, Rīgas lielākā publiskā ainava mums ir Daugava, un to ļoti spilgti ilustrē šī balva, jo ir ļoti daudz burvīgu privāto ainavu, šarmantu dārzu, un liels paldies tiem cilvēkiem - pasūtītājiem par šiem darbiem.
Viegli bija izvēlēties uzvarētājus?
Noteikti nē, nepavisam. Daudzi bija ļoti, ļoti labi. Bija grūti vispār kādu atsijāt. Pati nebiju žūrijā, biju tās koordinatore, un, no šīs pozīcijas vērojot to darbu, bija saprotams, ka tā smalkā robeža, kurš darbs ir par kuru labāks, ir ļoti grūti nošķirama, un tā daļa, kas ir vienādā līmenī, ļoti laba, bija patiešām liela. Svarīgi, ka šīs dažādās kategorijas ļāva novērtēt daudzveidību – vai tā bija inženierbūve, kur ir ielas un tilti, vai kultūrvēsturiskā ārtelpa, kurai ir daudzu gadu simtu vēsturiskais uzslāņojums utt.
Kurā kategorijā bija visvairāk pieteikumu?
Ar būvi/ēku saistīta ārtelpa – tur bija daudzi un ļoti spēcīgi darbi.
Vai tas liecina, ka attīstītājiem ir svarīgi, kā šī apkārtne izskatīsies, un viņi par to domā pienācīgi?
Man gribētos šobrīd īpaši izcelt šo attīstītāju sapratni, kas ir kā tendence gan pasaulē, gan arī Latvijā, ka, pārvēršot mūsu nozari jau tādā praktiskākā lietā, šobrīd tirgo ainavu arhitektūru. Ja ir jaunais projekts, attīstītāji tirgo šo ainavu arhitektūru, šo ārtelpu, kurā tad pēc tam jau sāk parādīties apbūve. Visbiežāk tiek sākts ar ceļu tīklu, plānojumu, skvēriem, apstādījumiem utt., un tad jau šajā burvīgajā vīzijā viņi ierodas ar saviem plāniem un rāda šo vīziju – šeit būs jūsu māja. Tas ļoti sasaucas ar ainavu arhitektūras urbānajām tendencēm – ka ainavai nav robežu. Skats nebeidzas, un ainavu arhitektūra ļoti strādā ar šiem tālajiem un tuvajiem skatiem, telpām u.c. Arī darbos ļoti atspoguļojas tas, ka attīstītāji ir nākuši pretī gan projekta potenciālajam pircējam - tam, kurš dzīvos tajā mājā, gan arī garāmgājējam – kurš to aplūkos, garām ejot.
Visu rakstu lasiet 13. septembra laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!
