Igaunijas ekonomikas izaugsmes blāvums un citi faktori liek bažīties arī par Latviju
Igaunija ir viens no lielākajiem Latvijas tirdzniecības partneriem, un tendences kaimiņos ietekmē Latvijas uzņēmumu eksportu. Turklāt vēsturiskās un kultūras tuvības dēļ Latvijai ir tendence ar nelielu nobīdi laikā arī valsts mērogā atkārtot igauņu jau pieredzēto, kas pašlaik nekas dižs nav. Igaunijas ekonomika pagājušajā gadā augusi vien par 0,7%, liecina Igaunijas statistikas pārvaldes IKP ātrais novērtējums. Tas krietni sarūgtinājis daudzus ekonomikas analītiķus, kas, kaut arī kaimiņvalsts ekonomikai pērn lēsa mazāku izaugsmi, tomēr nedomāja, ka tā noslīdēs zem 1% atzīmes.
Kvalitāte atmaksājas
Latvijas eksportētāji par noieta tirgu kaimiņos šobrīd nesūdzas un vien norāda, ka tajā, par spīti abu valstu tuvumam un ciešajai sadarbībai, nacionālās īpatnības ir jāņem vērā. Tā NP Foods Eesti mārketinga direktors Roberts Ēķis teic, ka «igauņi ir ļoti patriotiski, un tas izpaužas arī patēriņā». «Igaunijas tirgus ir ļoti piesātināts, un tajā valda augsta konkurence. Kvalitatīviem produktiem tajā gan ir iespējas, taču jāņem vērā, ka investīcijas tirgus apguvē nedos tūlītēju rezultātu.» Eksporta zīmoliem Igaunijas tirgū noteikti vēl ir brīvas nišas, uzskata R. Ēķis. Arī produktu pielāgošana vietējām tradīcijām un vērtībām ir nozīmīgs jautājums, lai konkurētu ar citiem zīmoliem. Piemēram, Gutta tradicionāli Igaunijā tiek uzskatīts par «savējo» un sasniedz savus izvirzītos mērķus. Viss ir atkarīgs no laika un naudas, ko uzņēmums ir gatavs veltīt savu mērķu sasniegšanai, stāsta R. Ēķis. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa iemīļotā saldējuma ražotājs SIA Rūjienas saldējums DB teic, ka šogad attīstīs eksportu uz Igauniju, «un tad varēs spriest».
Norauts stopkrāns
Makroekonomikas skaitļos īpaši pārsteidzošs Igaunijā izrādījies 2013. gada pēdējais ceturksnis, kura laikā Igaunijas IKP, salīdzinot ar 2012.gada pēdējiem trim mēnešiem, nav mainījies vispār, bet salīdzinājumā ar pērnā gada trešo ceturksni krities par 0,1%. Vienlaikus Latvijas IKP izaugsme ātrajā novērtējumā ceturtajā ceturksnī lēsta 3,5% apmērā, bet Lietuvā – 3,3% apmērā. Tādējādi Igaunijas ekonomika ir piedzīvojusi sliktāko gadu kopš krīzes.
Jautāta par atšķirību starp kritušo eksporta pieaugumu un augušo ražošanu (skat. grafiku), Igaunijas statistikas pārvaldes vadošā statiste metodoloģe Annika Lārmā DB raksta, ka to ir visai grūti izskaidrot un varbūt nākamnedēļ gaidāmās precīzās IKP aplēses šo ainu nedaudz koriģēs. Katrā ziņā ir skaidrs, ka pērn Igaunijas ekonomikas attīstību visvairāk bremzējis tieši transporta sektors, viņa uzsver. Arī Swedbank savā pēdējā Baltijas jūras apskatā uzsver, ka Igaunija loģistikā un transportā reāli sāk izjust Krievijas jaunos ostu projektus, kas tiek attīstīti Sanktpēterburgas apkaimē. «Krievi novirzīja transporta plūsmas uz savām ostām Ustjlugā un citur,» par to saka Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks, salīdzinoši norādot, ka Latvijai šis trieciens «nav bijis un nebūs tik izteikts». Vienlaikus IKP ietekmējis valsts investīciju kritums būvēs un infrastruktūrā. Savukārt eksporta sarukums skaidrojams ar pieprasījuma krišanos Somijā un Krievijā. Ekonomiku uz priekšu joprojām virzījis iekšējais patēriņš, uzskata Swedbank. Vienlaikus īpaši neaugošas ekonomikas apstākļos Igaunijā ir viena no augstākajām inflācijām eirozonā. Pērn tā sasniedza 2,8%, kas gan pats par sevi nav īpaši augsts rādītājs, tomēr pašlaik krietni izceļas uz citu Eiropas valstu fona. Latvija un Igaunija ir mazas ekonomikas, kurās dažiem lieliem eksporta spēlētājiem ir liela nozīme, vērtē M. Kazāks. Tā Igaunijā Ericsson 2010. gadā «uzrāva» eksporta rādītājus, bet jau nākamajā gadā tie kompānijai un līdz ar to arī valstij krita. Kaimiņvalsts ekonomists Andress Araks DB gan rakstās, ka tieši eksporta daļas ievērojamais lielums Igaunijas ekonomikā, viņaprāt, norāda, ka tā sabremzēšanās tūlīt pat nenozīmē sevišķu ļaunumu, jo eksports aizvien ir liels, un iekšējo pieprasījumu un patēriņu uz karstām pēdām tas sevišķi neietekmēs.
Nulles desmitgade
Igaunijas ekonomikai gan netiek prognozēta ilgstoša stagnācija, un jau nākamo gadu laikā tā varētu atgriezties pie veselīgas izaugsmes 3‒4% apmērā. Tomēr tam ir priekšnosacījumi jeb, citiem vārdiem sakot, riski. Proti, pašlaik ap 90% Igaunijas IKP veido eksports, līdz ar to valsts ir ļoti lielā mērā atkarīga no tā, kā mainīsies situācija Eiropā. Ekonomists A. Araks to uzskata par lielāko savas valsts ekonomikas risku vidējā termiņā. Lai gan, tieši pateicoties lielajam eksporta pieaugumam, «mēs sevi izeksportējām laukā no krīzes», pašreizējā eksporta struktūrā tas sāk kļūt par ekonomikas stagnācijas iemeslu. «Eiropas ir veca un slinka,» par Igaunijas galvenajiem tirdzniecības partneriem saka ekonomists, norādot, ka Igaunijas galvenajiem eksporta partneriem – Somijai, Zviedrijai un Krievijai – ekonomikas prognozes ir ļoti blāvas. Igaunija jaunās tūkstošgades sākumā bija «straujāk augošā ekonomika pasaulē pēc Ķīnas un Īrijas,» atgādina A. Araks, tomēr tagad – pēc krīzes un tās pārvarēšanas ar ekporta palīdzību – ir pienācis sarežģīts biznesa cikla loks. «Baidos, ka mums priekšā stāv nulles vai 0,5% ekonomikas izaugsmes desmitgade,» saka ekonomists, piebilstot, ka Latvijas situācija dažādā ziņā ir ļoti līdzīga. Savukārt Swedbank savā apskatā norāda, ka ES joprojām spiež smags parādu slogs gan valsts, gan privātajā sektorā, strukturāls bezdarbs un problēmas ar vairāku banku kredītportfeļiem. Bažas rada arī Igaunijai nozīmīgie Skandināvijas tirgi. Piemēram, Zviedrijā pēdējo gadu laikā būtiski ir augušas nekustamo īpašumu cenas. Kaut arī par jaunu burbuli vēl netiek runāts, ja netiks panākts laicīgs risinājums, problēmas var samilzt un būtiski ietekmēt visa Ziemeļvalstu reģiona izaugsmi un finansējuma pieejamību. Kopumā A. Araks uzskata, ka, ieskaitot Latviju, «mēs aizvien spējam augt ātrāk nekā ES ekonomika vidēji, tomēr tas nebūs gana, lai novērstu atšķirības algās un dzīves līmenī».
Darbaspēka bumba
Vienlaikus Igaunijā bumba ar laika degli slēpjas darba tirgū. Swedbank apskatā norāda, ka pašlaik Igaunijā algas aug daudz straujāk nekā darba produktivitāte, spiežot uz augšu arī cenas, īspaši pakalpojumu sektorā. Lai arī bezdarbs saglabājas relatīvi liels, arvien vairāk uzņēmumiem ir problēmas atrast darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm. Igaunijas darba devējiem nākas konkurēt ar darba piedāvājumiem, ko igauņi saņem no somu kompānijām, kuras var piedāvāt augstāku atalgojuma līmeni. Tas savukārt rada jautājumu, cik ilgi Igaunijas uzņēmumi spēs uzlabojumus produktivitātē sabalansēt ar arvien augošajām darbaspēka izmaksām. Uz Somijas tuvuma divējādo dabu Igaunijas ekonomikā norāda arī A. Araks, sakot, ka salīdzinoši labākais darba tirgus igauņiem ir «vien divas stundu un 30 eiro attālumā». «Tas nozīmē, ka Igaunijas bērni savus tēvus redz biežāk, un ģimeņu emigrācija ne vienmēr ir nepieciešama.» Šāda bonusa trūkuma dēļ Latvijā un Lietuvā ekonomiskās emigrācijas dēļ zaudējumi ir krietni smagāki. No otras puses, salīdzinoši turīgākā Somija iztukšo Igaunijas darba tigu sliktos laikos un draud ar tā pārlieku uzkarsēšanu, tiklīdz klājas labāk. Toties sabiedrības novecošanas ziņā starp Latviju un Igauniju ir tiešas paralēles, un abām valstīm ir jāplāno, kā ekonomikai sadzīvot ar arvien mazāku un vecāku sabiedrību. Igaunijas statistikas pārvaldes nesen sagatavotā prognoze liecina, ka, nemainoties tendencēm, migrācijas un nepietiekamas dzimstības dēļ Igaunijas iedzīvotāju skaits nākamo 30 gadu laikā samazināsies vēl par 125 tūkstošiem līdz 1,2 miljoniem. Tieši novecošanas tendence dominēs vēl vairāk – pašlaik cilvēki pensijas gados veido 18% no visiem Igaunijas iedzīvotājiem, bet 2040. gadā viņu īpatsvars būs jau 27,6%. Savukārt bērnu (līdz 15 gadu vecumam) īpatsvars nākamajos gadu desmitos samazināsies no 15,5% līdz 13,6% no iedzīvotāju kopskaita. «Mēs abas zaudējam darbaspēku un kļūstam vecākas, un es diemžēl neredzu politisko spēku, kas spētu piedāvāt risinājumu. Tas mani satrauc, jo nākamie desmit gadi mums būs izšķirīgi,» saka A. Araks.
Āķis ir ražībā
Mazas, atvērtas, uz eksportu balstītas ekonomikas ar brīvām darba tirgus plūsmām un ienākumu plaisa ar attīstītajām valstīm ir būtiskas Baltijas valstu ekonomiku iezīmes, raksturo M. Kazāks. Un tai biznesa cikla daļā, kurā ieiet Igaunija un Latvija tūlīt tai sekos, līdz ar krīze beigām «darba tirgus var pārkarst daudz ātrāk nekā lielās ekonomikās». Igaunijā bezdarbs jau ir zems un spiež uz augšu darba algas, kas pērn palielinājušās par 9%, un tas nozīmē darbaspēkas izmaksu pieaugumu. «Algām ir jāaug, bet vai aug ražīgums?» sarunā ar DB retoriski vaicā M. Kazāks. Pēdējo divu gadu laikā Igaunijā tas atpaliek no algu pieauguma, un «darbaspēka vienības izmaksas atgriezušās pirmskrīzes līmenī». «Ja pasaulē nenotiks kaut kas tiešām slikts, mums bezdarbs turpinās sarukt, un tas nozīmēs spiedienu uz algām. Tuvāko pāris gadu laikā algu kāpums būs – tas nekur nepazudīs,» situāciju Latvija prognozē M. Kazāks. «Iedzīvotāji jutīsies labāk un arī tērēs vairāk, un atkal galvenais dzinējs ekonomikai būs patēriņš – tāpat kā igauņiem. Tādā situācijā galvenais jautājums ir, vai uzņēmumi spēj kāpināt ražīgumu. Diemžēl redzam, ka ražīgums atpaliek, darbaspēka izmaksas pieaug.»
Tā kā ne Igaunijā, ne Latvijā nav tik spēcīgu arodbiedrību ar ilgtermiņa perspektīvu kā tas ir Skandināvijā, «mums neatliek nekas cits, kā vien kāpināt darba ražīgumu». Skandināvijā tieši eksporta nozaru arodbiedrības «nosaka vadlīnijas algu kāpumam, kas ir samērīgs ar ražīguma kāpumu, un tas ir atskaites punkts visam pārējam darba tirgum. Tā ka Skandināvijā ir iespējams strukturāli ierobežot algu kāpumu, bet Latvijā un Igaunijā tāda nav.»