Pasaules līmeņa ražotni var izveidot arī ar vietējām zināšanām, nepiesaistot ārzemniekus. To pierādījis gāzbetona bloku ražotāja Aeroc izveidotājs Jāzeps Paplavskis.
Dzimis Dobeles pusē, Jāzeps Paplavskis jau vairāk nekā 40 gadus dzīvo Igaunijā. Vēl studiju gados Rīgas Politehniskajā institūtā viņš iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri, igaunieti Vīvi, Tartu Universitātes Medicīnas fakultātes studenti. «Kad viņa beidza universitāti, mums vajadzēja pieņemt lēmumu, kur kopā dzīvot. Vienam no mums vajadzēja šķirties — vai nu man no Latvijas, vai viņai no Igaunijas.»
Tika izlemts, ka ar Jāzepa specialitāti un valodu zināšanām pārcelties uz Igauniju būs vieglāk. «Man bija skaidrs, ka Igaunijā es uzreiz nevarēšu strādāt tādā organizācijā, kur jāzina igauņu valoda. Centos atrast darba vietu, kur varētu iztikt ar krievu valodu.»
Tajā laikā Igaunijā tikko bija nodibināts Vissavienības zinātniski pētnieciskais un projektēšanas institūts Silikatobeton, kas nodarbojās gan ar būvmateriālu izpēti, gan ražošanu. «Mani kā būvinženieri tas piesaistīja.»
Hinta pēdās
Nebija tipiski, ka Vissavienības nozīmes institūts atrodas kādā no «perifērijas republikām», bet šis bija izņēmums, pateicoties igauņu zinātniekam Johannesam Hintam. Viņš bija izgudrojis tehnoloģiju, ar kuras palīdzību celtniecības materiālus varēja izgatavot bez cementa, tikai uz kaļķu un smilšu bāzes.
«Šī tehnoloģija tolaik ieguva lielu popularitāti, tās patentu pārdeva ārzemēs, un tika dibināts institūts, kas koordinēja tehnoloģijas ieviešanu Savienības mērogā. Šajā institūtā nokļuvu kā jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks. Hints toreiz bija direktora vietnieks zinātniskajā darbā, viņam bija 50 gadi, man tikai 25. Es pat iedomāties nevarēju, ka pēc vairākiem gadiem ieņemšu to pašu amatu, kurā strādāja šis izcilais zinātnieks,» atceras Jāzeps Paplavskis.
Institūtā viņš strādājis visus turpmākos gadus līdz pat tā reorganizācijai par privātu akciju sabiedrību. «Iesāku ar pašu zemāko amatu, pēc tam biju zinātniskais līdzstrādnieks, laboratorijas vadītājs, nodaļas vadītājs, pēdējos desmit gadus — institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Vadīju lielu zinātnisko kolektīvu, vairāk nekā 300 cilvēkus.»
Ilgi nedomāja
Institūta priekšrocība bija tā, ka tajā nebija tikai zinātniskā daļa vien, stāsta Jāzeps Paplavskis. «Mums bija arī projektētāji, kuri risinājumus, ko zinātnieki bija izdomājuši, izmantoja konkrētos projektos, kā arī mehāniskā rūpnīca, kur izgatavoja iekārtas, ko mūsu zinātnieki kopā ar konstruktoriem radīja. Tāpēc mēs varējām ne tikai publicēt zinātniskus rakstos un uzstāties konferencēs, bet arī ieviest atklājumus ražotnēs.»
Kad Padomju Savienība sabruka, Jāzepam Paplavskim pēkšņi nācās no zinātnieka kļūt par uzņēmēju. « Insitūta laikos pusi finansējuma saņēmām no valsts, pārējo nopelnījām līgumdarbos. Kad šie laiki beidzās, bija vajadzīga pavisam cita pieeja darba organizēšanai nekā zinātnē. Uz institūta bāzes izveidojām privātu akciju sabiedrību, kas turpināja vienu no institūta darbības virzieniem — gāzbetona ražošanas tehnoloģiju izstrādi.»
Lēmums par akciju sabiedrības dibināšanu ticis pieņemts, ilgi nedomājot. «Viss kolektīvs sanācām kopā un izlēmām, ka turpinām strādāt. Par laimi, mums tajā laikā bija arī reāli projekti, ar kuriem strādājām, piemēram, projektējām gāzbetona rūpnīcu naftas ražotājiem Rietumsibīrijā, tāpēc nebija jāpaliek pavisam bez finansējuma, kas diemžēl notika ar daudziem zinātniskajiem institūtiem. Mums šajā ziņā palaimējās.»
Veiksmes priekšnosacījumi
Veiksme biznesā neuzsmaidīs, ja nesakritīs kopā konkrēti apstākļi, uzskata Aeroc dibinātājs. «Pirmkārt, ir jābūt labai biznesa idejai. Otrkārt, labai komandai, kas šo ideju realizē. Treškārt, ar šīs idejas realizēšanu jānāk īstajā laikā. Ja to dara pārāk agri, nebūs pietiekami liels tirgus. Ja pārāk vēlu — tirgus būs jau aizņemts. Ja mēs būtu bijuši piecus gadus agrāk, nebūtu guvuši panākumus, jo tad tirgus vēl nebija attīstījies. Parādījāmies tajā laikā, kad sākās celtniecības apjomu palielināšanās.»
Pie Aeroc pirmsākumiem bija profesionāļu komanda, labākie institūta speciālisti. Līdz pirmās rūpnīcas uzbūvēšanai un atvēršanai tika iets pamazām. «Vispirms privatizējām Baltijas lielāko kaļķa rūpnīcu, kas ir galvenā izejviela gāzbetona ražošanā. Šī rūpnīca bija bankrota situācijā, bet mēs riskējām, jo zinājām, kas jādara, lai uzlabotu tās tehnoloģiskos procesus. Vēlāk nopirkām smilšu karjeru, lai būtu pašiem savas smiltis.»
Svarīga bija arī rūpnīcas atrašanās vieta. Loģistikas ziņā labs risinājums tika atrasts Kundā netālu no Rakveres, sešus kilometrus no ostas. «Materiālu nav izdevīgi transportēt tālāk nekā 500 km rādiusā. Apkārt mums šajā rādiusā iekļaujas Helsinki, Sanktpēterburga, Rīga, Stokholma. Sastādījām biznesa plānu, lai iegūtu kredīta līdzekļus, un 2001. gadā, desmit gadus pēc institūta pastāvēšanas beigām, ķērāmies pie rūpnīcas būves. 2002. gadā tā tika pabeigta.»
Igaunijas Nokia
Padomju Savienībā gāzbetona ražošana bijusi izvērsta diezgan plaši, taču tā nesasniedza tādu tehnisko līmeni, kāds bija Rietumeiropā. Kad bijušie institūta darbinieki iesāka realizēt gāzbetona rūpnīcas projektu, viņu mērķis bija sasniegt tādu kvalitāti, lai Igaunijā ražotā produkcija ne ar ko neatšķirtos no tās produkcijas, kas tiek ražota Rietumos.
«Es bez kādas reklāmas varu pateikt, ka tas ir unikāls gadījums, kad būvmateriālu ražošanā vietējā firma ar vietējām zināšanām, nepiesaistot nevienu ārzemju firmu projekta realizēšanā, sasniedz tādu tehnisko līmeni un konkurētspēju. Visas pārējās būvmateriālu ražotnes — ķieģeļu, cementa, koka — pārgāja ārzemnieku īpašumā, kuri atveda savu tehnoloģiju, iekārtas un sāka ražot. Vietējie speciālisti ražošanas izveidošanā nepiedalījās,» apgalvo Jāzeps Paplavskis.
Pēc Aeroc rūpnīcas nodošanas ekspluatācijā Igaunijā nākamais lielākais projekts bija rūpnīca Sanktpēterburgā, pēc tam Latvijā, tad divas ražotnes Ukrainā. Tā Aeroc no vienas ražotnes ir izaudzis par lielāko gāzbetona ražotāju Baltijā, Ziemeļeiropā un Ukrainā.
«Kādreiz Igaunijas prezidents Lenarts Meri teica, ka igauņiem ir vajadzīga sava Nokia. Runājot par būvmateriālu ražošanu, var teikt, ka Aeroc ir mūsu Nokia. Jā, tā ir sanācis, ka tā ir igauņu Nokia latvieša vadībā, jo es vadīju šo darbu gan institūta laikā, gan soli pa solim tālāk. Kad tik daudz gadu ir atdots vienai lietai, tad ir gandarījums, kad kāds no ģimenes to turpina. Man šajā ziņā ir palaimējies — arī dēls Ivars ir beidzis Celtniecības fakultāti. Strādājam kopā, viņš ir Aeroc International prezidents un Sanktpēterburgas rūpnīcas direktors.»
Ne katrs var būt uzņēmējs
Šobrīd Aeroc galvenais uzdevums ir pārdzīvot krīzes periodu. Tāpat kā visi būvmateriālu ražotāji, uzņēmums piedzīvojis lielu apgrozījuma kritumu. «Esam samazinājuši jaudas un atlaiduši daļu darbinieku. Atstājām tik daudz, lai saražotu to, ko spējam pārdot, jo strādāt noliktavai mēs nevaram. Baltijā apgrozījums ir krities 3-4 reizes, bet, ņemot vērā, ka esam liela firma, varam zaudējumus Baltijas tirgū kompensēt ar tām ražotnēm, kur situācija ir labāka — Krievijā un Ukrainā,» saka uzņēmējs.
«Nekustamo īpašumu buma laikā daudzi ražotāji pieļāva kļūdu, cenšoties investēt situācijā, kad tirgus kritās. Mēs buma laikā investējām Ukrainā, nevis Baltijā. Jau pirms gandrīz diviem gadiem sapratām, ka situācija šeit krasi mainās, un apturējām savus plānus atklāt ražotni Lietuvā. Riskējām tikai tur, kur tirgus bija pietiekami liels, lai tā kritumam nebūtu graujošas ietekmes uz biznesu. Ukrainā ekonomiskā situācija varbūt ir pat sliktāka nekā Latvijā, taču tā ir milzīga valsts ar pavisam citiem pārdošanas apjomiem. To, ko mēs šeit pārdodam mēnesī, tur var pārdot 2-3 dienās.»
Lai darbotos uzņēmējdarbībā, ir nepieciešamas noteiktas spējas, atzīst Jāzeps Paplavskis. «Uzņēmējs riskē ar saviem līdzekļiem. Ja viņam izdosies, būs labi, bet, ja neizdosies, viņš visu zaudē.»
«Kādreiz mums skolā mācīja, ka proletārieši strādā un kapitālisti viņus ekspluatē un ka šī sistēma neesot taisnīga, visiem jābūt vienlīdzīgiem. Tomēr dzīvē tas tā nav, jo cilvēku spējas nekad nebūs vienādas. Ja iedomājas piramīdu, tad tās augšgalā atrodas ne vairāk par 10 % cilvēku, kuri uzņemas risku, ir spējīgi organizēt darbu un dot to citiem. Tāpat kā ne katrs var būt mākslinieks vai dziedātājs, ne katrs var būt biznesa vadītājs. Piramīdas vidusdaļā ir 40-50 % cilvēku — to, kuri ļoti labi veic savus darba uzdevumus, ja tie ir precīzi formulēti. Savukārt vēl 15-20 % ir tie, kuriem ir vienalga, viņus nekas neinteresē.»
Vizītkarte
Jāzeps Paplavskis
Aeroc International direktoru padomes loceklis, uzņēmuma līdzīpašnieks
Dzimis 1938. gadā Dobeles rajonā
Izglītība Rīgas Politehniskais institūts, Centrālais zinātniski pētnieciskais celtniecības konstrukciju institūts (CNIISK, Maskava)
Darba pieredze Latvenergo Valmieras celtniecības nodaļa, Vissavienības zinātniski pētnieciskais un projektēšanas institūts Silikatobeton, a/s YAICO Engineering
Ģimene precējies, dēls Ivars
Vaļasprieks kuteris, makšķerēšana, golfs, dārzs, laiks kopā ar mazbērniem
Latvija var — televīzijā
Tikšanās ar Latvija var varoņiem — katru pirmdienu Latvijas televīzijas 1. programmā plkst. 22:15, ar atkārtojumu otrdienās plkst. 14:20.
25. maijā — mikrobioloģijas zinātniece, uzņēmuma Bio Efekts dibinātāja un vadītāja Anita Lielpētere.
Savukārt no jūnija līdz septembrim ierastajā laikā skatieties raidījuma Latvija var atkārtojumus.
