«Vienmēr ir jāparedz vairāki gājieni uz priekšu – kā šahā – un jāzina, ko darīsi tad, ja lietas nenotiks tā, kā būsi domājusi.» Tā saka Līga Ādamsone, kura kopā ar Ligitu Zilgalvi jau septīto sezonu vada kultūras un mākslas telpu Siguldas tornis, kas izveidota, rekonstruējot un jaunu dzīvi piešķirot vecajam ūdenstornim līdzās Siguldas stacijai.
Kādreiz tas sevī glabāja ūdeni tvaika lokomotīvēm, bet kopš 2009. gada – mākslas darbus un nojautu par milzu darbu un entuziasmu, kas ieguldīts, radot telpu garīgām baudām.
Sēžot torņa piektajā stāvā, uz kuru ved stāvas vītņkāpnes, pārņem miers. Uz visām debespusēm paveras skats uz Siguldu, aiz biezajiem mūriem ielas trokšņi nav dzirdami. «Te apstājas laiks – pēc izstādes, kas bija veltīta viņas 85. gadu jubilejai, teica arī Džemma Skulme,» atminas Līga. Tomēr miers ir mānīgs – stāvus zemāk ir rosība, iekārtojot nākamo izstādi. Tikai neilgu brīdi iepriekš beigusies košās modes mākslinieces Elitas Patmalnieces izstāde.
Sezonā, kas ilgst no aprīļa, kurš uzskatāms par mākslas telpas dzimšanas dienu, līdz oktobra beigām, notiek sešas septiņas izstādes – plaši pazīstamu mākslinieku darbus nomaina vietējo siguldiešu un laiku pa laikam arī kāda mākslinieka – autodidakta veikums. Arī autodidaktu darbi bagātina kultūras dzīvi, jo mākslai nav jābūt tikai elitārai un grūti pieejamai, uzskata Līga. Tāpat tornī skatāmas retrospekcijas, piemiņas izstādes. Tur izstādās arī Līgas tēvs – gleznotājs Voldemārs Gudovskis – un brālis – stikla mākslinieks Dainis Gudovskis. Pati Līga, lai gan ir cieši saistīta ar radošo darbību, izvēlējusies citu ceļu – viņa ir kordiriģente.
Kopš mākslas telpas atklāšanas izstāžu bijis daudz un Līga, šķirstot fotoalbumu, tās atsauc atmiņā: «Katru izstādi gaidām ar prieku, kad noņemam darbus, ir skumji. Izstāde šķiet kā mirklis,» viņa saka.
Pērn maģiska bijusi Gunāra Bindes un Jura Kmina fotoizstāde par Oļģertu Kroderu Krodera teātris, kuras ietvaros notika arī Valmieras teātra aktieru performance. Ūdenstorņa stāvos Valmieras teātra aktieri izspēlēja fragmentus no režisora uzvestajām lugām, pētīja viņa garīgo mantojumu, «caur mākslu sintēzi aizvedot Krodera tēlu transā,» saka Līga. To, kā pilnvērtīgi izmantot torņa ēku, fantastiski nodemonstrējis arī gaisa balonu pilots un fotogrāfs Gunārs Dukšte – izstāde vijās no pirmā stāva, kur notika sagatavošanās lidojumam, līdz piektajam, kurā skatītājs jau nokļuva debesīs. Pavisam cits stāsts ir par Vilipsōna personālizstādi, kurai mākslinieks atvedis vien dažus darbus. «Es biju šokā,» viņa saka pēc neilga pārdomu brīža, kurā apsver, vai šo atgadījumu vispār stāstīt. Izstāde notika ar novada pašvaldības atbalstu – pērn, kad Sigulda bija Rīgas kā kultūras galvaspilsētas partnere, dome piešķīra finansiālu atbalstu mākslinieku izstādēm tornī. Lai arī kāda būtu mākslinieka koncepcija, Līgas vērtējumā tas bijis kā spļāviens sejā izstādes veidotājiem. Ir gan arī otra galējība – kad darbu ir tik daudz, ka izstāde vairāk atgādina salonu, nevis mākslas telpu.
Plašāk lasiet rakstā Mākslas telpa - dzīves telpa trešdienas, 26.augusta laikrakstā Dienas Bizness (16.lpp)!
#1/2
