Tik pārticīgi kā pirms diviem gadiem mēs, iespējams, nedzīvosim vairs nekad, taču tā vietā, lai ietu demonstrācijās, Latvijas inteliģencei beidzot pašai būtu jāuzņemas atbildība. Tā atzīst Ārvalstu investoru padomes vadītājs Andris Lauciņš, kura vadītā organizācija 1. jūnijā svin savu desmito jubileju.
Lai gan šī saruna sākas ar šķietami ierastām lietām — Latvijas konkurētspējas analīzi — intervijas lielāko daļu mēs diskutējam par to, kādēļ Latvijas inteliģence šobrīd nedrīkst atļauties «skraidīt ar lietussargiem» un kādēļ Latvijas uzņēmējiem nebūtu ātri nopelnītā nauda jātērē atpūšoties ekzotiskās pludmalēs. A. Luciņam ir daudz svarīgu domu, sakāpinātu, taču patiesu emociju, kas visas runā par vienu — bez naudas šajā dzīvē pastāv vēl kaut kas ļoti būtisks.
Pēdējo piecu gadu laikā Latvijas ekonomiskā vide ir mainījusies strauji: darbaspēka izmaksu kāpums, inflācija, nodokļu politikas maiņa, pieprasījuma svārstības. Vai tas viss nav krietni vien mazinājis mūsu valsts pievilcību ārvalstu investoru acīs? Kaut vai uz kaimiņvalstu fona.
Interesanti, ka Latvijas lielākais ārvalsu investors ir Iganija. Kādēļ tā? Likumdošanas un nodokļu vides īpatnību dēļ Igaunija tiek izmantota kā investīciju mehānisms, platforma caur kuru lielās kompānijas investē tālāk citās valstīs. Pirmkārt, Igaunijā netika piemērots nodoklis reinvestētajai peļņai, otrkārt šajā valstī ir sakārtots birokrātiskais mehānisms. Tas, ko mēs varam mācīties no šī piemēra, ir stratēģiskā domāšana. Mēs dzīvojam plašā valstu saimē, ar atvērtām robežām un ekonomikām, kad uzņēmumam un katram cilvēkam individuāli ir visas iespējas izvēlēties, kuras valsts pakalpojumus viņš vēlas izmantot. Tas nozīmē, ka savā starpā konkurē ne tikai uzņēmumi, bet arī valstis un mums ir jāmāk sevi piedāvāt, pārdot.
Kas varētu būt Latvijas «trumpis»? Ģeogrāfiskais stāvoklis — Baltijas centrs?
Jebkura valsts ir kaut kam pa vidu, tādēļ šī argumenta nozīmi, visticamāk, mēs nedrīkstam pārvērtēt. Katra konkrētā investīcija jāskata kontekstā — kāds uzņēmums, kādi ir tā stratēģiskie mērķi, kādi tirgi šo investoru interesē. Iespējams, vienam būs saistoša Latvijas ģeogrāfiskā dislokācija un piekļuve neaizsalstošajām ostām, citam — kvalificēts un salīdzinoši lēts darbaspēks, citam — pieeja specifiskām izejvielām, varbūt gāzes krātuvēm.
Taču Latvijas kopējā pievilcība ir mūsu multinacionālā uzņēmējdarbības vide. Rīga — kā viena no lielākajām pilsētām pie Baltijas jūras — vienmēr bijusi saistoša visdažādākajām tautībām. Mums ir attīstīts transporta tīkls un telekomunikāciju sistēma, ļoti augsts pakalpojumu līmenis, tostarp finanšu sektorā.
Pastāv uzskats, ka tik maza valsts kā Latvija labākajā gadījumā varētu sekot Šveices piemēram, kļūstot par banku centru.
Nenoliedzami, pēdējo gadu laikā Latvijā visaktīvāk ienākušas tieši ārvalstu bankas, taču tās nebūt nav vienīgās vērienīgās investīcijas. Viens no ievērojamākajiem projektiem ir bijis Cemex ar 200 miljonus eiro lielu investīciju Brocēnu cementa ražotnē. Interesanta investīcija bijusi arī iekšdurvju ražošanas uzņēmuma Jeld-Wen Latvija izveide Aizkrauklē. Protams, jāmin arī ogļu pārstrādes termināla izveide Ventspilī. Jāsaka, ka manis pieminētās investīcijas palīdz nopelnīt pašiem investoriem, bet arī rada milzīgu pievienoto vērtību — sakārto infrastruktūru, palielina nodokļu ieņēmumus, rada citus pakārtotus ieņēmumus valstij.
Tai pat laikā nesenais nekustamo īpašumu bums Latvijai piesaistīja arī tādus investorus, kuru vienīgā vēlme bija ātri nopelnīt ar spekulatīvām darbībām. Tās bija labās vai sliktās investīcijas? Vai varbūt visas investīcijas ir labas?
Man pat grūti iedomāties, ko varētu klasificēt kā sliktās investīcijas. Visticamāk, jebkura nauda, kas ieplūdusi mūsu valstī, gan stimulē Latvijas ekonomiku, gan veicina biznesa vides sakārtošanu. Jo, ikviens ārvalstu uzņēmēs, kurš šeit ieguldījis savus līdzekļus, ir ieinteresēts stabilā valsts attīstībā un savu iespēju robežās viņš mēģina to sekmēt. Es nekomentēšu tos Īrijas vai Lielbritānijas pilsoņus, kuri savulaik spekulēja ar dzīvokļiem Rīgā, taču padomes biedru vidū tostarp ir vairāki lieli investoru, kas strādājuši tieši nekustamo īpašumu jomā. Piemēram, norvēģu izcelsmes investors Linstow. Šis uzņēmums mūsu valstij ir ļoti daudz devis, jo pateicoties viņiem Latvijā radās pirmie mūsdienīgie iepirkšanās centri, tika sakopta pilsētvide. Domāju, ka tie uzņēmumi, kas investēja īpašumos ar skaidru mērķi tos attīstīt, ir ne mazāk svarīgi un augstu novērtējami kā jebkura investīcija ražošanā.
Nereti vietējie uzņēmēji lielās ārvalstu kompānijas uzskata par vistiešāko sava biznesa apdraudējumu, jo ar niecīgo Latvijas tirgu visiem, protams, nepietiek.
Kā likums ārvalstu investīcijas nav vērstas uz Latvijas iekšējā tirgus pārņemšanu vai pārdali. Mūsu pieprasījums un apjomi lielajiem investoriem tik tiešām ir nenozīmīgi. Jā, tas, ja kaut ko izdodas pārdot te pat uz vietas, varētu būt papildus motivējošs faktors, taču pamatā visas lielās ražotnes ir orientētas uz eksport.
Ja runājam par ražošanas sektoru, šim apgalvojumam var piekrist, taču tirdzniecībā situācija ir citāda. Latvijā ienākusi lietuviešu Maxima, igauņu Selver, IKI ir pārņēmis Neldu.
Un arī šādas investīcijas ir uzskatāmas par pozitīvām. Pieaugot konkurencei un piedāvājumam, cenas kļūst zemākas un tas, savukārt, veicina patēriņu. Redziet, kaimiņvalstu tirdzniecības tīkliem mēs esam interesanti, savukār Rietumeiropas milžiem, piemēram, Tesco vai Lidl... Ja viņiem jāizvēlas iekarot Polijas vai Latvijas tirgus, tad mūsu apjomi, protams, ir nesalīdzināmi. Turklāt, nav jau tā, ka ārvalstu uzņēmumi šobrīd stāvētu rindā un apbērtu mūs ar piedāvājumiem. Ir jānovērtē katrs investors.
Kādus ārvalstu uzņēmumus jūs pats vēlētos ieraudzīt Latvijā?
Droži vien tos, kas Latvijai palīdzētu sakārtot enerģētikas sekotoru, attīstītu elektroenerģijas jaudas un ar tām saistīto infrastruktūru. Jaunus energopiegādātājus, kas patiesībā vairāk ir nepieciešami mums, nekā mēs viņiem. Tādēļ, jo ātrāk mēs šajā sektorā radīsim pievilcīgākus apstākļus investoriem, jo labāk mums pašiem.
Protams, Latvija var mēģināt savu biznesa vidi padarīt pievicīgāku, taču ir objektīvie rādītāji — IKP kritums, kredītreitingu samazināšana. Vai varam gatavoties klusuma periodam, kad nevienam vairs nebūs intereses par līdzekļu ieguldīšanu Latvijā?
Ceru, ka situācija nebūs tik dramatiska. Es tomēr pārstāvu liberāli domājošo publikas daļu, tādēļ ticu, ka agrāk vai vēlāk parādīsies cilvēki, kuri izdomās kā nopelnīt naudu. Liberālais tirgus ir pašregulējošs un pat pie pašas lielākās krīzes būs uzņēmumi, kas izdomās kā reorganizēties, kā strādāt efektīvāk, piedāvāt zemākas cenas, nopelnīt naudu un ieguldīt to kaut kur tālāk.
Runājot par to, kā uzņēmiem izdzīvot krīzes apstākļos, aktuāla kļūst Latvijas uzņēmumu pārpirkšana, mūsu vēsturisko ražotņu nonākšanu ārvalstu kompāniju rokās. Iespējams, no ekonomiskā viedokļa tas nav pats sliktākais risinājums, taču no nacionālās pašapziņas viedokļa, tas latviešiem rīvē kantes.
Šis jautājums jāuzdod vietējo uzņēmumu īpašniekiem. No sākuma uzņēmums ir jāgrib pārdot un tikai tad — jāgrib nopirkt. Ja Latvijas komersanti, iegūstot pirmo lielo naudu, izvēlas doties gadu ilgā atvaļinājumā uz kādu skaistu, siltu pludmali, tad atbraucot mājās, nereti izrādās, ka ražotnē jau sen kā radušās nopietnas problēmas. Un tad, lai turpinātu ierasto dzīvesveidu, uzņēmēji ir gatavi meklēt ārvalstu investorus. Protams, katrs gadījums ir individuāls. Ir ļoti labi piemēri, kad ārvalstu nauda vietējām ražotnēm paver jaunus tirgus. Bet ir arī tādi piemēri, kad, sajūtot pirmo veiksmi, uzņēmēji cenšas to uzreiz, īstermiņa izmantot. Vai viņiem var ko pārmest? Droši vien, ka nē. Domāju, ka viens no šādas saimniekošanas iemesliem ir latviešu mentalitāte. Mūsu tautai nekad nav bijusi iespēja kaut ko uzkrāt ilgtermiņā, nodot kapitālu no paaudzes uz paaudzi. Katru reizi, kad Latvijā cilvēki ir kļuvuši kaut necik turīgi, radījuši iedzīvi, ir nācis vilnis, kā rezultātā viņi tika atgriezti nulles punktā. Ja parunāsiet ar saviem vecākiem vai vecvecākiem, viņi atcerēsies vismaz divus trīs satricinājums, kad ar divdesmit gadu intervālu cilvēki zaudēja visu — uzkrājumus, īpašumus. Acīmredzot, daļai mūsdienu uzņēmēju šī vēsturiskā pieredze noslāņojusies kaut kur zemapziņā, tādēļ viņi izvēlas tērēt un baudīt nevis krāt un saimniekot. Galu galā — kapitāla uzkrāšana un nodošana nākamajām paaudzēm var būt nedroša.
Šā brīža krīze to tikai apliecina.
Kas vispār ir krīze? Jūs varat pateikt — šeit mēs vēl dzīvojām labi, bet šeit jau sākās krīze?
Protams, ir kaut kādi racionāli parametri — bezdarbs, pirktspēja, kavētie kredītmaksājumi. Taču, ja runājam emocionāli, tad pirms diviem trim gadiem teju visi sociālie slāņi elementāri dzīvoja labāk un diez vai tuvākajā laikā mēs spēsim sasniegt to pašu dzīves līmeni.
Jā, nespēsim. Un nevajag. Tas nebūtu normāli.
Un, kas būtu normāli?
Šis ir laiks, kad daudz jālasa par citu valstu pieredzi līdzīgās situācijās, par risinājumiem un iespējām. Jāpēta kā šīs krīzes ir vēsturiski attīstījušās, kādām nozarēm tās ir pavērušas jaunus apvāršņus. Ir jāmācās.
Kam? Valdībai? Likumdevējiem?
Ne tikai. Galvenokārt pašai sabiedrībai. Uzskatu, ka šobrīd mūsu valsts attīstībai izšķirošais būs tas, kurā pusē nostāsies sabiedrības domājošā, izglītotā inteliģence. Diemžēl, biežā valdību un politisko virzienu maiņa ir pierādījusi, ka bez aktīvas sabiedrības iesaistīšanās, savas pozīcijas paušanas Latvijā nekas nemainīsies. Neviens to neizdarīs mūsu vietā! Tādēļ šobrīd atbildība ir jāuzņemas inteliģencei, ar savu autoritāti pārējiem skaidrojot kopsakarības ekonomikā un politikā.
Kas, Jūsuprāt, varētu būt šī domājošā inteliģence? Uzņēmēji?
Uzņēmēju balss, it īpaši krīzes apstākļos, kļūst nepopulāra — izdzīvošanas vārdā, viņi ir spiesti samazināt algas, atlaist darbiniekus un tas, protams, nevienam nepatīk. Nē, šobrīd liberāli domājošo cilvēku saimē vissvarīgākā ir skolotāju, mediķu, zinātnieku balss. Akadēmiskā saime.
Viens neveiksmīgs 13. janvāra piemērs mums jau ir.
Es nerunāju par maršēšanu piketos. Akadēmiskajai saimei šobrīd ir divas izvēles — vai nu paņemt rokās plakātu, uzrakstīt uz tā «ministram novēlu savu algu» un doties gājienā, vai arī racionāli formēt sabiedrības viedokli, iedvesmot, ievirzīt, ierosināt. Es tiešām domāju, ka, ja inteliģence sāks staigāt ar plakātiem, tad mēs visi būsim pamatīgās ziepēs.
Ja paskatamies vēsturē, tad valstij visgrūtākajos brīžos izšķirošā vienmēr ir bijusi inteliģences pozīcija, tieši inteliģence ir nosvērusi svaru kausus: gan pirmās brīvvalsts laikos, gan pēc Otrā pasaules kara, gan 1989. gada Rakstnieku plēnumā, kurā parādījās pirmās atmodas vēsmas, gan protams 1990. gada 4. maijā, kad notika balsojums par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Šodiena gan nav salīdzināma ar deviņdesmitajiem gadiem. Patriotisma sabiedrībā ir ļoti maz, turklāt tur, kur nav labklājības, grūti runāt par pilsonisko atbildību.
1989. gada Rakstnieku plēnumā vairumam tur esošo cilvēku bija daudz mazāk naudas nekā mums šodien. 1918. gada 18.novembrī, Nacionālajā teātrī cilvēki aizņēmās kreklus un uzvalkus, lai godam piedalītos valsts proklomēšanā. Nedomāju, ka pilsoniskajai atbildībai ir kāds sakars ar labklājību.
#1/3
Ārvalstu investoru padomes vadītājs Andris Lauciņš
#2/3
Ārvalstu investoru padomes vadītājs Andris Lauciņš
#3/3
Ārvalstu investoru padomes vadītājs Andris Lauciņš
