Uzmanību pievērsa Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenā ekonomista Dr. Oļega Krasnopjorova raksts, ko publicējām arī Dienas Biznesa portālā, par to, ka pandēmijas laikā būtiski audzis lielo algu saņēmēju skaits.
Protams, ir labi, ja kāds dzīvo aizvien labāk, taču šajā gadījumā atklājas būtiska problēma – kā akcentēts arī pieminētajā rakstā, kopējie rādītāji slēpj “divu ātrumu Latviju”. Proti, viena sabiedrības daļa Covid-19 pandēmijas laikā sekmīgi pārgāja uz attālināto darbu un savās ģimenēs labklājības kritumu neizjuta, bet daļai iedzīvotāju ienākumi un drošības sajūta par nākotni būtiski kritās.
Pētījums, uz ko atsaucas O. Krasnopjorovs, pamatā ir par darbaspēku, taču redzam, ka tas pats divu ātrumu princips attiecināms arī uz uzņēmumiem, kam savukārt mēs esam vairāk pievērsuši uzmanību. Jo, protams, algu līmeņi privātajā biznesā tieši korelē ar to maksātāju ekonomisko situāciju. Bet, kā zināms, uzņēmumi atšķiras dažādā ziņā – kaut vai energoresursu patēriņa, lokācijas, klātienes darba īpatsvara, noieta tirgus, tā, vai šajā laikā vispār drīkst un var strādāt vai nē, utt. Ir tādi uzņēmumi, kas fokusējas uz kādu vienu darbības virzienu, ir daudzprofilu. Ir tādi, kas krīzē nolaiž rokas, aptur darbību, nogaida, un ir tādi, kas izmisīgi ķepurojas. Lielā mērā no tā izriet arī valsts atbalsta pieejamība, kas arī līdz ar iepriekšminētajiem un citiem faktoriem biznesa vidē lielā mērā veido tādu kā greizo spoguļu attēlu galeriju.
Kā piemin arī O. Krasnopjorovs, ir nozares, kurās darbavietu skaits krīzes laikā nesamazinājās gandrīz nemaz, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē, informācijas tehnoloģiju jomā, valsts pārvaldē, kā arī apstrādes un ieguves rūpniecībā, bet tajā pašā laikā ir arī būtiska sabiedrības un ekonomikas daļa, kura atrodas diametrāli pretējā situācijā.
Piemēram, izmitināšanā un ēdināšanā darbinieku skaits pandēmijas laikā saruka par ceturtdaļu, būtiski cieta ceļojumu biroju, gaisa transporta un skaistumkopšanas salonu darbība. Un te var piebilst, ka atsevišķu politisku lēmumu dēļ vairojusies arī ēnu ekonomika, kam spilgts piemērs ir ilgu laiku legāli liegtā, bet privāti tāpat pieejamā skaistumkopšana. Protams, valsts atbalsts ir būtisks šādā krīzes situācijā, taču, kā esam jau rakstījuši, problēma ir tajā, ka izvēlētie atbalsta veidi vēl vairāk veicina šo nevienlīdzību, jo mērķēti nevis uz visiem, bet gan uz konkrētām uzņēmēju grupām. Kopumā ņemot, visa veida pabalsti, regulārie granti, valsts pasūtījumi utt. demotivē cīnīties.
Precīzāk – tie gan motivē cīnīties par šo atbalstu, pielāgoties tā saņemšanas prasībām, bet ne fokusēties uz izdzīvošanu brīvā tirgus apstākļos. Tā ir kā dzīvnieka dzīve zooloģiskajā dārzā, kur ik pa laikam visu atnes kopējs un vienīgā prasība ir labi demonstrēties publikai. Līdz ar to pabalsti neveicina dabīgu attīstību. Vēl vairāk – visu veidu pabalsti kropļo konkurenci, vairo nevienlīdzību, atsevišķos gadījumos arī korupciju.
Kāds būtu labāks risinājums? Jau iepriekš rakstījām: teiksim, uz krīzes laiku ieviests akcīzes nodokļa būtisks samazinājums degvielai vai PVN samazinājums elektroenerģijai. Noteikti ir arī citi varianti, taču būtiski, lai tie attiektos uz visiem uzņēmējiem vienādi un vienlaikus. Tas vismaz nozaru griezumā visus nostādītu līdzīgos apstākļos. Un tas lielā mērā mazinātu arī energoresursu cenu pieauguma radīto slogu, kā arī kaut nedaudz, bet bremzētu inflāciju.
Un te noteikti der atgādināt, ka tieši nevienlīdzības mazināšana savulaik – pirms vēlēšanām – bija viens no centrālajiem saukļiem vairākām pašreizējo valdību veidojošām partijām. Vismaz priekšvēlēšanu diskusijās noteikti. Ja tagad jautātu ministriem, premjeram vai Saeimas deputātiem par to, vai viņu realizētā politika vērsta uz nevienlīdzības vairošanu vai mazināšanu, atbilde noteikti būtu: mēs gribam mazināt nevienlīdzību. Un to attiecinātu kā uz fiziskām, tā juridiskām personām. Jo valstiski svarīga ir līdzsvarota attīstība.
Diemžēl krīzes laikā realizētā politika uz to nav vedusi. Bet tas nebūt nenozīmē, ka būtu jānolaiž rokas bezspēcībā – situācija vēl ir labojama. Tikai būtiski to pastāvīgi, tā teikt, uzturēt karstu, aktuālu. Jo pie mums jau tā pierasts, ka vispirms tiek risinātas to problēmas, kas visskaļāk bļauj. Šajā gadījumā tā bļaušana būtu visu labā. Tātad jārunā par šo būtu visiem.
