Daudzus potenciālos pircējus šokējošās augstās un joprojām īsti nesarūkošās produktu cenas veikalos nav tirgotāju uzskrūvētas ar pārmērīgu uzcenojumu, bet gan valsts politiķu pieņemto un nepieņemto lēmumu sekas komplektā ar produktu ražotāju un importētāju paaugstinātajām piegādes cenām.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Elvi Latvija izpilddirektore Laila Vārtukapteine. Viņa uzsver, ka tirgotāju piecenojums ir ekonomiski pamatots, tas netiek noteikts voluntāri un tā apmēri nebūt nav tādi (300%), kādus tos mēdz nosaukt cilvēki savā sašutumā, ko izraisa pircēja maka biezuma neatbilstība visa kārotā iegādei. To apliecinot arī tirgotāju rentabilitāte, ko skaudri rāda gada pārskati, kuros no daudzu desmitu vai simtu miljonu peļņas nav ne vēsts.
Fragments no intervijas
Runājat par pieaugošo konkurenci, tirgotāji nereti tiek vainoti pie augstajām produktu cenām, jo īpaši situācijā, kad Latvija ilgstoši ir viena no inflācijas pieauguma čempionāta laureātēm visā Eiropas Savienībā, un neviens īsti nevar izskaidrot, kā tas iespējams!
Visu novelt uz ļaunajiem tirgotājiem ir pats vienkāršākais. Ir pat atrasts savs jauno laiku termins — alkatības inflācija, tas tiek pamatots ar stāstu, ka reģionā ir valstis, kur preču cenas ir zemākas. Preču cenas veikala plauktā visiem ir labi redzamas. Tās var salīdzināt starp dažādām tirdzniecības vietām un pat valstīm, tās ir viegli apspriest, fotografēt un kritizēt. Bet kas tad īsti veido preces cenu veikala plauktā? Vai tiešām tirgotājs piemēroto uzcenojumu uzmet uz labu laimi pēc iespējas augstāku? Preces cenas pamatu veido ražotāja (vai izplatītāja) piedāvātā cena, par kādu tirgotājs produktu var nopirkt tālākai realizācijai. Katram tirgotājam piedāvātās iepirkuma cenas ir atšķirīgas. Vienošanās par iepirkuma cenām ir īsts austrumu tirgus – ar kaulēšanos, apjoma darījumiem, nepielūdzamiem uzstādījumiem un īpašiem piedāvājumiem. Ja kāds domā, ka, imitējot tirgotāju, piezvanot ražotājam un palūdzot piedāvājumu, par kādu produktus varētu iegādāties tirgošanai, viņš ir ieguvis absolūto patiesību par produktu iepirkumu cenām, viņš ļoti rūgti maldās. Vairumā gadījumu šis piedāvājums par patieso sadarbību nepasaka neko un varbūt pat ir smalks PR gājiens ar apzināti zemākas cenas piedāvājumu, kas neatbilst patiesajai situācijai tirgū.
Jāņem vērā, ka tādi tirgotāji kā, piemēram, Elvi, nevar nodiktēt cenas pārtikas ražotājiem, vairumtirgotājiem un tāpēc ir spiesti piekrist tām iepirkuma cenām, kādas piedāvā konkrētais ražotājs. Ir, protams, bijušas situācijas, kad viena mēneša laikā konkrēts ražotājs – piegādātājs savam izstrādājumam cenu mainīja divas reizes — pirmajā reizē pieaugums bija 15%, bet otrajā - 30%, tomēr šādu situāciju nespējām pieņemt. Saprotams, ka ražotājiem arī izmaksas ir pieaugušas, bet vai patiešām to kāpums viena mēneša laikā ir bijis par 40 - 50%, pārbaudīt nevaram. Un vēl kāda būtiska nianse. Proti, tā kā Latvijā pilnīgi visu 100% pārtiku nesaražo, tad daļa tiek importēta, un šīs kategorijas atsevišķu piegādātāju pozīcija ir ļoti vienkārša — te ir cena, gribat – ņemiet, negribat - pārdosim citiem.
Preču iepirkuma cenai tirgotājs, protams, pievieno piecenojumu. Elvi tīklā tā apjoms katrai precei tiek aprēķināts individuāli, tas nav fiksēts pa kategorijām vai kādām preču grupām. Zemākais uzcenojums ir pirmās nepieciešamības produktiem un precēm, kam ir akcijas cena, augstāks – premium precēm un lietām, bez kurām ikdienā var iztikt. Kāpēc tā? Jo pirmās nepieciešamības preces pērk visi, un visi tirgū esošie uzņēmumi konkurē par klientiem, vēloties, lai visa sabiedrība iepērkas tikai pie viņiem. Konkurē pirmkārt ar cenām. Pirmās nepieciešamības preču uzcenojums ir tāds, ka pat īsti nespēj nosegt ar tirdzniecību saistītās izmaksas, tāpēc veikalā ir produkti, kas palīdz kompensēt trūkstošo un kaut ko arī nopelnīt. Tiem piecenojums, protams, ir lielāks. Modelis ir mazliet līdzīgs progresīvā ienākumu nodokļa sistēmai, pēc kuras daudzi sabiedrībā tā ilgojas. Veikala uzcenojums ietver visas ar tirdzniecību saistītās izmaksas: pirmkārt, visus izdevumus par tirdzniecības procesam nepieciešamo telpu uzturēšanu – nomas maksu, apsaimniekošanu, apkuri, elektrību, ūdeni un uzturēšanu; otrkārt, piecenojums tiek izmantots, lai segtu preču tirdzniecībai nepieciešamo materiālu izmaksas – papīrus cenu zīmju drukāšanai, saiņojamos materiālus, kasu lentas, svaru uzlīmes, dažādus kancelejas piederumus, plauktu līstes, plakātu rāmjus, plastikāta turētājus un vēl veselu lērumu dažādu lietu, kas nepieciešamas, lai veikals izskatītos tā, kā esam pieraduši; treškārt, te ir izmaksas par tirdzniecības tehniku, IT risinājumiem un to uzturēšanu – cenu skeneri, svari, kases, programmatūra, licences utt.; ceturtkārt, uzcenojumā ietvertas mārketinga izmaksas – reklāmu un mārketinga aktivitāšu veidošana no idejas līdz realizācijai klienta TV ekrānos, pastkastītēs vai pašvaldības aktivitāšu atbalstā; piektais piecenojuma veidošanās elements ir darbinieku atalgojums un dažādi atbalsta pasākumi darbiniekiem – veselības apdrošināšanas polises, bezmaksas pusdienas utt.; sestā sastāvdaļa ir ar uzņēmējdarbību saistīto nodokļu nomaksa valstij; septītā – tirdzniecības procesā radušos zaudējumu kompensācija. Daudz iedomājamu un ar šo nozari nesaistītam cilvēkam pat neiedomājamu lietu. Produkti sabojājas, žūst un tāpēc zaudē svaru, kaut kas tiek sajaukts, preces tiek pārdotas par nepareizu cenu, kaut ko vienkārši nozog. Vēl piecenojumam ir jānosedz arī preču loģistika no piegādātāja līdz veikala plauktam.
Savukārt, atbildot uz politiķu, jo īpaši no tiem politiskajiem spēkiem, kuri pie varas ir nevis tikai dažus mēnešus, bet gan daudzus gadus, pārmetumiem par augstajām cenām veikalos, ieteiktu pavērtēt, kādus pasākumus inflācijas ugunsgrēka slāpēšanai ir veikušas citas Eiropas Savienības dalībvalstis. Vai patiešām vairāku valstu lēmumi par pievienotās vērtības nodokļa likmes pagaidu samazināšanu pārtikas produktiem neietekmē inflācijas pieauguma apmēru? Cik liels ir pārtikas produktu inflācijas līmenis, piemēram, Spānijā, kur tiem bija noteikta 0% PVN likme, un Latvijā, kur ir 21% likme (izņemot augļus un dārzeņus, kam ir 5%). Galu galā ir ES valstis, kuras pamanījās ne tikai samazināt PVN likmi, bet arī akcīzes nodokļa likmes energoresursiem. Un vēl jau jautājumi par valdošo politiķu rīcību – darbiem — prasībām, kuras tieši veicināja inflācijas augsta līmeņa ilgstošu noturību. Lai cik nepopulāri tas izklausītos, inflācijas noturību veicina arī algu pieaugums. Diemžēl ekonomika strādā tā, ka savu artavu inflācijas noturībai - dod minimālās algas palielināšana no 500 uz 620 eiro. Jautājums - vai šīs minimālās algas palielināšana no 2024. gada līdz 700 eiro nekādi neietekmēs inflāciju? Piedodiet, bet diemžēl ietekmēs, jo algas būs jāpaaugstina ne tikai minimālās algas saņēmējiem, bet arī tiem, kuriem šodien ir tie paši 700 eiro un pat 1000 eiro mēnesī, un atkal turpināsim šausmināties un viens uz otru rādīt ar pirkstu, meklējot, kurš ir tas vainīgais. Bez tam pašlaik nezinām pat, vai akūta naudas trūkuma dēļ veselības aprūpei, drošībai, izglītībai netiks paaugstināta pievienotās vērtības nodokļa pamatlikme no pašreizējiem 21% līdz 22% vai varbūt pat līdz 23%, un var jau arī 5% šī nodokļa likmi augļiem un dārzeņiem atcelt vai vienkārši tās darbības termiņu nepagarināt. Bet tas rezultēsies ar kārtējo cenu pieaugumu veikalu plauktos. Līdzīga aina arī ar cenu pieaugumu veikalu plauktos būs gadījumā, ja tiks paaugstinātas akcīzes nodokļa likmes tabakas izstrādājumiem, alkoholiskajiem dzērieniem. Būtībā jāskatās pašiem uz sevi spogulī un nav jāvaino spogulis par to, ka viņš rāda to, kas tajā ir redzams, nevis to, ko vēlamies redzēt.
Cik tad liels ir tirgotāja uzcenojums precēm, jo ir dzirdēts, ka tā apmērs sasniedzot pat fantastiskos 300%, ko tad tirgotāji paturot paši sev?
Tas ir kārtējais mīts, nepatiesība, kuras saknes meklējamas laikos, kad tirgotāji tika uzskatīti par spekulantiem, kuri lēti nopērk un dārgi pārdod. Pašlaik vairumam produktu uzcenojums ir 20-30% apjomā, turklāt tā apmērs ir ekonomiski pamatots ar aprēķiniem (veikalu uzturēšanu, darba algām, nodokļiem, preču zudumu), kurus varam uzrādīt jebkuram politiķim, ierēdnim. Strādāju mazumtirdzniecībā teju vai 15 gadus, bet 300% uzcenojumu kādam konkrētam produktam vai precei neatceros. Bez tam pašreizējās ļoti agresīvi sīvākās tirgotāju konkurences apstākļos 300% uzcenojums nozīmēs masveida pircēju pārvirzīšanos pie konkurenta, kurš šo uzcenojumu būs noteicis ievērojami zemākā līmenī. Uzcenojumam ir jākompensē ļoti daudzas izmaksas, un tikai pavisam neliela daļa no tā kļūst par tirgotāja peļņu. To labi apliecina arī tirdzniecības uzņēmumu gada pārskati, kur katrs pats var pārliecināties, cik tad patiesībā pelna alkatīgie tirgotāji, cik procenti no apgrozījuma tiešām ir peļņa! Varbūt 200-300% uzcenojums bija pagājušā gadsimta nogalē un šā gadsimta sākumā, bet neko tādu pašlaik vismaz pārtikas un pirmās nepieciešamības preču segmentā neviens nevar atļauties. Diemžēl ir pat situācijas, kurās tirgotājs konkrēto preci spiests realizēt par cenu, kura tirgotājam rada peļņu nulles līmenī vai pat zaudējumus (ja precei ir atlicis ļoti īss derīguma termiņš). Kāpēc par šādiem jautājumiem skaļi negribam runāt?
Visu interviju lasiet 25.jūlija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
Abonē arī digitāli!