Latvijas elite ir zaudējusi spēju ietekmēt procesus valstī, prezidenta funkcijas pilda gadījuma cilvēks, bet politiķus sabiedrība uzskata par muļķiem un zagļiem. Tā situāciju valstī raksturo par vienu no ciniskākajiem, taču spīdošākajiem politiskā PR ekspertiem atzītais Mārcis Bendiks.Mārcis Bendiks: Tikai divas partijas man nav maksājušas par konsultācijām
Kādu jūs redzat pašreizējo politisko situāciju Latvijā?
Manuprāt, visa tā raustīšanās un visa veida neskaidrība, kas staro no lielās Latvijas politikas, ir atvasinājums no mūsu valsts elites krīzes – gan politiskās, gan ekonomiskās, gan arī intelektuālās. Šī elite pēdējo desmit gadu laikā ir zaudējusi jebkādu spēju ietekmēt procesus valstī.
Kāpēc?
Te nav viena iemesla. Nav jau Černobiļa, kur pie visa ir vainojama tikai viena problēma. Pēdējās desmitgades laikā ir panākta situācija, ka darbošanās politikā netiek uzskatīta par cienījamu un sabiedrībai vajadzīgu. Ir panākta situācija, ka vārds «politiķis» ir lietojams kā sinonīms visāda veida lamuvārdiem, kurus man īsti negribas atkārtot. Tomēr tas, ka deputāts ir muļķis, bet ministrs – zaglis, daudziem ir pats par sevi saprotams. Kopš pēdējās lielās ekonomiskās krīzes 1998. gadā ir pagājuši 10 gadi, kopš neatkarības cīņām – gandrīz 20 gadi. Šajā laikā elitei bija jānomainās, bet tas ir noticis ļoti vāji, ļoti zemā kvalitātē. Normāls cilvēks, kuru es kā vēlētājs labprāt redzētu valsts pārvaldē, kam būtu divas augstākās izglītības, no kurām viena ekonomiskā, bet otra – juridiskā, politikā neiet. Vai tad šādam cilvēkam briesmīgi vajag, lai katrs dzērājs, katrs plencis viņu lamātu? Priekš kam viņam to vajag? Viņš labāk aiziet strādāt uz kādu no bankām par departamenta vadītāju un mierīgi dzīvo. Tādējādi elites nomaiņa šajā laikā ir notikusi tikai uz slikto pusi.
Kas tad ir cilvēki, kuri tomēr izšķiras par iešanu politikā?
Te ir vairāki pieņēmumi. Ļaunākais no tiem ir tāds, ka politikā iet vai nu nelieši, vai zagļi, bet atsevišķos gadījumos tas viens otru neizslēdz. Nevar noliegt, ka vara vienmēr ir pievilkusi cilvēkus ar ļoti savtīgiem mērķiem – tā vienmēr ir bijis. Vara vispār ir ļoti pievelkošs resurss. Ja cilvēkam ir kāds vēsi aprēķināts mērķis un viņš redz, ka tam racionāli var izmantot varas resursus, nevis gūstot panākumus ekonomikā, zinātnē vai mākslā, viņš tos izmanto. Ir ne mazums biznesmeņu un mākslinieku, kas varbūt ne īpaši veiksmīgo posmu savā pirmajā darbā vēlāk pārmet uz politiku. Protams, visi tādi nav. Tomēr jāatceras, ka pie dzērienu veikala pārsvarā tomēr vazājas dzērāji. Lielākā daļa cilvēku, kas atrodas politikā, ir no tā atkarīgie. Tāpat kā cilvēki, kas par grašiem strādā teātrī.
Runa ir par atkarību no politiskās skatuves?
Jā! Atkarības jau nav tikai ķīmiskas. Piemēram, atkarība no vēlmes piedalīties politikā. Es pazīstu ļoti daudz cilvēku, kuri pat ir paņirgājušies paši par sevi šajā sakarā, bet vienalga turpina piedalīties tajā visā. Cilvēkiem patīk, ka viņi zina, kas būs rītdienas avīzēs, bet viņi gan nezina, kādi būs virsraksti, un no tā viņi baidās. Viņiem patīk, ka viņi var pieaudzēt savu ietekmi – īstu vai šķietamu.
Protams, ir arī liels daudzums komformistu, kuri kaut kāda pārpratuma pēc ir ievēlēti Saeimā un sēž tur jau kopš pirmā atjaunotās Latvijas Saeimas sasaukuma. Ir pat tādi, kas tur atrodas vēl kopš Augstākās Padomes laikiem. Turklāt viņi savu politisko pieredzi nav nodemonstrējuši nekādā izcilā veiksmē vai neveiksmē. Viņi tur mierīgi sēž ar apziņu: lamā mani, cik vien gribi, bet, kamēr man maksā algu, kompensācijas, kamēr varu izsaukt savas frakcijas automašīnu, lai nobrauktu milzu gabalu no Saeimas līdz Valdemāra ielas dzīvokļu namam… Zemākā līmenī tādi paši komformisti ir pilnīgi visās varās. Protams, ir cilvēki, kuriem ir savas politiskās idejas un kuri gribētu tās realizēt, bet… Ja man uzreiz ir jānosauc kāds cilvēks ar politiskajām idejām, kam būtu arī spēja tās noformulēt un realizēt, jāatzīst, ka 2008. gada otrajā pusē tādu nav.
Nu jau pietiekami ilgu laiku, aplūkojot ikmēneša socioloģisko pētījumu datus, ir redzams, ka no pašreizējām Saeimas partijām 5 % slieksni vēlēšanās pilnīgi droši pārvarētu tikai viena partija, bet pārējo sekmes ir mainīgas vai pat nekādas. Vai tas nozīmē, ka daļai no tām nākamās Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās teju nav ko darīt?
Negribētu teikt, ka situācija šodien ir tāda pati kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, bet līdzība gan ir liela. Apmēram gadu pirms iepriekšējām vēlēšanām šie rādītāji valdošajām partijām tāpat bija ļoti zemi. Piemēram, Aināra Šlesera partija, atbilstoši pilnīgi jebkuram reitingam, nekad nav bijusi spējīga iekļūt Saeimā, bet tomēr tā tur ir. Šeit ir liela starpība starp to, kas ir redzams dažādos pētījumos, un to, kā šos rezultātus pasniedz cilvēki, kas medijos par tiem raksta. Ieraugot, ka daudzām partijām reitings nav līdz vajadzīgajiem 5 %, žurnālists nereti uzraksta, ka tās Saeimā neiekļūst. Netiek ņemts vērā, ka tie, kas vēl nav izšķīrušies, ir tieši proporcionāli tiem, kuri to ir izdarījuši – tas ir 100 gadu vecs «likums». Tas nozīmē, ka visi tie, kam reitings ir ap 3.5 %, Saeimā sēdēs kā erceni.
Šogad Latvija viena mēneša laikā piedzīvoja divus neveiksmīgus referendumus. Kāpēc, jūsuprāt, tie abi divi izgāzās?
Jau pirms pensiju referenduma bija skaidrs, ka nesavāksies tik daudz balsotāju, cik bija nepieciešams. Bija uzlikta pārāk augsta barjera, bija pārāk liela histērija referendumam par grozījumiem Satversmē, bet tas izgāzās pirmais.
Cilvēkos radās pesimisms, un tāpēc viņi neaizgāja uz otru referendumu?
Jā. Visiem, kas rīko visādus referendumus un tamlīdzīgas lietas, jārēķinās, ka vienreiz var izšaut garām, otrreiz… Bet ja visu laiku tiks šauts garām, tu paliec par ciema muļķīti, kas staigā apkārt, degunu urķēdams. Uz pirmo referendumu vajadzīgo cilvēku daudzumu savākt nevarēja, jo latiņa bija pārāk augstu. Kaut arī sabiedrības neapmierinātība ar politisko un ekonomisko eliti ir ļoti liela.
Kāds, jūsuprāt, bija šo referendumu mērķis?
Pensiju referenduma gadījumā jautājums bija ļoti primitivizēts – vai tu gribi lielāku pensiju? Nu kurš gan teiks «nē», it īpaši, ja tam pievieno propagandu, ka valstij naudas ir diezgan un vajag tik dakšot to ārā. Tad pēkšņi uzradās miljonāri, kuri cīnījās par pensionāru tiesībām, un tas pat nav smieklīgi. Pat parakstu vākšana notika pie attiecīgās organizācijas biroja. Viņiem patiesībā sanāca falšs starts piespiedu kārtā, jo pašvaldību vēlēšanas viņiem nav interesantas tā viena iemesla dēļ, ka viņiem nav pietiekoši liels atbalsts pašvaldību sistēmā. Viņiem ir jāpārlaiž tuvojošās pašvaldību vēlēšanas, lai sagatavotos Saeimas vēlēšanām.
Vai, ņemot vērā šo referendumu rezultātus, varam gaidīt, ka arī uz nākamās Saeimas vēlēšanām aktivitāte būs ļoti zema?
Vēlētāju aktivitāte uz Saeimas vēlēšanām vienmēr ir bijusi lielā neskaidrā lieta. Ja savulaik labējās partijas centās paaugstināt vēlētāju aktivitāti, tad tagad uz paaugstinātā skaita rēķina balsis vāc citi. Ļoti indikatīvs rādītājs būs pašvaldību vēlēšanas. Ir gan tikai divas politiskās organizācijas, kam ir ļoti liels atbalsts pašvaldībās un kuri uz tā rēķina ir spējuši izdzīvot – Tautas partija (TP) un zemsavieši. Šīm partijām pašvaldību vēlēšanas ir ļoti nozīmīgas. Ne velti TP, divas reizes nonākot tādā opozīcijā, kur visi pārējie ir gribējuši viņus iznīcināt, tomēr izturēja. Pirmā reize bija 1998. gadā, kad lielais Vilis tā arī pateica – mēs jūs sadzīsim aplokā un apsitīsim ar mietiem. Un par to arī tika gādāts pilnā nopietnībā, bet TP izturēja un atgriezās tā, ka maz nelikās. Pēc 2002. gada vēlēšanām tas sižets atkārtojās vēl vienu reizi, tikai tad pie varas bija nevis balamutīgais, bet visādi citādi visnotaļ atbildīgais Vilis Krištopans, bet gan kompānija ar pilnīgi atsaldētajiem, kas visus gribēja atšaut un salikt cietumos. Viņu neprasme gan bija tieši tādā līmenī, ka cietumā gandrīz iesēdās vienīgi viņu pašu Āris Auders.
Pietiekami īsā laikā Latvijā ir nodibinājušās divas jaunas politiskās partijas, no kurām viena faktiski veidojās uz Jaunā laika (JL), bet otra – TP rēķina. Kāpēc, jūsuprāt, notika šāda šķelšanās?
JL kā organizācija ir parādījusi savu politisko nespēju, un interesanti būtu uztvert, ko domā tie, kas tur ir palikuši. Es neredzu tam baigo loģiku. JL šobrīd vairāk atgādina tādus kā staigājošus zombijus.
Viņiem gan vismaz pagaidām ir salīdzinoši pozitīvi reitingi…
Jā, viņiem ir reitings, bet viņiem nav finanses. Ar reitingu vien bez finansēm nevar nokampaņot. Kampaņas Latvijā tomēr izšķir ļoti daudz.
Tātad uzskatāt, ka pirms nākamajām vēlēšanām atkal būs masveida kampaņas?
Tām ir jābūt! No Latvijas medijiem faktiski ir pazudusi politiskā diskusija, un tas ir jāaizstāj ar kaut ko citu, ja vien ir vēlme vinnēt vēlēšanas.
Jūs izteicāties par JL. Bet kāpēc sašķēlās TP?
Es neizteikšos par Arti Pabriku – es viņu pazīstu kopš1998. gada, un man ar viņu ir labas attiecības. Varu tikai izteikt pieņēmumu, ka šeit kārtējo reizi ir apstiprinājies tas, ka TP ne pārāk iet ar kadru politiku, to virzīšanu un atsaukšanu. Turklāt Pabrikam visai grūts bija periods, kad viņš bija ārlietu ministrs – viņam trāpījās darbs ar Krievijas robežlīgumu, kas tomēr ir pārbaudījums katram atbildīgam politiķim. Tādējādi pieļauju, ka viņa aiziešanai no TP bija tīri psiholoģiskas problēmas. Kas attiecas uz Aigaru Štokenbergu… Vajag vien palasīt, ko viņš ir teicis par inflāciju laikā, kad viņš bija premjera padomnieks ekonomikas jautājumos — inflācija apstāsies 3 % līmenī un tur neko nevajag apkarot. Viņš ir vienkārši nekompetents. Tas, ka TP bija tik augstu viņu uzlaidusi pa karjeras trepēm, norāda uz tās vājumu.
Runājot par TP kadru politiku… Ja es būtu TP biedrs, man šķistu savādi, ka viens cilvēks – Māris Riekstiņš – tikko kā atbrauc no Amerikas un jau uzreiz tiek virzīts tik augstos posteņos. Viņš uzreiz tika nosaukts par Valsts prezidenta amata kandidātu, kaut gan viņš nebija rijis priekšvēlēšanu putekļus, nav braukājis pa bērnudārziem, galviņas glaudīdams, nav piedalījies nevienā priekšvēlēšanu kampaņā, kas visiem politiķiem būtu jādara. Kāpēc? Tāpēc, ka TP ir tukšums, ir grūti atrast cienīgus kadrus. Savukārt attiecībā uz Saeimas atlaišanas referendumu, ir jārunā par apstākļu kopumu. Vispirms jau bija fons – ārkārtīgi neveiksmīgā Kalvīša valdības darbība. Tā bija grandiozi neveiksmīga.
Neveiksmīga bija darbība vai tās pasniegšana sabiedrībai?
TP attīsta tādu teoriju, ka nav pratuši paskaidrot sabiedrībai to, ko šī valdība dara. Ja vien viņiem būtu tādi resursi, kas to visu spētu paskaidrot – tas jau būtu interesanti. No sabiedrisko attiecību viedokļa tas būtu interesants piemērs – kā ko tādu varētu cilvēkiem ieskaidrot. Nu kā gan varētu ieskaidrot, piemēram, Drošības likuma labojumus?
Tajā pašā laikā bija arī saturiskas lietas, kur notika grābstīšanās – vajadzīga, bet ārkārtīgi neprasmīga. Piemēram, par Kalvīša attiecībām ar (nu jau bijušo KNAB vadītāju) Loskutovu varētu uzņemt Holivudas cienīgu trilleri. Sižets… Kalvītim tiek uzlikta kaka uz galvas, bet viņš nolaizās un saka – hmmm, bet varbūt man nemaz neuzd….? Atnāca Godmanis, paņēma vienu punktu, visus izdr… un viss kārtībā! Tāpēc, ka vadītājs prasmīgs! Arī ar represīvajiem orgāniem saistītajā vidē faktiski visiem bija zināms, ka KNAB zog «pa mello». Tas viss bija zināms. Notiekošais šajā sakarā no valdības vadītāja puses bija neprasmīga rīcība – ir taču jāsaprot, uz kuru dokumentu pamata ko var darīt. Visgraujošākā bija Kalvīša pēdējās valdības darbība, taču saturiski visneveiksmīgākā bija viņa pirmā valdība – tā radīja bāzi mūsu pašreizējām ekonomiskajām neveiksmēm. Tajā viņa valdībā, kurā bija arī JL, nebija redzējuma tam, kā valsts attīstīsies. Ekonomikas ministrija tādu nebija radījusi, un nauda tika tam, kurš rindā izgrūstījās pirmais – tas ir absurds. Tā bija diversija pret valsts ekonomiku. Un kurš tad tajā laikā bija valdības vadītājs – Aigars Kalvītis. Cilvēks, kurš pats savulaik bija atradies ekonomikas ministra amatā. Starp citu, tas, ka Kalvīti, zīmējot karikatūras, iztaisa par zemnieku, ir vienkārši joks – viņš ir ekonomists. Viņš ir nevis piensaimnieks vai mehanizators, bet ekonomists – nekādas citas izglītības viņam nav.
Tajā pašā laikā tieši pēc tam viņa vadītā TP faktiski vinnēja vēlēšanās...
Jā, vēlēšanas it kā pārliecinoši tika vinnētas. Taču tajā laikā bija ekonomikas izaugsmes bums, bet buma laikā cilvēkiem nav vēlmes mainīt valdību. Ne labēju pret kreisu, ne kreisu pret labēju. 2006. gadā katrs, kurš bija nopircis kādu zemes gabalu kaut kur vilku brikšņos, galvā jau bija miljonārs. Pateicībā par to viņš aizgāja un nobalsoja par tiem, kas jau bija pie varas, lai tikai viss turpinātu iet debesīs. Paskatoties 2007. gada socioloģisko pētījumu datus, tur jau ir redzams, ka valdība bija ļoti nepopulāra jau tās sastādīšanas brīdī. Tā bija pirmā valdība, kura neuzrāva reitingu tajā brīdī, kad tika nosaukta. Turklāt tā jau ar pirmo darbības dienu sāka zaudēt atbalstu visās sev svarīgajās grupās. Vēlēšanas toreizējā koalīcija vinnēja ar to, ka tās notika ļoti labvēlīgā brīdī, ar populisma devu, ar krietnu dozu budžeta dāļāšanas dažādiem solījumiem. Nauda tika izdota neproporcionāli tam, kas valstī tika nopelnīts. Mūsu ekonomikai ir jārada lielāka pievienotā vērtība. Taču tajā brīdī, kad valsts budžeta iestādēs vienkārši ceļ algas, nepamatojot to ne ar ko, nekāda pievienotā vērtība nerodas. Toties rodas spiediens uz cenām. Savukārt Eiropas nauda valsts ekonomikā ieplūda pilnīgi nestrukturizētā veidā – laikam jau tāpēc tos sauc par struktūrfondiem.
Bija vēl viens nenovērtēts aspekts – tās summas, kas šeit nāca no tiem, kas pelna naudu ārzemēs. Domāju, ka skaitļi šajā jomā bija vairākas reizes lielāki, nekā 2005. un 2006. gadā tos uzrādīja valdība. Ja valstī nāk iekšā miljoni no ārzemēs nopelnītā, miljoni – no investīcijām, plus vēl var ieplānot 30 % lielu budžeta pieaugumu un tas piepildās... Rodas vairāki simti miljoni latu, kam pretī nav nekāda seguma. Taču visi šo naudu grib tērēt – dzert alu, ēst desas.
Sarunas sākumā minējāt, ka arī biznesa elite nav rīkojusies īsti godprātīgi. Ko jūs ar to domājat?
Biznesa elitei būtu jābūt ciešā sadarbībā ar politisko eliti savu ideju formulēšanā. Pareizā politiskā procesā – savu viedokļu uzturēšanā. Tā vietā šodien viss ir reducējies uz primitīvu priekšrocību iegūšanu. Piemēram, ja paskatāmies, kā ir virzījies Nacionālās bibliotēkas projekts, es nevarētu teikt, ka politiskā elite būtu rīkojusies adekvāti un atbildīgi.
Kāpēc?
Visiem šķiet, ka ir labāk tā, kā ir, un vispār – bibliotēka mums tikai viena. Tā ir viendienīšu domāšana. Arī biznesā ir jāveido adekvāta un prognozējama vide, nevis sistēma, kurā viss ir atkarīgs no viena paraksta. Vienīgais izņēmums, ko esmu pamanījis, kas ilgu gadu garumā ir rīkojies adekvāti, ir finanšu industrija. Tai ir ļoti profesionāls lobijs, kas nav saistīts tikai ar vienu vai diviem spēlētājiem – tā ir Komercbanku asociācija. Tajā sfērā arī ir vismazāk problēmu starp valsti un biznesa struktūrām. Savukārt būvniecībā situācija ir pilnīgi neadekvāta. Valsts vienmēr būs liels pasūtītājs – tai vēl jābūvē ceļi, slimnīcas... Taču tam visam būtu jānotiek tā, lai visi saprastu sava biznesa situācijas adekvātumu.
Un tomēr, ja valsts par zināmiem objektiem ir gatava maksāt daudz naudas, tad kāpēc biznesam to neizmantot? Vai tas nav teju svēts būvnieku pienākums šo naudu paņemt?
Es nesaku, ka visiem jāskraida apkārt aizspiestiem deguniem un jāsaka – fui, šitā nauda smird, tāpēc mēs to neņemsim un labāk kaut kur paraksim grāvjus. Protams, tā tas nav. Taču es domāju, ka tādējādi biznesa vide rada aizvien nepieņemamākus uzvedības stereotipus. Tiem attīstoties beigās visiem būs sliktāk. Tas pats bibliotēkas projekts tika izstumts tā, ka... Domāju, nevienam nav noslēpums, ka jau pirms tam tika nolemts būvēt betona rūpnīcu.
Viens no pēdējiem notikumiem, kura kontekstā izskanēja jūsu vārds, ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Jūs bijāt viens no tiem cilvēkiem, kurš savulaik apmācīja Valdi Zatleru pirms stāšanās augstajā amatā. Cik lielā mērā esat apmierināts ar savu toreizējo darbu, raugoties no šodienas skatupunkta?
Tas pat īsti nebija darbs, tā bija viena epizode. Viena pagarāka tikšanās, kurā cilvēki, kas bija apkārt, padalījās ar pieredzi. Ārsti latviešiem tomēr ir labie cilvēki. Valdis Zatlers arī līdz zināmam brīdim bija bijis labais, un tas noteikti ir zināms pārdzīvojums katram. Mēs, kas tur bijām klāt, atbilstoši katrs savai jomai, centāmies viņu tam sagatavot. Pats Zatlers, kā jau katrs cienījams ārsts, ir spējīgs daudz mācīties. Principā viņš savu darbības veidu ir nomainījis pilnībā.
Mums gan ir izveidojusies interesanta situācija šajā jomā. Latvijā prezidents pilda tādu kā parlamenta augšpalātas funkciju, un vienmēr to ir darījis gadījuma cilvēks. Tikpat labi tur varēja ievēlēt kādu citu dakteri vai gleznotāju, vai arī autobraucēju, un nekas jau nemainītos. Tajā brīdī, kad vadoši Latvijas politiķi pieņēma noteikumus no ārpuses, ka prezidentam nez kāpēc ir jābūt apolitiskam... Tas ir pilnīgs absurds! Prezidentam būtu jābūt politiski atbildīgam. Panākt to, ka prezidents tomēr nāk no politiskās vides, var tikai tad, ja ir politiķi, kuriem var uzticēties.
Latvijā ļoti atzīts mākslinieks savulaik paziņoja, ka viņš labprāt pieņems Trīs Zvaigžņu ordeni, bet tikai tad, kad valstī būs prezidents – šobrīd tur esot tukša vieta...
Zatlers noteikti nav tukša vieta. Cita lieta ir ar šā paziņojuma paudēju. Cilvēks, kurš katru gadu izkāš no valsts budžeta miljonu un vēl d... virsū saviem naudas devējiem... Nav jau nekāda gudrība tā izrunāties par valsti – par to cietumā neliek.
Jūsu vārds ļoti bieži tiek piesaukts kontekstā ar TP. Kādas šobrīd ir jūsu attiecības?
TP un PCTVL ir vienīgās partijas, kas man nav maksājušas par konsultācijām. Visas pārējās to ir darījušas, ieskaitot JL – viņi paši to gan nezina, jo tas notika netiešā veidā. Ar TP manas attiecības ir personīgas, jo es pazīstu daudzus šīs organizācijas cilvēkus. Līdz ar to diezgan rupjā Aigara Kalvīša valdības kritika man bija personīgi pietiekami smaga. Andrim Šķēlem kādā intervijā bija izsprucis, ka lats ir stabils, kamēr Kalvītis un Spurdziņš ir savos amatos. Es pazīstu viņus visus trīs, bet man ir jāteic, ka... Šķēle ir ļoti gudrs cilvēks, bet minētajā gadījumā viņš sarunāja muļķības. Nelaime slēpjas tur, ka to, kas mums šobrīd ir sagrauts, – to nav izdarījuši nekādi svešie vai ļaunie. Nu nav tā bijis! Pie varas pēdējos 10 gadus ir bijuši savējie, un tas ir personīgi sāpīgi. Tie visi ir cilvēki, kurus es uzrunāju vārdā. Es savulaik teicu, ka TP ir jāizdara divas lietas, lai spētu izturēt – jānovāc Loskutovs un Kalvītis.
Šobrīd Aleksejs Loskutovs vairs nav KNAB vadītāja amatā, bet par Aigaru Kalvīti tiek runāts, ka viņš pametīs politiku...
Pēc Kalvīša pēdējā brauciena uz Pekinu nekas cits jau vairs neatliek. Tā bija blamāža!
Vai arī turpmāk esat gatavs konsultēt politiķus?
Es labprāt ņemu klāt kādu jaunu klientu, ja viņš ir izdevīgāks un uz viņa rēķina var izmest kādu veco. Protams, man ir daudz vieglāk strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīga uztvere un pieredze. Es gan šaubos, vai pašreizējai politiskajai elitei ir vajadzīgi mani pakalpojumi, ņemot vērā, ka vēl nesen tā labāk izvēlējās par milzīgu naudu uzturēt liekēžu baru, kas labākajā gadījumā nedarīja neko. Atsevišķos gadījumos par algu 2 līdz 2.5 tūkstoši latu mēnesī tiek izdarīts kaut kas tāds, kas politiķi vienkārši izčakarē.
#1/5
#2/5
#3/5
#4/5
