Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Uzmanību pievērsa Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenā ekonomista Dr. Oļega Krasnopjorova raksts, ko publicējām arī Dienas Biznesa portālā, par to, ka pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits.

Protams, ir labi, ja kāds dzīvo aizvien labāk, taču šajā gadījumā atklājas būtiska problēma – kā akcentēts arī pieminētajā rakstā, kopējie rādītāji slēpj “divu ātrumu Latviju”. Proti, viena sabiedrības daļa Covid-19 pandēmijas laikā sekmīgi pārgāja uz attālināto darbu un savās ģimenēs labklājības kritumu neizjuta, bet daļai iedzīvotāju ienākumi un drošības sajūta par nākotni būtiski kritās.

Pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits 

Ātrums, ar kādu 2020. gada aprīlī saruka darbavietu skaits un iedzīvotāji reģistrējās...

Pētījums, uz ko atsaucas O. Krasnopjorovs, pamatā ir par darbaspēku, taču redzam, ka tas pats divu ātrumu princips attiecināms arī uz uzņēmumiem, kam savukārt mēs esam vairāk pievērsuši uzmanību. Jo, protams, algu līmeņi privātajā biznesā tieši korelē ar to maksātāju ekonomisko situāciju. Bet, kā zināms, uzņēmumi atšķiras dažādā ziņā – kaut vai energoresursu patēriņa, lokācijas, klātienes darba īpatsvara, noieta tirgus, tā, vai šajā laikā vispār drīkst un var strādāt vai nē, utt. Ir tādi uzņēmumi, kas fokusējas uz kādu vienu darbības virzienu, ir daudzprofilu. Ir tādi, kas krīzē nolaiž rokas, aptur darbību, nogaida, un ir tādi, kas izmisīgi ķepurojas. Lielā mērā no tā izriet arī valsts atbalsta pieejamība, kas arī līdz ar iepriekšminētajiem un citiem faktoriem biznesa vidē lielā mērā veido tādu kā greizo spoguļu attēlu galeriju.

Kā piemin arī O. Krasnopjorovs, ir nozares, kurās darbavietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, informācijas tehnoloģiju jomā, valsts pārvaldē, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecībā, bet tajā pašā laikā ir arī būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kura atrodas diametrāli pretējā situācijā.

Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits pandēmijas laikā saruka par ceturtdaļu, būtiski cieta ceļojumu biroju, gaisa transporta un skaistumkopšanas salonu darbība. Un te var piebilst, ka atsevišķu politisku lēmumu dēļ vairojusies arī ēnu ekonomika, kam spilgts piemērs ir ilgu laiku legāli liegtā, bet privāti tāpat pieejamā skaistumkopšana. Protams, valsts atbalsts ir būtisks šādā krīzes situācijā, taču, kā esam jau rakstījuši, problēma ir tajā, ka izvēlētie atbalsta veidi vēl vairāk veicina šo nevienlīdzību, jo mērķēti nevis uz visiem, bet gan uz konkrētām uzņēmēju grupām. Kopumā ņemot, visa veida pabalsti, regulārie granti, valsts pasūtījumi utt. demotivē cīnīties.

Precīzāk – tie gan motivē cīnīties par šo atbalstu, pielāgoties tā saņemšanas prasībām, bet ne fokusēties uz izdzīvošanu brīvā tirgus apstākļos. Tā ir kā dzīvnieka dzīve zooloģiskajā dārzā, kur ik pa laikam visu atnes kopējs un vienīgā prasība ir labi demonstrēties publikai. Līdz ar to pabalsti neveicina dabīgu attīstību. Vēl vairāk – visu veidu pabalsti kropļo konkurenci, vairo nevienlīdzību, atsevišķos gadījumos arī korupciju.

Kāds būtu labāks risinājums? Jau iepriekš rakstījām: teiksim, uz krīzes laiku ieviests akcīzes nodokļa būtisks samazinājums degvielai vai PVN samazinājums elektroenerģijai. Noteikti ir arī citi varianti, taču būtiski, lai tie attiektos uz visiem uzņēmējiem vienādi un vienlaikus. Tas vismaz nozaru griezumā visus nostādītu līdzīgos apstākļos. Un tas lielā mērā mazinātu arī energoresursu cenu pieauguma radīto slogu, kā arī kaut nedaudz, bet bremzētu inflāciju.

Un te noteikti der atgādināt, ka tieši nevienlīdzības mazināšana savulaik – pirms vēlēšanām – bija viens no centrālajiem saukļiem vairākām pašreizējo valdību veidojošām partijām. Vismaz priekšvēlēšanu diskusijās noteikti. Ja tagad jautātu ministriem, premjeram vai Saeimas deputātiem par to, vai viņu realizētā politika vērsta uz nevienlīdzības vairošanu vai mazināšanu, atbilde noteikti būtu: mēs gribam mazināt nevienlīdzību. Un to attiecinātu kā uz fiziskām, tā juridiskām personām. Jo valstiski svarīga ir līdzsvarota attīstība.

Diemžēl krīzes laikā realizētā politika uz to nav vedusi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka būtu jānolaiž rokas bezspēcībā – situācija vēl ir labojama. Tikai būtiski to pastāvīgi, tā teikt, uzturēt karstu, aktuālu. Jo pie mums jau tā pierasts, ka vispirms tiek risinātas to problēmas, kas visskaļāk bļauj. Šajā gadījumā tā bļaušana būtu visu labā. Tātad jārunā par šo būtu visiem.

Mājokļu kreditēšanas aktivitāte kopumā bijusi samērā noturīga pret pēdējos gados mājokļu tirgu būtiski ietekmējošajiem notikumiem, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Andrejs Semjonovs, Jānis Strazdiņš un Nadežda Siņenko.

Gan dzīvokļu, gan māju iegādes ar kredīta finansējumu aktivitāte Covid-19 pandēmijas pirmā viļņa ietekmē strauji samazinājās 2020.gada otrajā ceturksnī, taču ļoti spēji atguvās 2020.gada otrajā pusē. Turklāt neskatoties uz "pandēmijas šokam" sekojošo "izmaksu un pandēmijas šoku", aktivitāte kopumā saglabājās noturīgi augsta arī 2021.gadā un 2022.gada sākumā.

Ekonomisti uzskata, ka aktivitātes atgūšanos varētu būt sekmējuši pandēmijas laikā pieaugošie mājsaimniecību uzkrājumi, ko tostarp sekmējuši valsts atbalsta pasākumi pandēmijas pārvarēšanai un energoresursu cenu sadārdzinājuma kompensēšanai, kā arī zemesgrāmatas nodevas samazinājums.

Savukārt 2022.gada nogalē, būvniecības izmaksu pieaugumam jau būtiski sadārdzinot jaunu mājokļu cenas un procentu likmēm vēl vairāk pasliktinot aizņēmēju kredītspēju, kopējā aktivitāte sākusi mazināties. "Likmju šoka" periodā dzīvokļu un dzīvojamo māju pirkumu skaits samazinājās par 22%, salīdzinot ar "izmaksu un pandēmijas šoka" laikā īstenoto pirkumu skaitu, taču dzīvojamo māju pirkumu skaits aizvien bija augstāks nekā bāzes periodā.

Mazajos uzņēmumos ar nodarbināto skaitu līdz 20 strādājošajiem darbiniekiem aptuveni 64% saņem dažādas neoficiālas piemaksas, secināts Latvijas Bankas pētījumā, kuru pirmdien diskusijā "Aplokšņu algu ēna pandēmijā krīt divreiz" prezentēja Latvijas Bankas ekonomists Konstantīns Beņkovskis.

Savukārt vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos - tikai par 8,2% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām, stāstīja Beņkovskis.

Izsakot aplokšņu maksājumus pret oficiālo neto darba algu jeb algu, ko darbinieks saņem "uz rokas", Latvijas Bankas pētījumā secināts, ka mazajos uzņēmumos aplokšņu maksājumi veido aptuveni 21% no oficiālās algas. Liela un vidēja izmēra uzņēmumos šis rādītājs ir būtiski zemāks.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien, teica Beņkovskis, norādot, ka vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās.

Tirdzniecības centrs internetā 220.lv nācis klajā ar vērienīgu piedāvājumu pircējiem – bezmaksas piegādēm uz pakomātiem visā Latvijā. Līdz šim 220.lv Marketplace izdevies pulcēt ap 4000 Baltijas valstu un Somijas uzņēmēju, un tas vēl nav viss. 220.lv Marketplace pārdošanas vadītājs Kārlis Ozols uzskata, ka Latvijas uzņēmēji kopā var turēties pretī globālo tirdzniecības milžu iespējām.

Ko uzņēmums pēdējo piecu gadu laikā, kopš attīstījis Marketplace, paveicis, šobrīd attīsta un darīs nākotnē, to stāsta 220.lv Marketplace pārdošanas vadītājs Kārlis Ozols.

Pandēmijas periods no 2020.gada līdz 2022.gadam bija īpašs posms visā tiešsaistes pārdošanā, mainot iedzīvotāju paradumus, sekmējot strauju pieprasījuma pieaugumu, radot izaicinājumus piegādes ķēdēm. Kā pēc pandēmijas laika mainījies 220.lv darbs, un kādas atziņas un secinājumus uzņēmums guva šajā pandēmijas laikā?

Pandēmijas laika lielākais izaicinājums bija preču piegādes līdz gala pircējam. Īsā laika periodā strauji palielinājās pieprasījums un radās situācijas, kad prece ir noliktavā, tā ir pasūtīta, bet kurjers, kas varētu to piegādāt, ir rezervēts jau divas nedēļas uz priekšu. Tā bija sarežģīta situācija, ka ir prece, ir pircējs, bet nav, kas piegādā. Tobrīd mēs pieņēmām lēmumu skaitliski palielināt savu fizisko veikalu tīklu un preču saņemšanas punktus, kas bija vienīgais veids, kā veicināt, lai pircējiem ir iespēja preces saņemt viņiem ērtā laikā. Toreiz veikaliem bija liegumi, tāpēc, ievērojot visus drošības un higiēnas nosacījumus, garantējām preču saņemšanu klātienē, ko pircēji ļoti novērtēja konkrētajos apstākļos. Vienlaikus loģistikas uzņēmumi investēja savā attīstībā, tāpēc, beidzoties pandēmijai, loģistikas uzņēmumi bija veikuši tehnoloģisku lēcienu. Praktiski tas nozīmēja, ka paciņas patērētājs var saņemt krietni ātrāk un saņemšanas punktu skaits ir būtiski pieaudzis. Pakomātu skaits Latvijā pandēmijas laikā būtiski palielinājās, un mēs nonācām pie secinājuma, ka preču saņemšanas punktu nepieciešamība ir jāpārvērtē, jo pakomātu piegāžu izmaksas bija kļuvušas krietni izdevīgākas. Turklāt pēc pandēmijas bija bažas, ka interneta darījumu vai pirkumu skaits saruks, bet varu teikt, ka šīs bažas nav piepildījušās un pircēji turpina iepirkties internetā. Taču kopumā e-komercijā situācija ir kļuvusi saspringtāka un attīstības temps mērenāks. Mēs atšķiramies ar to, ka esam tirdzniecības platforma, kas apvieno daudzu uzņēmēju darbību, tādēļ ir mazliet vieglāk, bet vienam uzņēmējam - izaicinoši. Kopējais secinājums no pandēmijas laika ir nemitīgi uzraudzīt pircēju paradumu maiņu, kādas ir globālās tendences, un jācenšas aktīvi pielāgoties. Tie uzņēmumi, kuri to spēs, izdzīvos.

Lai arī kopumā ekonomikas izaugsme palēninās, tomēr vairāk nekā trešā daļa Baltijas valstu lielo uzņēmumu ir pozitīvi noskaņoti savās prognozēs par biznesa vides attīstību nākamajos 12 mēnešos.

SEB bankas veiktā Baltijas valstu lielo uzņēmumu finanšu direktoru aptauja liecina, ka uzņēmumi nākamā gada laikā plāno fokusēt savu uzmanību attīstībai, turklāt puse Latvijas lielo uzņēmumu ir gatavi investēt tieši mājas tirgū.

Plānojot savu finanšu resursu izlietojumu, 50% Latvijas lielo uzņēmumu finanšu direktoru atzīst, ka plāno turpināt investēt vietējā tirgū. Līdzīga situācija ir arī kaimiņvalstīs, kur investēt mājas tirgū plāno 45% Lietuvas un 51% Igaunijas lielo uzņēmumu. Vienlaikus Latvijā ir lielākais uzņēmumu īpatsvars, kas plāno dividenžu izmaksas (10%), un zemākais, kas plāno investēt eksporta tirgus paplašināšanā (6%).

“Latvijas uzņēmēji mazāk nekā kaimiņvalstīs ir ieņēmuši nogaidošu pozīciju, proti, tikai 9% Latvijas lielo uzņēmumu plāno nedarīt neko, kamēr Lietuvā un Igaunijā tie ir 14% lielo uzņēmumu. Aptaujas dati rāda, ka kopumā Baltijas lielo uzņēmumu finanšu vadītāji ir samērā pārliecināti par uzņēmumu spēju tikt galā ar šī brīža izaicinājumiem un nākamo 12 mēnešu laikā plāno fokusēt savu uzmanību attīstībai,” skaidro SEB bankas valdes loceklis Ints Krasts.

Radīta jauna Latvijas valsts pārvaldes darbinieku atalgojuma apjomu skaidrojošā mērvienība – 1 sepliņš.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir radījusi unikālu mērvienību – «1 sepliņš», kas atbilst viena vidējā strādājošā pienesumam Valsts kasē, kas tieši attiecināms uz valsts sektorā strādājošo, tostarp un jo īpaši dažādu iestāžu dižvaldsēžu, algu finansēšanu. Kādēļ no šīs vienkāršās mērvienības radusies varoņteika par 48 sepliņiem, lasiet tālāk.

Šo rubrikas Pavisam vienkārši stāstu sākšu ar atstāstu no pasakas par zemnieku, kurš uz nama sliekšņa sievai saka, ka pieveicis 48 ar vienu cirtienu. Sieva šo apkampj, skūpsta un daudzina par varoni! Zemnieks sievai nepaspēja pateikt, ka uz nama loga sētas pusē pieveicis mušas ar vienu pašu plaukstas cirtienu. Latvijā šobrīd ir līdzīgi, lai gan stāsts ir par cilvēku algām un nodokļiem.

Krievijas bruņotais iebrukums Ukrainā un ieviestās sankcijas daudziem uzņēmējiem mainījis līdzšinējo biznesa kursu un darbības apjomus. Tāpat arī ne bez sekām palikusi Covid-19 pandēmija, kas iepriekšējos gados ievērojami sabremzēja vairākas nozares.

Lursoft pētījis, kā pēdējā gada laikā mainījies nozaru nodokļu parāds, un cik būtiski mainījies nodokļu parādnieku skaits pēdējo piecu mēnešu periodā.

Šī gada jūlija vidū uzņēmumu kopējais nodokļu parāds sasniedza nepilnus 550 milj. EUR, liecina Lursoft apkopotie datu. Balstoties uz VID publiskoto informāciju, kopš š.g. februāra beigām kopējā nodokļu parāda apjoms palielinājies par 8,3%, savukārt, salīdzinot ar aizvadītā gada jūliju, kopējā parāda apjoma pieaugums sasniedz pat 15,7%.

Visstraujāk kopš š.g. februāra beigām nodokļu parāda apmērs audzis dzērienu ražošanas nozarē. Lursoft apkopotā informācija atklāj, ka dzērienu ražotāju nodokļu parāds š.g. februārī bija 144,3 tūkst. EUR, teju tikpat liela nodokļu parāda summa nozarei bija uzkrāta arī pirms gada. Šogad jūlijā nozares nodokļu parāda summa bija palielinājusies jau līdz 1,78 milj. EUR. Vienlaikus palielinājies arī dzērienu ražošanas nozarē strādājošo nodokļu parādnieku skaits par septiņiem uzņēmumiem. Lursoft izpētījis, ka lielākais nodokļu parādnieks nozarē ir AS "Amber Latvijas balzams", kura nodokļa parāds š.g. jūlija sākumā pārsniedza 1 milj. EUR atzīmi. Analizējot datus par AS "Amber Latvijas balzams" nodokļu parādiem, redzams, ka periodiski ražotāja nodokļu parāda apjoms bijis vēl ievērojamāks. Piemēram, šogad maija beigās tas pat pietuvojies 10 milj. EUR. Vienlaikus kopš februāra bijuši arī vairāki periodi, kad AS "Amber Latvijas balzams" nav reģistrēti nodokļu parādi.

Pasliktinoties situācijai ekonomikā, turpmākajos ceturkšņos bezdarbs varētu pieaugt, prognozē banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs skaidro, ka uzņēmēju ražošanas izmaksu un risku palielinājums pirms apkures sezonas sākuma, kā arī kopēja augstā nenoteiktība ekonomikā ietekmēja bezdarbu 2022.gada trešajā ceturksnī, palielinot to līdz 6,9%. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) operatīvie dati par trešo ceturksni, kā arī oktobri un novembri, spriežot pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita, neuzrāda būtisku bezdarba pieaugumu.

Parādās arī citas pazīmes tam, ka bezdarba tendence jau maina virzienu, norāda Migunovs. Piemēram, pēc Eiropas Komisijas veikto aptauju datiem par uzņēmēju ekonomiskā noskaņojuma rādītājiem, nedaudz samazinājies apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par uzņēmējdarbības kavējošo faktoru. Turklāt pēc NVA datiem, ir vērojams pakāpenisks samazinājums jauno vakanču skaitā. Darbinieku trūkums joprojām paliek augstā līmenī, taču uzņēmumu interese pieņemt jaunus darbiniekus šobrīd esot pagrieziena punktā.

Iepriekšējos gados investori uzkrājuši gana lielu kapitālu, kā rezultātā šobrīd arvien biežāk izvēlas iegādāties īpašumus bez banku kredītiem, norāda Ivars Gorbunovs, nekustamo īpašumu aģentūras SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs.

Šādu tendenci galvenokārt veicinājis EURIBOR pieaugums, kā ietekmē būtiski palielinājušās kredītu izmaksas, teic I.Gorbunovs, uzsverot, ka kopējā tirgus aktivitāte gan joprojām ir salīdzinoši augsta. Darījumu skaits un summas ir samazinājušās, taču nekustamais īpašums joprojām ir lielisks veids, kā ne tikai saglabāt un aizsargāt savus līdzekļus pret inflāciju, bet arī pavairot tos, un to novērtē arī investori, norāda I.Gorbunovs. Tajā pašā laikā eksperts gan nenoliedz, ka lielo ārvalstu ieguldītāju interese par Latviju un Baltiju pēdējos gados ir samazinājusies. Tirgus sniegtās iespējas izmanto vietējie Baltijas investori, iegādājoties īpašumus par saviem līdzekļiem vai izmantojot nelielu bankas līdzfinansējuma proporciju, atzīmē SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs, uzsverot, ka pērn arī Kivi Real Estate noslēdza 17 komercīpašumu pārdošanas darījumus un bankas līdzfinansējums iegādei tika izmantots tikai trīs darījumos.

Pēc piezemētākas algu izaugsmes pērn, nu atkal esam atpakaļ pie divciparu skaitļiem algu kāpuma rādītājos.

Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1462 eiro – par 160 eiro jeb 12.3% lielāka nekā gadu iepriekš. Algu kāpums šī gada sākumā joprojām bija mazāk straujš nekā cenu pieaugums - tādejādi strādājošo iedzīvotāju reālā neto alga jeb pirktspēja samazinājās par 6.1%. Prognozes par algu un inflācijas attīstību gan liek secināt, ka pavisam drīz – iespējams, jau gada 3. ceturksnī sāksim novērot patīkamāku ainu. Straujais algu kāpums turpināsies, bet, inflācijai sarūkot, darba ņēmēja pirktspēja beidzot atkal augs.

Algu pieaugumu 1. ceturksnī turpināja veicināt sarūkošais bezdarba līmenis un darbaspēka trūkums. Vienīgā nozare, kur darbaspēka trūkums uzņēmējus uztrauc krietni mazāk nekā pirms gada, ir apstrādes rūpniecība, savukārt darba roku trūkums saglabājas augsts pakalpojumu sektorā, mazumtirdzniecībā, un ļoti ievērojams – būvniecībā. Vidējo darba samaksu celt palīdzēja arī minimālās algas palielināšana par 24% (līdz 620 EUR). Minimālās algas kāpuma ietekme uz vidējo algu visvairāk bija jūtama Latgalē, kur lielāka daļa strādājošo saņem minimālo algu, vai tuvu tai. Latgalē gada pirmajā ceturksnī algas auga pat par 16.4%, tomēr joprojām saglabājās par 29% zemākas nekā vidēji Latvijā.

Šī gada 3. ceturksnī algas Latvijā pieauga par 9,9%, un šāds algu kāpums turpina pārsniegt gaidas. Vidējā bruto alga jūlijā - septembrī sasniedza 1703 eiro, bet vidējā neto alga: 1231 eiro.

Protams, vienmēr jāpieļauj iespēja, ka notiek ēnu ekonomikas īpatsvara samazināšanās, publicētie dati ietver legāli izmaksātās algas. Taču šis efekts nevar būt tik liels, lai datos redzamais reālo algu kāpums būtu ilūzija apstākļos, kad inflācijas 3. ceturksnī gandrīz nebija. Statistiķu aprēķinātais reālo algu kāpums 3.ceturksnī bija 8,3%, bet vidēji pēdējā gada laikā (no 2023. gada oktobra) tas bija 8,7%. Tātad notiek gaidītā reālo algu kāpuma bremzēšanās, bet ļoti pakāpeniski. Šobrīd diemžēl vairs nevar teikt, ka inflācijas “gandrīz” nav, tāpēc reālo algu kāpums bremzēsies, bet joprojām būs pozitīvs skaitlis arī turpmāk. Nākamgad reālo algu pieaugums varētu būt 3-5% robežās.

Šī gada otrajā ceturksnī mājokļu pieejamības indeksa vērtība uzlabojās visās Baltijas galvaspilsētās. Taču šoreiz, īpaši, ja domājam par mājsaimniecību iespējām atļauties jaunuzceltos dzīvokļus, indekss rāda mānīgi iepriecinošu ainu, liecina Swedbank Baltijas Mājokļu pieejamības indekss (MPI).

No mājsaimniecību ienākumu viedokļa, pandēmijas radīto strukturālo pārmaiņu dēļ vidējās darba algas kāpums visdrīzāk ir zināmā mērā pārvērtēts. Savukārt mājokļu cenu ziņā pēdējā laikā novērots pieaugums tieši jaunuzceltu dzīvokļu rezervāciju cenās, kas statistikas datos parādīsies tikai ar novēlošanos. Līdz ar to vismaz jaunuzcelta dzīvokļa kārotājiem sapnis par mājokli visdrīzāk augošo cenu dēļ tuvākajā laikā kļūs mazāk pieejams.

MPI atspoguļo mājsaimniecību iespējas atļauties iegādāties dzīvokli ar hipotekārā kredīta palīdzību. Ņemot vērā aktuālākās procentu likmes, un mājokļu cenas, tiek aprēķināti parādsaistībām novirzītie ikmēneša maksājumi un tie pretstatīti vidējās neto algas attīstībai.

Pirmais Covid-19 vilnis bija liels pārsteigums visiem, tomēr katrs nākamais vilnis ekonomikai nodara arvien mazāku skādi, izriet no Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja Ulda Rutkastes sacītā Parlamentārās izmeklēšanas komisijā par valdības rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanā.

Viņš stāstīja, ka Covid-19 krīze būtiski atšķīrās no visām citām krīzēm, ko Latvija jebkad ir piedzīvojusi. Pēc viņa paustā, pandēmijas viļņveidīgā ietekme ir radījusi ekonomikā tādus kā "amerikāņu kalniņus", jo krīzes radītais sākotnējais ekonomikas kritums bijis ļoti straujš.

Konfidences rādītāji, kas raksturo vispārējo konjunktūras situāciju tautsaimniecībā, esot būtiski nokritušies, un sekojot saslimstības un ierobežojumu gaitai, ekonomikas attīstība bijusi viļņveidīga.

"Ekonomika svārstās, bet fundamentālas problēmas ekonomikā nav," secinājis eksperts. Viņaprāt, tas nozīmē, ka jāpalīdz ekonomikai pārdzīvot krasās svārstības, neradot paliekošas negatīvas sekas.

Radot simbiozi starp biogāzes ražošanu un mikroaļģu audzēšanu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētnieki attīsta nākotnes tehnoloģiju biogāzes un inovatīvu materiālu ražošanai izmantojamu izejvielu ieguvei.

Mikroaļģēm ir liels potenciāls enerģētikā un augstas pievienotās vērtības produktu izgatavošanā pārtikas rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, lauksaimniecībā, akvakultūrā un medicīnā. Ar aļģu biomasu varētu arī aizstāt fosilas izejvielas, piemēram, plastmasas izgatavošanā. Šobrīd pasaulē tiek aktīvi pētīta to izmantošana, Eiropā aļgu audzēšana ir plaši attīstīta Francijā, kur izveidoti lieli aļģu audzēšanas lauki. Mūsu platuma grādos mainīgo klimatisko apstākļu, temperatūras svārstību un sezonalitātes dēļ šis virziens nav attīstīts, lai gan mikroaļģes uzskatāmas par nozīmīgu nākotnes resursu.

Mikroaļģes ir samērā mazprasīgas, kas labvēlīgos apstākļos strauji vairojas. To augšanai nepieciešams siltums, gaisma, barības vielas un CO2. Meklējot risinājumus, kā vērīgās mikroaļģes audzēt Ziemeļvalstīs, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) zinātnieki projektā SMARB (“Integrēta CO2 biofiltra un mikroaļģu biomasas ražošanas tehnoloģija biogāzes stacijām, izmantojot inovatīvu saliktu modulāru atvērtu riņķplūsmas baseinu pieeju”, Nr.lzp-2018/1-0232) izveidojuši inovatīvu hibrīdu mikroaļģu kultivēšanas sistēmu, apvienojot tajā īpašības, kādas ir gan atklātiem audzēšanas baseiniem, gan slēgtiem fotobioreaktoriem.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Latvija sociālo izdevumu jomā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētīto valstu vidū Eiropas Savienībā izceļas ar zemākajām izmaksām uz personu gadā līdztekus faktam, ka, rēķinot procentos pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), mūsu valsts tēriņi sociālajām lietām pēc pandēmijas izskatās neadekvāti. Iespējams, ka sistēmā ir pamatīgas rezerves naudas izteiksmē, kuru tieši šobrīd valstij trūkst.

Sociālie izdevumi ESAO izpratnē

Sociālie izdevumi, kurus uzskaita ESAO pētījumu valstīs, ietver naudas pabalstus, tiešu preču un pakalpojumu nodrošināšanu natūrā un nodokļu atvieglojumus dažādiem sociāliem mērķiem. Pabalsti var būt paredzēti mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem, slimiem, bezdarbniekiem vai jauniešiem. Lai programmas tiktu uzskatītas par «sociālām», tām ir jāietver resursu pārdale starp mājsaimniecībām. Sociālie pabalsti tiek klasificēti kā publiski, ja vispārējā valdība, proti, valsts, pašvaldības, tostarp sociālās apdrošināšanas fondi, kontrolē attiecīgās finanšu plūsmas. Visi sociālie pabalsti, ko nesniedz vispārējā valdība, tiek uzskatīti par privātiem. Privātus pārvedumus starp mājsaimniecībām neuzskata par «sociāliem». Neto kopējie sociālie izdevumi ietver gan valsts, gan privātos izdevumus, kas arī atspoguļo nodokļu sistēmas ietekmi, izmantojot tiešos un netiešos nodokļus un nodokļu atvieglojumus sociāliem mērķiem. Šis rādītājs tad arī tiek mērīts procentos no IKP vai ASV dolāros uz vienu iedzīvotāju.

Regulējums, kas noteica lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumus Covid-19 pandēmijas apstākļos, neatbilst valsts pamatlikumam, atzinusi Satversmes tiesa (ST).

Lieta rakstveida procesā tika izskatīta pirms mēneša. Tā tika ierosināta pēc SIA "Eften Domina" ("Domina"), SIA "Jysk Linnen’n Furniture" ("Jysk") un SIA "VRPB" pieteikumiem. Uzņēmumi ST bija vērsušies atsevišķi, tomēr ST lēma lietas apvienot.

Uzņēmumi lūdza ST pārbaudīt Ministru kabineta (MK) noteikumu "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta atbilstību Satversmes 91.panta pirmajam teikumam, kā arī 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.

MK noteikumi paredzēja, ka tirdzniecības centrā, kura kopējā tirdzniecībai atvēlētā platība ir lielāka par 7000 kvadrātmetriem, darbojas tikai veikali, kuros tirgo pārtiku ne mazāk kā 70% apmērā no preču sortimenta, veikali, kuros tirgo higiēnas preces ne mazāk kā 70% apmērā no preču sortimenta, kā arī aptiekas, optikas preču veikali, dzīvnieku barības veikali, ziedu veikali, grāmatnīcas, preses tirdzniecības vietas, kā arī datoru, to perifēro iekārtu un programmatūras, kā arī telekomunikācijas iekārtu veikali.

Atbilstoši Valsts kases publicētajiem datiem 2023. gada septiņos mēnešos konsolidētā kopbudžeta bilance uzlabojusies par 186,5 miljoniem eiro, sasniedzot 88,2 miljonu eiro pārpalikumu, kamēr attiecīgajā periodā pērn bija 98,2 miljonu eiro deficīts, informē Finanšu ministrija.

Ievērojami samazinoties izdevumiem Covid-19 pandēmijas, energoresursu sadārdzinājuma un Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta pasākumiem pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā, kopbudžeta bilance šā gada septiņos mēnešos ir būtiski uzlabojusies, taču joprojām krietni atpaliek no pirmspandēmijas gadu pārpalikuma apmēriem septiņos mēnešos.

Konsolidētā kopbudžeta izdevumi 2023. gada septiņos mēnešos 9 miljardu eiro apmērā bija par 954,9 miljoniem eiro jeb 11,8% augstāki nekā gadu iepriekš. Savukārt kopbudžeta ieņēmumi auguši par 1,1 miljardu eiro jeb 14,3%, salīdzinot ar pērnā gada janvāri-jūliju, un veido 9,1 miljardu eiro.

Kopbudžeta ieņēmumu pieaugumu pamatā nodrošināja nodokļu ieņēmumi, kas šā gada septiņos mēnešos iekasēti 7,2 miljardu eiro apmērā, ieskaitot atlikumu vienotajā nodokļu kontā, un bija par 732,1 miljonu eiro jeb 11,4% augstāki nekā pērnā gada janvārī-jūlijā. Joprojām labs pieauguma temps vērojams darbaspēka nodokļu ieņēmumos. Nozarēs ar augstu minimālās algas īpatsvaru nodarbinātajiem vērojams būtisks darbaspēka nodokļu kāpums, kas saistāms ar straujo minimālās algas celšanu valstī ar šā gada 1. janvāri no 500 eiro uz 620 eiro. Savukārt, neskatoties uz straujo PVN ieņēmumu kāpumu periodā kopumā, VID dati liecina par PVN ieņēmumu samazinājumu jūnijā un jūlijā, salīdzinot ar pērnā gada attiecīgā mēneša datiem, tādās nozarēs kā degvielas un gāzes vairumtirdzniecība, kā arī energoapgādes nozare. Šo nozaro samaksātie nodokļi veido gandrīz pusi no visiem PVN ieņēmumiem, tāpēc šīm izmaiņām ir būtiska ietekme uz kopējiem PVN ieņēmumiem. Pārējo nozaru PVN ieņēmumos vērojams pieaugums. Izceļams arī straujais UIN ieņēmumu kāpums, kas šā gada septiņos mēnešos bijis par 53,1% augstāks nekā attiecīgajā periodā pirms gada. Lielākas šā nodokļa iemaksas vērojamas tirdzniecības, mežsaimniecības, kā arī enerģētikas nozarēs.

Kaut arī Covid-19 uzliesmojuma dēļ esam nonākuši kārtējā stingrajā mājsēdē, kas, daudzuprāt, atņems jebkādas krāsas jau tā pelēcīgajam rudenim, var gadīties, ka gada beigās teiksim – šis gads ir kā apzeltīts.

Proti, jau tuvākajā nākotnē jutīsim pamatīga dabas resursu cenu pieauguma sekas, kas veicinās pakalpojumu sadārdzinājumu gan nozarēs, ko gaidāmais cenu kāpums ietekmēs tieši, piemēram, elektroenerģijas jomā, gan tajās, kas iespaidu jutīs pastarpināti. Tā notiks ar transporta un loģistikas izmaksām, visa veida ražošanu, pasta un citu pakalpojumu tarifiem u. c. Ekonomikas atgūšanās pēc pandēmijas radītā krituma būs ļoti strauja, taču nenāks par labu iedzīvotāju maciņiem.

Ja skatāmies uz ekonomiku kopumā, tā turpina atkopties no pandēmijas radītā satricinājuma, turklāt negaidīti strauji un vienlīdz dinamiski gandrīz visā pasaulē. Latvijā iekšzemes kopprodukta rādītāji ir atgriezušies pirmspandēmijas līmenī, reģistrētais bezdarbs ir tuvu tam – zem 6%. Jā, satricinājumi bija būtiski, un atkopšanās notiek uz valsts atbalsta, budžeta deficīta un valsts parāda pieauguma rēķina. Vienlaikus patēriņa cenu inflācija ir straujākā, kādu esam piedzīvojuši kopš 2008. gada, tuvojoties 5% robežai. Ražošanas izmaksu kāpums ir vēl apjomīgāks un jau pārsniedz 20%.