Patiesība ir skaudra – muiža prasa nepārtrauktas rūpes un ieguldījumus, bet ar peļņas nešanu nesteidzas , trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šķita, ka vecās un kādreiz tik krāšņās muižu ēkas drīz vien tiks pārdotas, atjaunotas un pārveidotas par prestižām viesnīcām, saietu namiem un dzīvojamām ēkām, bet tagad ir redzams, ka šī Latvijas kultūrvēstures daļa tiek pakļauta arvien lielākiem pārbaudījumiem un lielākā daļa no tās acīmredzot lemta pazušanai.
Cita sistēma
Atbilstīgi to senatnīgajai godībai muižas nespēj uzturēt ne pašvaldības, ne privātīpašnieki un vēl jo vairāk to apgrūtina arhitektūras pieminekļa statuss. Līdz ar agrāro reformu pagājušā gadsimta divdesmitajos gados praktiski tika iznīcināta muižas kā saimnieciski neatkarīgas lauksaimnieciskas vienības pastāvēšana, un neviens no DB aptaujātajiem privātajiem muižu īpašniekiem nespēja pat iedomāties, kā muiža mūslaikos varētu funkcionēt tās vēsturiskajā veidā. «Agrāk bija tā ‒ jo muižai vairāk zemes, jo vairāk tā izsūca no vides, lauksaimniecības un īpašuma, bet šodien tas ir otrādi – jo tev ir lielāka muiža, jo vairāk tā izsūc no tevis,» tieši tik skaudra ir Zēlustes muižas, Lāņu muižas un Ēdoles pils īpašnieka Kaspara Viškinta atziņa.
Rupji rēķinot, ja muiža savulaik tika iegādāta par vienu miljonu latu, tad vismaz tikpat prasīja tās atjaunošana, un īpašnieki tagad priecājas, ja muižas ienākumi sedz pašreizējās darbības izdevumus. Kā pēc sarunas ar to īpašniekiem secina DB, diemžēl lielākoties gan nesedz. Šā iemesla dēļ dažas muižas, piemēram, K. Viškinta Lāņu muiža vai Benjamiņu ģimenes Valdeķu pils, ir gan sakārtotas, bet nekāda saimnieciskā darbība tur nenotiek, un tās stāv tukšas.
Atšķirība muižu pārvaldē ir arī starp privātajiem īpašniekiem un pašvaldībām, kurām tik ļoti neskatās «uz pirkstiem», jo ir taču skaidrs, ka tām nav naudas. Privātā muižā īpašnieks būs spiests algot pāris restauratorus, kas apmēram triju gadu laikā no sienām noņems 11 krāsas slāņus, lai atsegtu un atjaunotu vecos gleznojumus, bet pagasta pamatskola muižas ēkā priecāsies, ja vecos logus par ES naudu nomainīs pret plastmasniekiem. Lai arī pēdējā gadījumā tas neatbilst spēles noteikumiem, var saprast kā vienus, tā otrus, un vietā ir jautājums – vai spēles noteikumi, raugoties uz situāciju kopumā, spēlētājiem nav par šerpiem? Ko darīt, lai kaut drusku palīdzētu muižām atgūties un atvieglotu šā mūsu vēsturiskā mantojuma atjaunošanu un uzturēšanu?
Pienākums un sirdsbalss
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasības restaurācijai ir orientētas uz kultūras pieminekļa autentisko vērtību saglabāšanu. Kultūras mantojuma politikas daļas vadītājas vietniece Agnese Rupenheite atzīst, ka «prasības muižu kompleksos var šķist bargas un ierobežojošas, bet kopumā inspekcija rūpējas par paša vērtīgākā, kas šajos objektos ir, – par oriģinālās substances, kas nes informāciju no iepriekšējām paaudzēm, saglabāšanu. Tā uz laiku ir nonākusi konkrētā īpašnieka rokās, cerībā, ka tiks nodota tālāk nākamām paaudzēm».
Izceļot muižu kompleksu sociālekonomisko vērtību, inspektore uzskata, ka «vēsturiskā ēka īpašumā ir savā ziņā privilēģija, kas prasa noteiktus ieguldījumus,» tomēr muižu kompleksi, izmantoti uzņēmējdarbībā, piemēram, tūrismā, ilgtermiņā var sniegt ekonomiskus ieguvumus un ieguldījums rūpīgā restaurācijā atmaksājas, jo kultūras tūrisma interesenti apmeklē vietas, kur ir saglabājusies minētā oriģinālā substance, kultūrvēsturiski nozīmīga ainava un noskaņa.
Visu rakstu Muiža izsūc muižnieku lasiet 29. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness.
