Tāpat kā uzņēmumiem un mājsaimniecībām - arī valdībām pārmērīgi augsts parāda līmenis var krietni apgrūtināt ikdienu.

Augstākas parāda apsaimniekošanas izmaksas un mazāk pieejamo līdzekļu publisko investīciju veikšanai ir tikai daži no faktoriem, kas galu galā var negatīvi ietekmēt ekonomisko izaugsmi. Lai gan zinātniskajā literatūrā valdības parāds un ap to saistītās tēmas ir visai plaši analizētas, nepastāv viennozīmīgs skaidrojums, kad īsti valdības parādu var uzskatīt par augstu.

Latvijas valdības parāds 2017. gadā bija aptuveni 9.7 miljardi EUR jeb 39% no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas būtiski neatšķiras no 2016. gada rādītāja. Naudas izteiksmē parāds šķiet liels - ar šo summu pietiktu, lai veselu gadu segtu visus valdības izdevumus. Tai skaitā, naudas pietiktu gan veselības aprūpei, pensijām, gan drošībai utt. Neskatoties uz to, uz pārējo Eiropas Savienības (ES) valstu fona Latvijas valdības parāds ir diezgan zems. Turklāt Latvija ir viena no tām 12 Eiropas Savienības (ES) valstīm (un viena no 6 eiro zonas valstīm), kurām parāds ir zem ES mērķa rādītāja – 60% no IKP.

No 26 restorāniem, kas pagājušajā nedēļā guva pasaulē populārākā restorānu ceļveža "Michelin Guide" atzinību, vairākiem reģistrēts nodokļu parāds, liecina aģentūras LETA apkopotā informācija.

Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) publiskoto informāciju "Michelin Selected Restaurants" ceļvedī iekļautā restorāna "Tauro" īpašniecei SIA "Tauro" 24.novembrī bija VID administrēto nodokļu parāds 47 108 eiro apmērā.

Kā liecina "Firmas.lv" informācija, "Tauro" pērn strādāja ar 332 935 eiro apgrozījumu un 514 703 eiro zaudējumiem. Miljardierim Jurijam Šefleram pastarpināti piederošais uzņēmums ar zaudējumiem strādā kopš 2010.gada. 2022.gadā "Tauro" nodokļos samaksāja 168 630 eiro, savukārt vidējais uzņēmumā nodarbināt skaits bija 16.

SIA "Binvest", kas pārvalda gan konditoreju "Mulberry", gan "Michelin Selected Restaurants" ceļvedī iekļauto restorānu "Chef's Corner", nodokļu parāds 24.novembrī bija 35 754 eiro, bet SIA "Zetop", kas pārvalda "Michelin Selected Restaurants" ceļvedī iekļauto restorānu "Whitehouse", - 61 448 eiro.

Latvijas izaugsmes tempi kļūst straujāki, un ik pa laikam izskan runas par ekonomikas pārkaršanu.

Lai gan pašreizējās norises tautsaimniecībā būtiski atšķiras no pirmskrīzes periodā pieredzētā, tikai fakts vien, ka šādas sarunas notiek, liecina par salīdzinoši augstu ekonomisko aktivitāti. Tas, kā situācija attīstīsies nākotnē un vai pārkaršanas riski pieaugs, lielā mērā ir atkarīgs no mācībām, kas gūtas no pagātnē pieļautajām kļūdām.

Šajā rakstā par vienu no tām – fiskālās politikas reakciju uz ekonomiskajiem apstākļiem jeb fiskālās politikas cikliskumu. Valdības spēju ietekmēt ekonomikas aktivitāti nevajadzētu novērtēt par zemu. Budžeta ieņēmumi un izdevumi katru gadu ir vienlīdzīgi aptuveni trešdaļai no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Tas nozīmē, ka nepieciešamības gadījumā valdības lēmumi var gan veicināt, gan arī bremzēt ekonomisko aktivitāti. Kad un kādus lēmumus valdībai ir nepieciešams veikt? To lielā mērā nosaka ekonomiskie apstākļi.

Pasaules ekonomikas kuģa sūces lielā mērā šobrīd tiek mēģināts aizbāzt ar jauniem parādiem. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) nu rēķinājusi, ka pasaules bagātās valstis, lai cīnītos ar pandēmijas sekām, kopumā savus parādus audzēs par papildu vismaz 17 triljoniem ASV dolāru.

Tiek lēsts, ka OECD klubiņa vidējās valdības saistības no 109% no to IKP pieaugs līdz 137% no IKP. Lielā daļā gadījumu situāciju sarežģīšot arī krass ekonomikas un šim procesam sekojošais nodokļu ieņēmumu kritums.

Vairākas Itālijas un Grieķijas

Tas tādējādi arī nozīmēs, ka lielai daļai valdību parāda attiecība pret IKP būs aptuveni tāda pati, kāda tā pēdējos gados ir bijusi Itālijai. Zīmīgi, ka par tās spējām norēķināties par savām saistībām periodiski plaukušas lielākas un mazākas aizdomas. Šai ekonomikai savi izaicinājumi pietika pat bez visa vīrusa.

Var paspekulēt, ka pēc šīs krīzes Itālijas parāds, ja netiks īstenoti kopēja Eiropas parāda varianti, kas gan izskatās arvien ticamāki, pret IKP pārsoļos pāri 200% no tās IKP. Vērojamas arī runas – ja Itālija galu galā izstāsies no eirozonas un atgriezīsies pie savas liras, tad gaidāmas visa eiro monetārā reģiona beigas (Itālijas nozīmi eirozonā nevar salīdzināt, piemēram ar mazo Grieķiju; Itālija ir trešā lielākā reģiona tautsaimniecība).

Jo mazāk cilvēku dzīvo Latvijā, jo lielāks kļūst vispārējās valdības parāds (Māstrihtas kritērijiem). Šādu ainu rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Lai arī katrs no šiem rādītājiem dzīvo savu dzīvi, tomēr to pretēji vērstā dinamika vedina uzdot jautājumu – kurp dodamies un kāds būs iznākums?

Parāds – mazs vai liels?2021. gada nogalē valsts parāds sasniedza lielumu 14,74 miljardi eiro, un tas ir 17,8 reizes augstāks nekā 2000. gada nogalē. Iedzīvotāju skaits šā gada sākumā, pēc CSP datiem, bija vairs tikai 1,878 miljoni, kas ir par aptuveni 20% mazāks, nekā tas bija tūkstošgades mijā.

Šodienas pasaulē valsts parāds nav nekas tāds, ar kuru varētu pārsteigt, jo vairums pasaules valstu dzīvoja, dzīvo un turpina dzīvot ar budžeta deficītu, tādēļ aizņemas. Latvija nav izņēmums un uz parāda dzīvo visu laiku, proti, vienmēr iztērē vairāk, nekā pati spēj nopelnīt, un tas ir jāsedz ar aizņēmumiem. Starptautiskā sabiedrība Latviju pat slavē par to, ka tās valsts parāda apmērs ir salīdzinoši neliels, rēķinot pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), un vēl jo vairāk, kad salīdzina Latvijas parādu ar citu valstu parādiem pret IKP.

Kopš Latvija atguva neatkarību un starptautiskie aizdevēji valstij ir gatavi aizdot, esam aizņēmušies vairāk nekā 12 miljardus eiro.

Rēķinot procentos pret IKP, Latvijas parāds noteiktos periodos ir sarucis, tomēr faktiski valsts parāda samazinājums pēdējo 30 gadu laikā ir bijis tikai dažos gados.

Secinājums – premjeri, kuri prot aizņemties, ir ieredzētāki un ar labākām izredzēm turpināt politisko karjeru, daži pat sasniedz nebijušas virsotnes. Premjeri – parāda samazinātāji ir baudījuši vien sabiedriskās domas nežēlastību. Dienas Bizness pētīja statistikas datus tikai par centrālās valdības parādu, kas ir valsts parāda lielākā daļa, jo pašvaldību iespējas aizņemties ir ierobežotas.

Vēsturiski centrālās valdības parāds ir samazinājies 1998. gadā – teju par 80 miljoniem eiro, un tas notika Guntara Krasta valdības laikā, tomēr tolaik premjeri mainījās ik pēc gada, un abpus G. Krasta valdībai ir Andra Šķēles valdības. Jebkurā gadījumā trīs secīgi budžeti ir saistīti, un abi šie premjeri ir pelnījuši piezīmi par parāda samazināšanu deviņdesmitajos.

Šā gada otrā ceturkšņa beigās eirozonas valstu valdības parāds sasniedza 93,4% no IKP, kas ir nedaudz lielāks nekā pirmajā ceturksnī, kad tas bija 92,3%, liecina Eurostat dati.

Savukārt ES reģiona valstu parāds pieauga no 85,9% pirmajā ceturksnī līdz 86,8% otrajā ceturksnī.

Salīdzinot ar pērnā gada attiecīgo periodu, valdības parāds pret IKP audzis gan eirozonā, gan ES.

Lielākais valsts parāds pret IKP otrā ceturkšņa beigās bija Grieķijā – 169,1%, Itālijā – 133,3%, Portugālē – 131,3% un Īrijā – 125,7%. Savukārt zemākais parāds bijis Igaunijā – 9,8%, Bulgārijā – 18% un Luksemburgā – 23,1%. Latvijas valsts parāds otrajā ceturksnī bijis 40,6%, kas ir piektais mazākais starp ES valstīm.

Salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni, otrajā ceturksnī valsts parāds pret IKP audzis 19 dalībvalstīs, sešās tas saruka, bet trīs valstīs nemainījās. Lielākais pieaugums bijis Kiprā – par 10,8 procentpunktiem, Grieķijā – par 8,6 procentpunktiem, Slovēnijā – par 7,9 procentpunktiem. Savukārt straujākais kritums vērojams Čehijā – par 1,4 procentpunktiem, Ungārijā – par 1,2 procentpunktiem, kā arī Vācijā un Latvijā – par 0,7 procentpunktiem.

#Iedzīvotāju skaitam samazinoties, valsts parāda kurpe spiedīs vairāk.

Iedzīvotāju skaitam samazinoties, valsts parāda kurpe spiedīs vairāk. Tā secināms pēc 18.01. DB publikācijām. Valsts parāds pērn absolūtos skaitļos saglabājies 2016. gada līmenī, tomēr tā spiediens uz vienu iedzīvotāju faktiski palielinās un turpinās palielināties, proporcionāli sekojot demogrāfiskajām tendencēm. Lai gan Latvijas Bankas ekonomists Kristaps Svīķis DB skaidroja, ka vispārējais valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu ir starp zemākajiem Eiropas Savienībā, atmiņā palikuši Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča gandrīz ikgadējie izteikumi par to, ka lepoties ar savu parādu tomēr nevaram un arī nevajag to darīt. Tieši pretēji, neskatoties uz to, ka lielākajai daļai valstu ir lielāka parāda nasta, nav taču jāskrien līdzi pūlim, bet jādomā par sevi. Un domāt par sevi – tas šajā situācijā nozīmētu domāt par ietaupījumiem.

Jau ilgstošu laiku centrālās bankas īsteno monetāro politiku, kuras rezultātā aizņēmumu procentu likmes daudzās attīstītajās valstīs bijušas ļoti zemas. Ieguvēji no šādiem apstākļiem ir ne tikai uzņēmumi un mājsaimniecības, kuru aizņēmumi investīcijām un patēriņam kļuvuši lētāki, bet arī attiecīgo valstu valdības.

Arī tām līdzekļu aizņemšanās izmaksas un parāda uzturēšanas izdevumi ir ievērojami mazinājušies.

Latvija arī nav bijusi izņēmums. Valdības obligāciju procentu likmju samazinājums atspoguļojies arvien mazākos valsts konsolidētā kopbudžeta (VKKB) procentu izdevumos - 2016. gadā sasniedzot zemāko līmeni kopš ekonomiskās krīzes.

Jautājums, kā izmantoti budžeta ietaupījumi, kas radušies no zemākiem procentu izdevumiem - interesants bijis vienmēr, taču īpaši aktuāls tas kļūst situācijā, kad tiek apsvērta iespēja procentu likmes palēnām kāpināt.

Eiro zonas gadījumā gan vēl ir nedaudz pāragri piesaukt virzību prom no zemajām procentu likmēm. Īpaši paturot prātā to, ka gaidāmās vēlēšanas vairākās eiro zonas valstīs var vairot politisko neskaidrību un visai ātri pasliktināt trauslo ekonomisko izaugsmi. Tomēr situācija citviet pasaulē, kur runas par procentu likmju celšanu realizējušās arī darbos (piemēram, ASV), liek uzdot jautājumus arī par situāciju Latvijā. Piemēram, kāda ir bijusi zemo procentu likmju ietekme uz Latvijas budžetu? Vai, likmēm augot, nesaskarsimies ar pārmērīgu budžeta deficītu?

Eirozonas un Eiropas Savienības reģiona valstu budžeta deficīts pagājušajā gadā sarucis, savukārt valdības parāds abos reģionos audzis, liecina Eurostat dati.

Eirozonā budžeta deficīts saruka no 4,2% 2011. gadā līdz 3,7% pērn, savukārt ES – no 4,4% līdz 3,9%. Valdības parāds pret IKP eirozonā pieaudzis no 87,3% 2011. gada beigās līdz 90,6% pērn, savukārt ES valstīs – no 82,3% līdz 85,1%.

Pagājušajā gadā mazākais budžeta deficīts bijis Igaunijā un Zviedrijā – 0,2%, Luksemburgā – 0,6% un Bulgārijā – 0,8%, savukārt Vācijā reģistrēts pārlaplikums 0,1% apmērā.

17 valstīs budžeta deficīts pārsniedzis 3%, un lielākais deficīts bijis Spānijā – 10,6%, Grieķijā – 9%, Īrijā – 8,2%, kā arī Portugālē un Kiprā – 6,4%. Latvijā budžeta deficīts sasniedzis 1,3%.

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.

Mūsdienu mainīgajā pasaulē investīcijām ir ļoti liela loma efektīvas, jaudīgas un ienesīgas tautsaimniecības attīstības nodrošināšanai. Tās ir nozīmīgs faktors ražošanas sekmēšanai un nodarbinātības veicināšanai, tādējādi stiprinot valsts ekonomisko attīstību, t.sk. konkurētspēju. Izaugsmes gados privātais sektors investē aktīvāk, savukārt krīzes laikā privātās investīcijas kļūst piezemētas pastāvošās nenoteiktības dēļ.

Tādā laikā tautsaimniecības stimulēšanai ļoti svarīgas ir investīcijas no valdības puses. Ierasti tās aptver sabiedrībai tādas nozīmīgas jomas kā transporta infrastruktūra, aizsardzība, izglītība, veselība un arī kultūra, kur privātā sektora investīcijas piesaistīt ir problemātiski.

Biznesa vidē investīcijas tiek veiktas, lai balstītu un attīstītu uzņēmējdarbību, investējot jaunās, uzlabotās ražošanas iekārtās vai pakalpojumu sniegšanas aprīkojumā, darbinieku profesionalitātes paaugstināšanā. Savukārt valdības investīciju mērķis ir nodrošināt ērtu, kvalitatīvu infrastruktūru un valsts nozīmes pakalpojumus nodokļu maksātājiem un sabiedrībai kopumā. Turklāt attīstīta infrastruktūra ir svarīgs priekšnosacījums jaunu privāto investīciju piesaistīšanā. Parasti publiskās investīcijas galvenokārt veic tādās jomās, kur privātās investīcijas nenonāk, piemēram, ceļu un tiltu būvēšanai, izglītības iestāžu un ārstniecības iestāžu būvniecībai un uzturēšanai, un tās izpaužas gan valsts, gan pašvaldību līmenī.

Pēc Eurostat datiem 2015. gadā Itālijas vispārējās valdības parāds sasniedza 133% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tas ir otrs sliktākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES). Sliktāka valdības parāda un IKP attiecība ir tikai Grieķijā. Par Grieķijas parādu krīzi Latvijas medijos esam redzējuši daudz virsrakstu, bet par Itālijas parādu lasām reti. Vai tas nozīmē, ka Itālijas parāda līmenis nerada bažas? Nebūt ne.

Itālijas parādu rādītājs ievērojami pārsniedz Māstrihtas līgumā noteiktos 60%, kā arī eiro zonas vidējo parāda līmeni (91%). Kad tas ir tik augsts, tad bieži vien investori par valdības vērtspapīru turēšanu vēlas saņemt augstākus procenta maksājumus. Tas ir tāpēc, ka līdz ar parāda lielumu pieaug arī parāda neatdošanas risks. Savukārt pie liela parāda un augstām procentu likmēm ir augsts saistību neizpildes risks. Jo augstāks saistību neizpildes risks, jo grūtāk valdībai aizņemties finanšu tirgū, t.i., likmes kļūst aizvien augstākas līdz brīdim, kad valdības vērtspapīrus ar augstajām likmēm neviens vairs negrib pirkt. Tātad augstāks parāds apgrūtina valdības spēju aizņemties, pārfinansēt esošo parādu un finansēt budžeta deficītu, ar kura palīdzību ekonomikas lejupslīdes laikā varētu īstenot stimulējošu fiskālo politiku. Tāpēc arī ir svarīgi, lai parāda līmenis nebūtu pārmērīgi augsts.

#Latvijas valsts parāds Eiropas mērogā ir zems, bet eksperti brīdina par nepieciešamību veidot uzkrājumus nebaltai dienai.

Latvijas vispārējās valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu uz citu Eiropas Savienības valstu fona joprojām ir starp zemākajiem, taču jāveido uzkrājumi nebaltai dienai, kas kalpotu kā drošības spilvens

Latvijas Bankas (LB) ekonomists Kristaps Svīķis, komentējot rādītājus, uzsver, ka Latvijas vispārējās valdības parāds relatīvi pret tautsaimniecības apjomu uz citu Eiropas Savienības (ES) valstu fona joprojām ir starp zemākajiem, pēdējos piecos gados svārstoties ap 40% atzīmi. 2016. gada beigās tas bija astotais zemākais starp 28 ES dalībvalstīm, esot krietni zem ES vidējā valdību parāda līmeņa, kas bija 83% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tajā pašā laikā vispārējās valdības parāds joprojām par 20 procentpunktiem atpaliek no 60% atzīmes, kas kā trauksmes signāls noteikts gan ES dalībvalstīm saistošajos Māstrihtas kritērijos, gan Latvijas Fiskālās disciplīnas likumā.

Šogad valsts parāds nepārsniegs 14 miljardus eiro jeb 50% no iekšzemes kopprodukta (IKP), atzina Finanšu ministrijā (FM).

FM informēja, ka, balstoties uz Valsts kases datiem, vispārējās valdības parāds 2019.gada beigās bija 11,2 miljardi eiro jeb 37% no IKP, savukārt 2020.gadā, pēc provizoriskiem datiem, valsts parāds bija aptuveni 13,3 miljardi eiro jeb 47% no IKP.

Atbilstoši aktuālajām indikatīvajām prognozēm, FM pieļauj, ka vispārējās valdības parāds 2021.gada beigās nepārsniegs 50% no IKP jeb aptuveni 14 miljardus eiro. Šis gan ir tikai provizorisks novērtējums, kas balstīts uz pašreizējiem pieņēmumiem un pieejamo informāciju.

Tāpat FM norādīja, ka valsts parāda apkalpošanas izdevumi tiek veikti no valsts budžeta un, lai mazinātu ārkārtējā situācijā veicamo aizņēmumu apkalpošanas izdevumu ietekmi uz valsts budžetu nākamajos gados, aizņēmumi tiek veikti ar iespējami zemākām - tuvu nullei un negatīvām - procentu likmēm.

Latvijas valsts ar saviem ienākumiem izdzīvot nespēj jau daudzus gadus un šo iztrūkumu regulāri un sistemātiski kompensē aizņemoties. Īpaši straujš valdības parāda pieaugums novērots tieši 2021. gadā.

Tādu ainu rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Faktiski līdzšinējā Latvijas iedzīvotāju labklājība vai tas, cik un ko varam atļauties, daļēji ir valsts aizņemšanās nopelns. Varam redzēt, ka citās Eiropas valstīs parāds ir vēl iespaidīgāks un lielāks, piemēram, Portugālē, Itālijā, Grieķijā, Spānijā. Ir pat ieviests neformāls saīsinājums šim ES aizņēmēju četriniekam. Tomēr tas, ka kāds tā dzīvo, nevar būt arguments, lai mēs turpinātu aizņemšanos, nedomājot par savu ienākumu palielināšanu vai apetītes mazināšanu, iespējams, upurējot daļu savas labklājības. Labklājība uz parāda ir ilūzija, jo to nav iespējams saglabāt ilgtermiņā. Lai pārkreditētu veco kredītu, ir jāaizņemas vēl vairāk, un pienāk brīdis, kad procentu nasta kļūst neciešama.

Šā gada otrajā ceturksnī globālo saistību apmērs pirmo reizi vēsturē pārsoļojis pāri apaļajai 250 triljonu ASV dolāru atzīmei, liecina Starptautiskā Finanšu institūta (Institute of International Finance jeb IIF) dati.

Vairāk nekā par 60% no jauna parāda pieauguma iepriekšējo 12 mēnešu laikā (līdz jūlijam) bijusi atbildīga aizņemšanās ASV un Ķīnā. Pagaidām nav vērojamas pazīmes, ka parāda pieaugums varētu bremzēties. Tiek lēsts, ka šā gada beigās pasaules kopējais parāds pārsniegs 255 triljonus ASV dolārus, kas būtu aptuveni trīs reizes vairāk nekā globālās tautsaimniecības apmērs (savukārt uz vienu planētas iedzīvotāju tie ir aptuveni 32,5 tūkst. ASV dolāru) jeb ap 320% no tās IKP. 2000. gadā tie bija 170% no IKP.

IIF arī brīdinājis, ka pēdējā laikā vairākas attīstības reģiona valstis centīgi aizņēmušās ārvalstu valūtās, kas tām var radīt zināmus izaicinājumus nākotnē, ja to ekonomikas sabremzēsies straujāk. Uz pārējo fona šajā ziņā tika izcelta Turcija, Meksika un Čīle.

Nav iemesla gulēt uz lauriem, apgalvojot, ka Latvijai ir viens no zemākajiem valsts parāda līmeņiem Eiropas Savienībā

Lai arī viens no zemākajiem, nākamgad Latvijas valsts parāds sasniegs 40% no IKP jeb būs lielāks par 10 miljardiem eiro. Salīdzinot ar lielāko daļu citu ES valstu, kā arī izmantojot Māstrihtas kritēriju atsauci, kas pieļauj valsts parādu līdz pat 60% no IKP, varētu šķist, ka Latvijas gadījumā par valsts parādu nav vērts runāt. Galu galā pat Vācijai valsts parāds no IKP veido 75%, nemaz nerunājot par Grieķiju, kur tas pērn sasniedza 177% no IKP. Tomēr valsts parāda līmenis izgaismo vairākas kritiski svarīgas lietas.

Vispirms jau, savelkot Latvijas neatkarības gadu kopējo bildi, jāsecina, ka valsts parāds tika uzaudzēts nebūt ne tā sauktajos «treknajos gados», kad, kā nereti ir ticis uzsvērts, valsts esot dzīvojusi pāri saviem līdzekļiem. Pēc Valsts kases datiem skaidri ir redzams, ka Aigara Kalvīša premjerēšanas laikā valsts parāds samazinājās gandrīz uz pusi un 2007. gada beigās veidoja vien 7% no IKP. Tas sāka augt, Ivaram Godmanim kļūstot par premjeru, taču debesīs – līdz 39% no IKP – uzšāvās tieši Valda Dombrovska valdības vadīšanas gados. Vai tik strauja aizņemšanās Dombrovska laikā notika tāpēc, ka naudas trūka pensijām vai pabalstiem? Nekā tamlīdzīga, sociālajā budžetā tolaik bija ap miljardu liels uzkrājums, tātad aizņēmumi bija vajadzīgi pamatbudžeta «cauruma aizbāšanai», kur savu lomu neapšaubāmi nospēlēja arī Parex bankas krahs. Kas pa šiem pieciem gadiem ir mainījies? Nepietiekami finansētas jomas Latvijā kā bijušas, tā ir. Arī valsts parāds kā 2009. gadā uzkāpa, tā arī turas, un kā gan savādāk – ja valsts gribētu gada laikā atmaksāt kaut 500 miljonus eiro no šī parāda, būtu jārada valsts budžets ar vismaz 500 miljonu eiro pārpalikumu (nepārdodot kādus no valsts aktīviem). Taču arī attiecībā uz nākamā gada valsts budžetu mēs atkal dzirdam, ka tas būs ar deficītu apmēram 270 miljonu eiro apmērā. Līdz ar to ir skaidrs, ka parādu nav no kā atmaksāt un tas tiek vienkārši pārfinansēts. Latvijas finansiālo situāciju neuzlabo arī lielā emigrācija, jo kopš 1992. gada Latvija ir pazaudējusi desmito daļu iedzīvotāju.

Vispārējās valdības budžeta deficīts 2014. gada beigās bija 347 miljoni eiro jeb 1,4% no iekšzemes kopprodukta (IKP).

Vispārējās valdības konsolidētais bruto parāds sasniedza 9,633 miljardus eiro jeb 40% no IKP, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) atbilstoši Eiropas kontu sistēmas (EKS 2010) metodoloģijai apkopotie vispārējās valdības budžeta deficīta un parāda 2015. gada aprīļa notifikācijas rezultāti.

Pēc Valsts kases operatīvajiem naudas plūsmas datiem 2014. gadā valsts konsolidētā kopbudžeta deficīts bija 399 miljoni eiro. Savukārt CSP aprēķinātais budžeta deficīts atbilstoši EKS 2010 metodoloģiskajām prasībām ir par 52 miljoniem eiro jeb 0,2% no IKP mazāks.

Būtiskākās korekcijas ar pozitīvu ietekmi uz vispārējās valdības budžetu, samazinot deficītu: korekcija ārvalstu finanšu palīdzības plūsmas sabalansēšanai – 139 miljoni eiro jeb 0,6% no IKP; korekcija prasībām pret debitoriem – 36,3 miljoni eiro jeb 0,2% no IKP; nodokļu korekcijas, izmantojot laika nobīdes metodi– 26 miljoni eiro jeb 0,1% no IKP; korekcija uzkrātajām iemaksām Eiropas Savienības (ES) budžetāv – 23,7 miljoni eiro jeb 0,1% no IKP; korekcija atvasināto finanšu instrumentu darījumu izslēgšanai– 22,2 milj. eiro jeb 0,1% no IKP; Dienvidu tilta būvniecības izdevumu korekcija– 20,8 miljoni eiro jeb 0,1% no IKP un ieņēmumu no Latvijai piešķirto emisijas kvotu izsolīšanas korekcija – 7,3 miljoni eiro jeb 0,03% no IKP.

Valsts parāda audzēšana nav risinājums Latvijas problēmām, pirmdien intervijā Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumam "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

"Mums vēl ir drošības spilvens vienai krīzei," teica Kazāks, uzverot, ka tādējādi uz valsts parādu nedrīkstētu raudzīties vieglprātīgi.

Latvijas Bankas prezidents arī atzīmēja, ka ir nepieciešams stiprināt ekonomikas izaugsmi, jo, augot ekonomikai, parāds kļūs arvien mazāks salīdzinājumā ar ekonomikas izmēru.

Tāpat Kazāks norādīja, ka Latvijai valsts parāda īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu (IKP) ir relatīvi mazs.

"Buferis ir tikai vienai kārtīgai krīzei un šo buferi, nudien, izniekot nedrīkst. Līdz ar to parāda audzēšana nav risinājums Latvijas problēmām. Latvijas problēmu risinājums ir straujāka ekonomikas izaugsme," uzsvēra Latvijas Bankas prezidents.

Latvijā šā gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn bijis viens no straujākajiem vispārējā valdības parāda kāpumiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (IKP) Eiropas Savienībā (ES), liecina otrdien publiskotie ES statistikas pārvaldes «Eurostat» dati.

Latvijā otrajā ceturksnī gada izteiksmē valdības parāds pieauga par 0,8 procentpunktiem. Straujāks kāpums reģistrēts Lietuvā (+1,8 procentpunkti), Luksemburgā (+1,4 procentpunkti) un Francijā (+1,3 procentpunkti).

Tāds pats kā Latvijā parāda kāpums fiksēts arī Portugālē, bet mazāks pieaugums bijis Rumānijā (+0,5%), Somijā (+0,2%),kā arī Čehijā un Itālijā (abās valstīs +0,1%)

Kopumā otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar šo laika periodu pirms gada valsts parāda attiecība pret IKP pieauga deviņās ES dalībvalstīs, bet 19 valstīs reģistrēts kritums.

Lielākais valsts parāda kritums šajā periodā reģistrēts Grieķijā (-4,7 procentpunkti), Nīderlandē (-4,5 procentpunkti), Vācijā (-3,9 procentpunkti) un Austrijā (-3,5%). Igaunijā tas samazinājies par 0,7 procentpunktiem.

Degvielu par 60 miljoniem eiro piecus gadus ilgā periodā pašvaldības SIA Rīgas satiksme (RS) piegādās SIA RDZ Energy, kas konkursa piedāvājumu pārvērtēšanas rezultātā atzīta par konkursa uzvarētāju.

Arī iepriekš degvielas iepirkuma konkursā SIA RDZ Energy tika atzīta par uzvarētāju, taču tam iebilda citi pretendenti, uzsverot, ka uzņēmums par uzvarētāju atzīts negodīgi, jo pēc piedāvājumu atvēršanas mainījis cenu.

Kā pastāstīja RS preses pārstāvis Viktors Zaķis, RS Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) uzdevumā pēcāk pārvērtēja visus atklātajam konkursam iesniegtos piedāvājumus, tostarp East West Transit (EWT) piedāvājumu, par kura nodokļa parāda faktu IUB uzdeva pārliecināties RS. Citu iebildumu saistībā ar konkursa norisi IUB neesot bijis.

Zaķis skaidro, EWT iesniegtie dokumenti apliecinājuši, ka uzņēmumam, piesakoties konkursam, nav bijis nodokļu parāda, tādēļ RS vēlreiz bija jāizvērtē visi konkursa piedāvājumi.

Līdz piektdienas pēcpusdienai Valsts ieņēmumu dienests (VID) dīkstāves pabalstus izmaksājis 817 darba devēju 3708 darba ņēmējiem, informēja VID.

Dīkstāves pabalsti izmaksāti kopumā 990 547 eiro apmērā.

Tāpat VID jau ir saņēmis iesniegumus no 189 pašnodarbinātajiem par dīkstāves pabalsta piešķiršanu.

Ministru kabineta noteikumi par dīkstāves pabalstu pašnodarbinātām personām, kuras skārusi Covid-19 izplatība, stājās spēkā šodien. VID turpina vērtēt uzņēmumu iesniegumus.

VID 27.martā sāka izmaksāt dīkstāves pabalstus to uzņēmumu strādājošajiem, kurus negatīvi ietekmējusi Covid-19 izraisītā krīze. Pagājušajā nedēļā VID tika piešķirti 102 miljoni eiro, lai sāktu dīkstāves pabalstu izmaksu.

Dīkstāves pabalsts ir 75% apmērā no darba ņēmēja līdz šim saņemtās algas, bet ne vairāk kā 700 eiro apmērā par kalendāro mēnesi. Dīkstāves pabalsts netiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli un no tā nav jāveic sociālās iemaksas. Tiesa, VID var nepiešķirt dīkstāves pabalstu, ja uzņēmums noteiktā termiņā nebūs iesniedzis gada pārskatu, ja uzņēmumam būs nodokļu parāds, ja uzņēmumam pasludināta maksātnespēja.

Līdz 2021.gadam ieskaitot, Latvijai būs jāpārfinansē 4,7 miljardi eiro no valsts parāda, intervijā aģentūrai LETA sacīja Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš.

Gandrīz viens miljards eiro gadā. Summas ir pietiekami lielas un veido gandrīz pusi no kopējā parāda, norādīja Āboliņš.Viņš stāstīja, ka resursi valsts parāda pārfinansēšanai noteikti būs jāpiesaista starptautiskajos kapitāla tirgos.

Iekšējā tirgū mēs tik lielus apjomus emitēt nevaram. Te gan ir jāņem vērā arī tas, ka tie investori, kuri jau ir iegādājušies Latvijas parādzīmes, pēc to dzēšanas noteikti izvērtēs iespējas savas investīcijas turpināt. Visticamāk, ka daļa no investoriem, kuriem pašlaik pieder Latvijas obligācijas, iegādāsies arī jaunās, prognozēja Āboliņš.

Investori vienmēr skatās uz to, lai viņu ieguldījumi būtu diversificēti. Turklāt tie investori, kuri ir pirkuši Latvijas valsts parādzīmes, ir bijuši ieguvēji, jo Latvijas kredītreitings pēdējos gados ir būtiski audzis. Līdz ar to ir augusi arī mūsu vērtspapīru cena. Šo investoru interese saglabājas, interesi par Latvijas emitētajiem vērtspapīriem skaidroja Valsts kases pārvaldnieks.

Valsts parāds būtībā ir instruments, ko valstis izmanto, lai finansētu savus izdevumus. Tā ir alternatīva nodokļu palielināšanai vai papildu naudas drukāšanai. Statistikas dati liecina, ka Latvijas valsts parāds aug un jau pašlaik tuvojas vēsturiski augstākajam līmenim.

Neraugoties uz to, salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijas parāds vēl arvien ir viens no zemākajiem. Tomēr tā kopapjoms ir iespaidīgs – aptuveni 9,4 miljardi eiro, un jau šogad valsts parāda apkalpošanas izmaksas pārsniegs 220 miljonus eiro. Valsts parāds un budžeta deficīts ir cieši saistīti – budžeta deficīta pieaugums palielina valsts parādu un otrādi. Arī turpmākajos gados valsts budžets tiks plānots ar deficītu, tāpat nav pamata domāt, ka valsts parāda apkalpošanas izmaksas varētu ievērojami samazināties.

Daudzi ekonomisti uzskata, ka budžeta deficīts nav sliktas pārvaldības rādītājs. Jau pagājušā gadsimta 30. gados ekonomisti ierosināja atkāpties no tradicionālās pieejas, ka valsts budžets obligāti ir jāsabalansē, un pieļāva, ka valsts izdevumi var pārsniegt ienākumus, lai stimulētu ekonomisko izaugsmi, īpaši krīzes laikos. Tas nozīmē, ka budžeta deficīts ir noderīgs ekonomikas lejupslīdes laikā, jo šāda finansēšanas politika kavē privāto investīciju un patēriņa lejupslīdi, aizkavējot arī nodarbinātības samazināšanu. Savukārt atveseļošanās posmā budžeta deficīts ir bīstams un noved pie inflācijas, jo pirktspējas pieaugums daudzos gadījumos nav saistīts ar atbilstošu ražošanas pieaugumu.