Eiropas Savienības Zaļais kurss pieprasa zaļināt visu tautsaimniecību kopumā, savukārt pie varas esošo politiķu bailes no konkrētu lēmumu pieņemšanas rezultēsies ar nespēju izpildīt Latvijas uzņemtās saistības, kā dēļ cietēji būs visi.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Biogāzes asociācijas valdes priekšsēdētājs Andis Kārkliņš. Viņš norāda, ka problēmas sakne meklējama komunikācijas trūkumā dažādu ministriju vidū, kā ietekmē pieņemtie – sākotnēji šķietami pareizie – lēmumi rada pozitīvu efektu īstermiņā, bet ilgtermiņā – problēmas.
Par to tiks diskutēts SIA Izdevniecība Dienas bizness kopā ar Bright Biomethane rīkotajā konferencē Atjaunojamie energoresursi ilgtspējīgai lauksaimniecības zaļināšanai.
Kāda ir pašreizējā situācija atjaunojamo energoresursu ražotājiem Latvijā?
Vienā vārdā – dīvaina. Proti, politiķi uz atjaunojamo enerģiju, tās ražotājiem raugās ļoti aizdomīgi, kā uz sava veida potenciālajiem noziedzniekiem. Protams, pagātnē var atrast pārspīlējumus un arī ne visai godīgus ļaudis, taču par to nav jācieš visai nozarei. Ir radīts stereotips, ka OIK (obligātā iepirkuma komponente) ir visa ļaunuma sakne, kāpēc elektroenerģijas cenas ir tik augstas, kaut arī 21. septembra elektroenerģijas cenu griestiem 190 eiro/MWh Latvijas reģionā nekāda sakara ar obligātā iepirkuma komponenti nav. Un šādas elektroenerģijas cenas situācijā faktiski ir visi tie, kuri ražo elektrību no atjaunojamajiem resursiem un saņem piemaksu – obligātās iepirkuma komponentes izskatā – un savu produktu pārdod par zemāku cenu, nekā tā attiecīgajā brīdī ir NordPool biržā.
Jo, piemēram, atverot atbildīgās iestādes pārskata datus, var redzēt, ka elektroenerģijas iepirkuma cena 2021. gada pirmajā pusgadā (kopā ar obligāto iepirkuma komponenti) vēja elektrostacijām bija 103 eiro/MWh, biomasas stacijām – 136 eiro/MWh, bet AER nozarei kopumā – vidēji 145 eiro/MWh. Protams, biržā cenas ļoti lēkā, jo pa nakti (kad ir vismazākais elektrības patēriņš), tās ir ap 92–95 eiro/MWh, bet jau no rīta (līdz ar patēriņa pieaugumu) uzkāpj līdz 130 un pat 190 eiro/MWh.
Neviens eksperts pašlaik nespēj prognozēt, kas notiks ar elektroenerģijas cenām ne tikai pēc dažām dienām, nemaz nerunājot par mēnešiem vai pat vēl jo vairāk – gadiem. Tikpat labi pašreizējie elektrības cenu rekordaugstie griesti var būt uz palikšanu, un tikpat labi tie var kļūt vēl augstāki, pastāv arī iespēja, ka cenas atgriezīsies vecajos līmeņos.
Bet ko tad valsts dara nepareizi?
Jau kādu laiku esošajiem un arīdzan tiem cilvēkiem, kuri vēlas (plāno) kļūt par politiķiem, obligātā iepirkumu komponente ir kā sava veida ļaunuma iemiesojums, no kura ir jāatbrīvojas. Tieši tāpēc pēdējo gadu laikā ir uzņēmusi ātrumu sava veida kustība par obligātās iepirkuma komponentes likvidāciju, ko pavada tās saņēmēju diskreditācija sabiedrības acīs. Vairāku gadu laikā notiek nemitīga normatīvo aktu koriģēšana, kas būtībā apgrūtina atjaunojamo energoresursu ražotāju saimniecisko darbību un vienlaikus rada sabiedrībai – iedzīvotājiem – pārsteidzoši nepatīkamus blakusefektus.
Piemēram, Rīgas un apkaimju iedzīvotāji nesaprot, kāpēc pēkšņi tiek būtiski palielināti atkritumu tarifi, taču viens no iemesliem ir meklējams valsts iestāžu formulā, kurā ietverts koeficients par to, cik efektīvi atkritumu apsaimniekotājs var izmantot siltumu, kas rodas, sadedzinot poligonā radušos biogāzi, un tādējādi konkrētais atkritumu apsaimniekotājs saņem mazāk par saražoto elektrību un vienlaikus ir spiests paaugstināt savus tarifus. Un vēl viens piemērs no biogāzes ražotāju dzīves. Proti, tika veikti grozījumi Ministru kabineta noteikumos, ka no 2022. gada elektroenerģijas iepirkuma cena biogāzes ražotājiem būs atkarīga no tā, cik liels ir tās ražošanā izmantoto atkritumu masas īpatsvars.
Sākotnēji visi aplaudē un priecājas – biogāzes ražotāji kukurūzu sēs mazāk vai vispār nesēs un tās ražošanā izmantos visādus atkritumus. Un pat kādā brīdī tam ir pamats, jo vidēji 30% no pārstrādājamās masas patiešām bija tā dēvētā pūdētā kukurūza. Pēc aptuvenām aplēsēm kukurūzas īpatsvars biogāzes staciju izejvielās saruks līdz 10%. Tātad atkal vairāk lauksaimniecībā izmantojamās zemes varēs izmantot pārtikai, nevis enerģētisko kultūru audzēšanai. Un vēl piensaimnieki sūdzas visās iespējamās instancēs par to, ka pārstrādes procesā radušos atkritumus (šķidrumus) neviens atkritumu poligons nepieņem un arī ir uzņemts kurss – nevienu gramu bioloģisko atkritumu neapglabāt poligonā (kalnā).
Tā kā biogāzes ražotāji ar piesārņojuma likumu ir pielīdzināti atkritumu apsaimniekotājiem, tad samērā loģiski, ka piena pārstrādātāji savus pārpalikumus varētu piegādāt biogāzes ražotājiem. Taču Ekonomikas, Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierēdņi un, šķiet, arī politiskie vadītāji savā starpā nekomunicē. Lēmumu projektus gatavo ierēdņi, un tos skata un akceptē politiķi, kuri ir ļoooooti tālu no izpratnes par šāda lēmuma sekām.
Savulaik, lai konkrēts lauksaimnieks varētu iegūt biogāzes ražošanas licenci un tiesības no tās saražoto elektrību pārdot valstij, obligātā iepirkuma sistēmā kā viens no motivatoriem bija izejvielu sagāde 50 km apkaimē. Atkal viss ir loģiski: konkrētam saimniekam biogāzes stacija atrodas līdzās lopu novietnei, kuras mēsli ir pamata izejviela, bet iztrūkstošā daļa tiek iegūta apkaimē, audzējot to pašu kukurūzu. Jaunajos apstākļos kukurūzas izmantošanai biogāzes ražošanā nebūs ekonomiska pamatojuma, jo tādējādi saražotā elektroenerģija tiks pārdota par būtiski zemāku iepirkuma cenu. Arvien viss tā kā labi, bet ne visām biogāzes stacijām 50 km attālumā ir kāds piena pārstrādātājs, cits lopkopis vai jelkāds atkritumu radītājs. Nereti šis attālums ir lielāks, un ceļi arī (it īpaši ziemā un rudenī) var nebūt izbraucami, un uz tiem tiek uzliktas zīmes, kuras ierobežo auto svaru, ar kādu drīkst pārvietoties pa šiem ceļiem.
Un vēl: ja no vienas tonnas kukurūzas var iegūt 180–200 m3 biogāzes, tad no vienas tonnas cūku mēslu vai notekūdeņu dūņu – vairs tikai 25 m3 . Tas nozīmē, ka biogāzes stacijās samazināsies ne tikai saražotās gāzes apjoms, bet arī elektroenerģijas daudzums, un kopumā valstī saruks no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās zaļās elektroenerģijas apmērs. Un tas notiek laikā, kad Eiropas Savienība ir pasludinājusi Zaļo kursu, ko Latvija ir apņēmusies īstenot!
Varbūt biogāzes ražotāji pārprofilēsies?
Šķiet, ka būs tikai divas iespējas – meklēt risinājumus un izdzīvot pašreizējos apstākļos vai arī mainīt savu darbības profilu. Citus risinājumus neredzu. Un jau ir biogāzes stacijas, kuras aizgāja no obligātā iepirkuma sistēmas un savu saražoto elektrību pārdod biržā par tās cenām vai samazinātā apjomā izmanto tikai savas saimniecības vajadzībām.
Protams, šīs stacijas elektrību ražo tad, kad ir nepieciešams, vai arī, kad ir augsta enerģijas cena biržā, bet to nedara, piemēram, pa naktīm, kad ir zemas cenas. Tomēr vispievilcīgākā, šķiet, ir iespēja biogāzes stacijām pārtraukt elektroenerģijas un siltuma ražošanu un pāriet uz biometāna jeb tā dēvētās zaļās gāzes ražošanu. Vēl jo vairāk, ja biometāns kā alternatīva dabasgāzei ir akceptēts ne tikai visas Eiropas Savienības līmenī, bet arī Latvijā. Protams, tas nav izdarāms ļoti īsā laikā, taču atkal zaļās elektrības apjomi Latvijā būs mazāki, it īpaši, ja neienāks jaunas jaudas, piemēram, no jaunu vēja staciju vai saules paneļu uzstādīšanas.
Nedaudz jocīgi, bet Latvijā ar vēju saražotās elektroenerģijas apmērs ir piecas reizes mazāks nekā Igaunijā un astoņas reizes mazāks nekā Lietuvā, un arī pašlaik nav lielu ilūziju, ka šādu atpalicību varētu ātri deldēt, kaut arī nemitīgi – gadiem – tiek runāts par vairākiem lieliem vēja parkiem, tomēr līdz konkrētiem darbiem vēl nav nonākuši. Šie ir ļoti būtiski jautājumi, jo ir tikai divi veidi, kā Latvija varētu sasniegt atjaunojamās enerģijas mērķus: viens ir zaļināt ražošanu un otrs – samazināt kopējo patēriņu, tādējādi saglabājot vai palielinot atjaunojamās enerģijas īpatsvaru no kopējā patēriņa.
Redzot, kā pašreizējā valdība plāno risināt CO2 emisiju samazināšanu transportā, nav pārliecības par ieceru realizāciju. Proti, visa transporta zaļināšanas koncepcija ir uzbūvēta uz pieņēmuma, ka radīsies modernās biodegvielas (tostarp biometāna), kuras vienu tonnu ES ieskaita kā nepatērētas divas tonnas dīzeļdegvielas. Latvijā ES direktīvās prasīto 14% vietā redz tikai 7% zaļā transporta, bet Latvijā pirmās paaudzes biodīzeļdegvielas ražotājam drīzumā tiks pielikts punkts.
Šādā situācijā šķiet, ka Latvijai nāksies pildīt prasību par 14% līmeņa sasniegšanu. Divas reizes augstāks sasniedzamais mērķis? To nevarēs īstenot ar 4500 eiro pabalstu dažu elektroauto pircējiem, jo elektroauto ir deficīts, un galvenokārt tāpēc, ka Latvijas vidējā iedzīvotāja pirktspēja to neļauj iegādāties pat ar šo subsīdiju. Jā, varbūt šī subsīdija būs jāpalielina līdz 9000 eiro vai pat līdz 14 000 eiro. Ja tā, tad vai kāds nojauš, no kādiem līdzekļiem tas tiks finansēts un cik daudz tad šādu autiņu tiks nopirkti?