Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) nu ir jauns vadītājs - Kristaps Zakulis. Viņš pats ir atzinis, ka viņa darbu, gluži tāpat kā valdības vadītāja sasniegumus, varēšot vērtēt pēc 100 dienām.
Acīmredzot šīs 100 dienas tiešām būs jāpagaida, vienlaikus gan norādot, ka tieši finanšu iestāžu uzraudzības jomā problēmas Latvijā ir pamatīgi samilzušas, tāpēc nav vēlams, ka Zakuļa iešūpošanās process FKTK vadītāja amatā ieilgtu. Tomēr šīs viņa ievēlēšanas sakarā pāris interesanti aspekti ir jāmin. Pirmkārt, zīmīgs ir fakts, ka Zakulis atšķirībā no saviem priekštečiem nāk no drošības speciālistu aprindām, zināmu laiku pamanoties pastrādāt arī Satversmes aizsardzības birojā, kas ļauj domāt, ka šis cilvēks ir iemācījies finanšu noziegumus, kā mēdz teikt, saskatīt pa gabalu. Tāpat pozitīvi ir vērtējama arī viņa līdzšinējā rīcība, neizvairoties no publicitātes. Tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā vienu no būtiskākajām līdzšinējām FKTK problēmām - totālu nespēju komunicēt ar sabiedrību. Respektīvi, Zakulim būs jāspēj ne tikai nodrošināt nopietnāku banku sektora uzraudzību, nekā ir bijis līdz šim, bet arī jāpanāk, lai sabiedrība uzticas FKTK. Pretējā gadījumā FKTK vien atliks pateikt, ka banka X ir stabila un tai nekādas eksistences problēmas nedraud, lai cilvēki jau nākamajā brīdī drūzmētos pie bankomātiem, cenšoties izņemt naudu no attiecīgās bankas kontiem.
Otrkārt, Zakuļa ievēlēšanas kontekstā mūsu politiķi kārtējo reizi pierādīja, ka Rīgas cirkam ir nopietns konkurents pašā svarīgākajā Jēkaba ielas namā. Proti, vēl trešdienas vakarā tika izziņots, ka balsojums par Zakuļa apstiprināšanu parlamentā varētu notikt vien 19. janvārī, jo viens no Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem - Zatlera Reformu partija (ZRP) - vēl tā īsti nebija ticis skaidrībā par to, vajag vai nevajag viņu atbalstīt. Protams, varētu paprasīt, ko gan ZRP visu šo laiku darīja, ja nespēja pat izvērtēt tik nozīmīga amata kandidātu, taču tas nekādā mērā nemaina faktu, ka koalīcija bija vienojusies par kaut ko vienu, bet rezultātā izrīkojusies citādi, turklāt kārtējo reizi apejot tieši ZRP. Jāatgādina, ka pērn koalīcija vienojās par ZRP līdera Valda Zatlera ievēlēšanu Saeimas priekšsēdētāja postenī, bet īstenībā tajā tika iecelta Solvita Āboltiņa (Vienotība). Tātad var teikt, ka «uzmešanas» tradīcijas pašreizējo koalīcijā tiek ievērotas. Bet tas var liecināt par vienu no divām iespējām. Viena no tām - «zatlerieši» koalīcijā tā arī netiek uzskatīti par pilnvērtīgu partneri, un nav izslēgts, ka pārējie politiskie spēki klusiņām prāto, kā šo partiju laika gaitā izšķīdināt pavisam.
Tādā gadījumā šāds manevrs būtu tulkojams kā izrādīšanās, lai visi saprastu, kurš koalīcijā ir galvenais. Otra - lēnām, bet pamatīgi sāk šķobīties pašas koalīcijas stabilitāte. Protams, nevar izslēgt arī trešo variantu - totālu nespēju savā starpā komunicēt, un rezultātā, tēlaini sakot, viena roka nezina, ko dara otrā, bet galva pa to laiku pieņem lēmumus, un tas jau liecina par zināmu politiskās kultūras trūkumu valstī.
