Lietuvas dzintara tirgotājiem šobrīd nākas pazemināt savas preces cenas, kas pašiem lietuviešiem pēdējos gados vairs nav īsti pa kabatai, tomēr tās vēl aizvien ir nesamērīgi augstas, raksta avīze Lietuvos žinios.
Ķīnieši, kas pirms dažiem gadiem dzintaru uzpirka masveidā, nu vairs to nedara, jo paši sākuši nomāt dzintara raktuves Krievijas Kaļiņingradas apgabalā.
Dzintara tirgū vērojamas arī citas tendences - pieaugusi interese par lētāko Ukrainas dzintaru, bet baltais jeb ziloņkaula krāsas dzintars, kas agrāk netika vērtēts īpaši augstu, nu kļuvis par kārotāko un arī dārgāko preci.
«Cenas, ko uzpircēji bija pacēluši līdz kosmiskiem augstumiem, sākušas atspēlēties,» avīzei sacījis Padomes loceklis, pazīstamais Lietuvas dzintara kolekcionārs un vairāku galeriju īpašnieks Kazimirs Mizgiris. «Pirms četriem gadiem prāvāks tīrradnis ielas tirdzniecībā maksāja vienu eiro gramā, bet šobrīd - vismaz piecus līdz septiņus eiro. Vairs neatradīsiet arī slīpētas, apaļas krelles, jo no vecmāmiņu pūralādēm viss jau uzpirkts un aizceļojis uz ārzemēm. Ja nu arī kāds saka, ka dzintara cenas kritušās, jāatzīst, ka tās joprojām ir neadekvāti augstas. Nākamās lietuviešu paaudzes par dzintara rotām un dzintara izstrādājumiem varēs tikai pasapņot.»
Agros sestdienu rītos Palangas vecajā tirgū pulcējas dzintara pārdevēji no visas Lietuvas rietumdaļas. Paši tirgotāji nelabprāt atzīst, ka lietuvieši viņu preci gandrīz vairs nespēj nopirkt un tādēļ cenas nākas pazemināt, tomēr kāda pārdevēja no Kretingas prognozējusi, ka vasaras sezonā tās atkal celsies.
Klīst arī runas, ka pēc 2015.gadā noteiktā embargo šobrīd uz Lietuvu atkal sācis plūst neapstrādāts dzintars no Kaļiņingradas apgabala. Vieni apgalvo, ka tas tiek ievests legāli ar starpniecības uzņēmumu līdzdalību, citi saka, ka tas notiek kontrabandas ceļā.
Dzintara pazinēji, kolekcionāri, apstrādātāji un vācēji visi kā viens atzīst, ka Kaļiņingradas apgabala atradnēs, kur iegūst 90-95% no visa pasaules dzintara, noticis lūzums. Dzintara vācēji, kas to jūrā smeļ ar tīkliņiem, stāsta, ka neapstrādāta dzintara cenas sākušas krasi kristies pērn.
«Ir zināms, ka Krievija ir aizliegusi dzintara eksportu uz citām valstīm. Pirms diviem trim gadiem dzintaru Lietuvā masveidā uzpirka ķīnieši, kas par gramu laba dzintara maksāja pat desmit eiro. Taču, ciktāl mums zināms, viņiem pašiem izdevies noīrēt raktuves Kaļiņingradas apgabalā. Tā tiek apiets eksporta aizliegums, jo nomnieki Krievijas teritorijā iegūst dzintaru it kā savām vajadzībām, bet izved to uz Ķīnu. No mums vairs nepērk. Tirdzniecība apstājusies. Kritušās arī cenas - par gramu dzintara svarā līdz 50 gramiem tiek prasīti četri eiro, ja gabals ir lielāks - seši eiro,» stāstījis kāds dzintara zvejnieks.
Arī Mizgiris atzīstas dzirdējis, ka ķīniešiem Lietuvas dzintars vairs nav vajadzīgs, tomēr neapstrādāta dzintara cenas Kaļiņingradas apgabalā joprojām ir diezgan augstas.
«Kilograms kvalitatīva, izstrādājumu darināšanai piemērota lielāku izmēru dzintara maksā 7500 eiro. Tas vairs nav samaksājams, jo cenas kopš ķīniešu ienākšanas cēlušas septiņas reizes. Uzpircēji, reaģējot uz situāciju, arī bija uzcēluši cenas līdz mākoņiem. Aizejot ķīniešiem, krītas arī cenas, bet tikai nosacīti. Lietuvieši vairs nespēj iegādāties vienu no mūsu etnokultūras simboliem,» viņš spriedis.
«Ne viens vien man ir teicis, ka lietuvieši var atļauties nopirkt vairs tikai sīkas dzintara rotiņas, bet lielas, meistarīgi darinātas rotas - vairs nē. Briesmīgi, ka jau daudzus gadus uzpircēji izplata sludinājumus, braukā pa Lietuvu un par lētu naudu pērk no večiņām viņu senās rotas. Pensijas ir mazas, cilvēki cenšas izdzīvot, atdod vērtīgākos izstrādājumus par pusvelti, un tie aizceļo uz ārvalstīm. Pēdējā laikā īpaši aktivizējušies arābi. Viņi ļoti augstu vērtē balto dzintaru, to tirdzniecībā vairs neatradīsiet,» stāstījis Mizgiris, iesakot cilvēkiem tomēr un glabāt un nepārdot senus un vērtīgus dzintara izstrādājumus, bet nodot tos mantojumā no paaudzes uz paaudzi.
Palangas dzintara meistaru ģildes vadītājs Alberts Petkevičs savukārt pašreizējo situāciju nevērtē tik dramatiski, tomēr atzīst, ka Baltijas zelta cenas Lietuvā ir neadekvāti augstas.
«Taču nu tās sākušas kristies, un daudzi, kas cenu buma laikā bija iegādājušies vērtīgus tīrradņus, vairs nevar tos pārdot. Nedomāju, ka vainīgi ķīnieši, jo tik liela tirgus pieprasījumu nevar apmierināt vienas īrētas raktuves. Vienkārši pieprasījums ir krities. Esmu dzirdējis, ka mūsu uzņēmējiem beidzot izdevies atrast veidu, kā legāli ievest neapstrādātu dzintaru no Jantarnijas. Veido kopuzņēmumus ar krieviem, izmanto starpniekus. Dzintara ceļi no Krievijas pamazām atveras, tomēr tas nenozīmē, ka pieaug apgrozījums,» viņš norādījis. Runājot par pieprasījuma krišanos, Petkevičs paudis viedokli, ka tas skaidrojams ar preču un pakalpojumu cenu celšanos pēc eiro ieviešanas, kādēļ cilvēki vairs neatļaujas ieguldīt naudu greznumlietās.
Tirgotāji aizvien biežāk sāk piedāvāt lietuviešu acij vēl neierasto dzintaru no Ukrainas, lai gan dažs labs dzintara pazinējs to vērtē skeptiski. Cenas ir dažādas - Palangā par gramu prasa divus eiro, bet citi pārdevēji to tirgo par vienu eiro. Laikraksta Lietuvos žinios avoti lēš, ka tā pašizmaksa ir 50 centi.
Kā skaidrojusi Palangas Dzintara muzeja speciāliste Regīna Makauskiene, dzintars, ko iegūst Ukrainā, Kijevas, Harkovas un Rivnes apgabalos, veidojies no tās pašas priežu sugas sveķiem un ir gandrīz tikpat vecs kā augstu vērtētais Baltijas dzintars, ko iegūst Sembas pussalā vai atrod izskalotu no jūras, tikai daļa fosilo sveķu, ko šļūdonis nostūma uz Sembas pussalu, palika Baltijas jūrā un atrodas lielākā dziļumā, tādēļ tam ir vairāk nokrāsu un rakstu, savukārt Ukrainā tas aiznests tālāk kontinentā un atrodas tuvāk zemes virsmai - trīs līdz desmit metru dziļumā, tādēļ ir vairāk oksidējies, ar biezāku garozu un ir tikai vienā krāsā - iedzeltens. Tādēļ tas tiek vērtēts zemāk un maksā lētāk. «Taču Baltijas dzintara cenas ir uzpūstas, un kvalitāte stipri kritusies,» atzinusi eksperte.