Dzimstības un laulību skaits Vācijā pērn sarucis līdz zemākajam līmenim pēdējās desmitgades laikā, liecina ceturtdien publicētie Federālās statistikas pārvaldes ("Destatis") dati.

2023.gadā Vācijā dzimuši aptuveni 693 000 bērnu, kas ir zemākais rādītājs kopš 2013.gada. Salīdzinājuma ar iepriekšējo gadu, kad piedzima 738 819 bērni, dzimstība samazinājusies par 6,2%.

Tikmēr Austrumvācijā, salīdzinājumā ar 2012.gadu dzimstība pērn sarukusi par 9,2%, dzimušo skaitam sarūkot no 86 227 līdz aptuveni 78 300. Tas ir daudz krasāks kritums nekā Vācijas rietumos, kur dzimstība samazinājusies pa 5,9% no 616 863 līdz apmēram 581 000 dzimušo.

Martā Federālais Populācijas pētījumu institūts paziņoja, ka bērnu skaits uz vienu sievieti laikā no 2021. līdz 2023.gadam sarucis no 1,57 līdz 1,36.

Neskatoties uz dzimstības samazināšanos, imigrācijas rezultātā Vācijas iedzīvotāju skaits 2023.gadā pieaudzis par 300 000 cilvēku, un gada beigās sasniedza 84,7 miljonus, norāda "Destatis".

Ir jābūt daudz liekākiem atbalsta mehānismiem ikvienai ģimenei, kura gādā par to, lai nākotnes Latvijā būtu iedzīvotāji – Latvijas pilsoņi. Otrs virziens ir papildu nodokļi tiem, kas nevēlas radīt pēcnācējus nākotnes Latvijai.

Kā liecina CSP apkopotā statistika, tad 2022. gada pirmajos desmit mēnešos pēc jaundzimušo skaita Latvija ir sasniegusi pēdējo 25 gadu laikā vēl nepieredzētu vēsturisko minimumu. 2022. gada pirmajos 10 mēnešos Latvijā piedzima 13,4 tūkstoši bērnu, 2021. gada pirmajos desmit mēnešos jaundzimušo skaits bija 14,7 tūkstoši, bet 2020. gadā -14,9 tūkstoši.

2022. gadā dzimušo skaita antirekords ir zemākais pēdējo 25 gadu laikā. Pat 1998. gadā, kad notika Krievijas “defolts”, kas Latvijā izpaudās kā nozīmīga ekonomikas lejupslīde, Latvijā piedzima 15,4 tūkstoši bērnu. Pieaugot ekonomiskajai labklājībai gadsimtu mijā jaundzimušo skaits Latvijā palielinājās sasniedzot savu maksimumu 2008. gadā. 2008. gada pirmajos desmit mēnešos Latvijā piedzima 20,7 tūkstoši mazuļu. 2008. gads pēc piedzimušo skaita bija visražīgākās Latvijas jaunākajā vēsturē, jo pēc tam Latvijā dzimušo bērnu skaits samazinājās. Bērnu dzimstību Latvijā smagi skāra 2009. un 2010. gada krīze.

2023. gadā būs vissliktākie dzimstības rādītāji Latvijas vēsturē. Latvijas valdības politika pēdējos piecpadsmit gadus ir bijusi vērsta pret bērnu dzimšanu. 2006. gadā bērna piedzimšanas pabalsts bija 4,6 minimālo mēnešalgu lielumā. Šogad bērna piedzimšanas pabalsts ir ievērojami mazāks par minimālo mēnešalgu.

Līdz 2022. gadam Latvija bija viena no pasaules līderēm mirstībā (mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem). 2021. gadā pēc kopējā mirstības līmeņa Latvija bija 4. vietā pasaulē. Sliktāks mirstības līmenis par Latviju bija tikai Bulgārijā, Serbijā un Ukrainā. Nedaudz zemāks mirstības līmenis par Latviju bija Rumānijā, Lietuvā, Krievijā un Baltkrievijā. Savukārt pēc mirstības pieauguma starp 2021. un 2020. gadu Latvija bija trešajā vietā pasaulē. Mūs apsteidza tikai Bulgārija un Kuba. Kopumā 2021. gadā Latvija pēc dabiskā pieauguma bija ceturtā sliktākā valsts pasaulē, atpaliekot tikai no Bulgārijas, Ukrainas un Serbijas.

Lietuvai bija piektais sliktākas rezultāts pasaulē. Plašāk tas tika aplūkots DB 27. jūnijā rakstā Latvija ir pasaules līdere mirstībā un mirstības pieaugumā. Ar visu lielo mirstību Latvijas dzimstības rādītāji līdz 2022. gadam nebija tie sliktākie. Tomēr ievērojams lūzums dzimstībā Latvijā aizsākās 2022. gadā, kad, atbilstoši CSP apkopotajai statistikai, Latvijā jaundzimušo skaits (15 954 jaundzimušie) bija vismazākais kopš 1920. gada. Tomēr 2022. gadā dzimstība (jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem) nebija viszemākā Latvijas vēsturē. 2022. gadā Latvijā piedzima 8,5 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem.

Baltija virzās uz kolektīvo pašnāvību

Katastrofālā dzimstības samazināšanās Latvijā turpinās. Atbilstoši CSP datiem, salīdzinot 2024. gada janvāri ar 2023. gada janvāri, Latvijā piedzima par 7,9% mazāk bērnu. Savukārt gan 2021., gan 2022. gadā Latvijā bija otra visaugstākā mirstība Eiropā. Līdz šim vairākās publikācijās DB bija pievērsis uzmanību Latvijas demogrāfiskajām problēmām un kā Latvijas migrācijas un demogrāfiskie radītāji izskatās uz citu pasaules valstu fona.

Procesi, kas notiek Latvijā, ir briesmīgi. 2023. gadā Latvijā piedzima tikai 14,1 tūkstotis bērnu, kas bija par 11,5% mazāk nekā 2022. gadā, kad jaundzimušo skaits bija 15,95 tūkstoši (jau tolaik tas bija vismazākais kopš 1920. gada). Ja salīdzinām ar 2021. gadu, kad Latvijā piedzima 17,4 tūkstoši bērnu, tad sanāk, ka 2023. gadā piedzima gandrīz par piekto daļu mazāk bērnu nekā 2021. gadā. Savukārt, rēķinot dzimstību – jaundzimušo skaitu uz 1000 iedzīvotājiem –, tad 2023. gadā Latvijā bija viszemākā dzimstība Latvijas vēsturē, kopš šāda uzskaite tiek veikta, – 7,50 dzimušie uz 1000 iedzīvotājiem. Pirms tam tikai 1998. gadā dzimstība Latvijā samazinājās līdz 7,6 jaundzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem, taču tolaik iedzīvotāju skaits Latvijā bija par 538 tūkstošiem lielāks nekā pašlaik. Viens no secinājumiem, publicējot šos datus, bija – Latvijas valdības īstenotās politikas rezultāts ir virzība uz valsti bez bērniem. Diemžēl arī šogad nekādi uzlabojumi neparādās. Atbilstoši CSP datiem, 2024. gada janvārī Latvijā piedzima 1050 mazuļi. Savukārt jaundzimušo skaits 2023. gada janvārī bija krietni lielāks – 1140bērni. Tas nozīmē, ka, salīdzinot 2024.gada janvāri ar 2023. gada janvāri, Latvijā piedzima par 7,9% mazāk bērnu. Tā turpinot, dzimstības ziņā vēsturiski viszemākais punkts Latvijas vēsturē šogad var tikt pārsniegts.

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

Valsts iedzīvotāju skaita kritums 34 gadu laikā par teju 30% ir satraucošs fakts, jo depopulācija notikusi bez kara, milzīgām dabas vai tehnogēnām katastrofām.

Lai arī Centrālās statistikas pārvaldes publiskotie dati par to, ka 2024. gada 1. aprīlī provizoriskais iedzīvotāju skaits bija 1,863 miljoni, kas ir par 22,5 tūkstošiem mazāk nekā 2023. gada 1. aprīlī, nepārsteidz, tomēr pašlaik nav ne mazākā cerību stariņa par to, ka valsts iztukšošanās neturpināsies. Proti, šāgada pirmajos trijos mēnešos reģistrēti 3154 jaundzimušie, bet miris 7371 cilvēks. Skaitļi pierāda: dzimstība joprojām ir par 54% zemāka nekā mirstība. Tas nozīmē, ka perspektīvā Latvijā cilvēku – bagātību radītāju – būs vēl mazāk. Jautājums ir – kas ražos preces, sniegs pakalpojumus, maksās nodokļus valsts makā, no kura finansē sabiedrībai nepieciešamos veselības, izglītības, infrastruktūras, drošības un citus pakalpojumus? Tātad darba devējiem darbinieku nav un nebūs – tas savukārt nozīmē, ka ir liels risks, ka savus investīciju projektus bizness attīstīs citās valstīs. Savukārt Latvijā – mazāk vērtības radītāju, mazāk nodokļu naudas.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

2024.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 872 tūkst. iedzīvotāju - par 11,1 tūkstoti mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn samazinājās par 0,6% salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,7%, bet migrācijas dēļ palielinājās par 0,1%. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veidoja 8,2 tūkstoši remigrantu un 4,4 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā. Šī gada sākumā Latvijā dzīvoja 25,7 tūkstoši Ukrainas kara bēgļu.

Neskaitot Ukrainas bēgļus, pirmoreiz kopš 1990.gada atbraucēju ir vairāk nekā aizbraucēju - vairāk iedzīvotāju pērn atgriezās Latvijā nekā devās prom.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni - par 1 464 bērniem jeb 9,2% mazāk nekā 2022.gadā, un par 2 930 jeb 16,8% mazāk nekā 2021.gadā. Dzimstība samazinās arvien straujāk un ir zemākā pēdējo simt gadu laikā.

Lielas daļas pasaules valstu, arī Latvijas, labklājība balstīta uz tajā strādājošajiem uzņēmumiem, kas gan nodarbina cilvēkus, gan maksā nodokļus.

Politiķi nodokļu ieņēmumus nerada, bet tikai un vienīgi pārdala – veselībai, izglītībai, drošībai, kultūrai, ceļiem un daudz kam citam. Mazāk uzņēmumu, mazāk naudas, ko pārdalīt.

Prioritāte – lai nodokļi būtu

Sabiedrības uzmanība bieži vien tiek piekalta nodokļu pārdalītāju runām un secinājumiem, jo visiem vajag un visiem vienmēr nepietiek. Pārdales tirgus kņada bieži vien nomāc un novārtā atstāj tos, kuri ar savu darbu visus pēdējos 30 gadus un arī pašreizējos nemierīgajos laikos rada naudu, kas nodokļu veidā ieplūst valsts makā. Tieši uzņēmumi, kas ražo preces un pakalpojumus gan pašmāju, gan arī ārvalstu tirgiem, ir tā vieta, kur rodas «nauda» nodokļiem. Nereti iestādes lepojas ar samaksāto nodokļu apjomu, tomēr būtībā tās vispirms no uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem saņem naudu, no kuras attiecīgu daļu samaksā nodokļos vēlreiz. Patēriņa – akcīzes un pievienotās vērtības – nodokļi rodas tāpēc, ka uzņēmumi maksā algas saviem darbiniekiem un nodokļus, kurus valsts pārdala. Tālāk, saņemot pensiju, iedzīvotāji var doties un iegādāties sev nepieciešamās preces un pakalpojumus, un atkal ir nodokļu ieņēmumi. Šo valsts labklājības algoritmu nedrīkst ignorēt, jo uzņēmumi ir valsts dzīvības asinsrite! Proti, prioritāte ir, lai nodokļu ieņēmumi vispār būtu un tikai pēc tam notiktu pārdale.

ES zaļā kursa izpilde Latvijā var notikt dažādi, un viens no ceļiem ir lēmumi, kas noved pie krasām ražošanas izmaiņām zemes nozarēs.

Darba vietas tā dēvētajās zemes nozarēs bija, ir un būs kritisks faktors tautas ataudzē un vienmērīgā teritorijas apdzīvotībā, un, lai arī priekšplānā ir izliktas augstās pievienotās vērtības nozares, lauksaimniecība un mežsaimniecība ir eksporta reālie līderi. Moderno tehnoloģiju, tostarp IKT attīstībai un izaugsmei ir paredzēta milzīga loma gan ekonomiskajā izaugsmē, gan darba vietu skaita pieaugumā, nereti pat aizmirstot, ka cilvēkiem visā pasaulē vajadzēja un vajadzēs pārtiku un koksnes produktus. Taču zemes nozares ir nozīmīgs darba devējs, nodokļu maksātājs, kā arī apdzīvotības nodrošinātājs, jo īpaši lauku reģionos. Turklāt vēsturiski ir pierādījies, ka dzimstība lauku teritorijās ir krietni labāka nekā pilsētās. Pašreizējā vispārējo pārmaiņu laikā daudzi operē ar saukli: «Tā, kā bija, vairs nekad nebūs!» Līdztekus koks ir visdraudzīgākais materiāls cilvēkam, bet bez pārtikas iztikt nevar. Proti, jautājums ir ‒ kā būs, ja pārtikas pēkšņi būs par maz?

Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.

SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.

Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.

2022. gadā Igaunijā bija vērojams vislielākais dzimstības samazinājums starp visām pasaules valstīm ar iedzīvotāju skaitu virs 500 tūkstošiem.

Atbilstoši CSP apkopotajai informācijai Latvijā 2024. gada pirmajā pusgadā piedzima 6344 jaundzimušie – par 12,9% mazāk bērnu nekā 2023. gada pirmajā pusgadā (7281 jaundzimušie).

Savukārt atbilstoši Pasaules Bankas apkopotajai statistikai Latvija ir iekļuvusi pasaules izmirstošo valstu divdesmitniekā. Latvija ar 8,5 jaundzimušajiem uz 1000 iedzīvotājiem ieņēma 19. vietu pasaulē starp valstīm ar viszemāko dzimstību. 2021. gadā Latvijai bija ceturtā augstākā mirstība pasaulē (18,4 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem) un ceturtais zemākais dabiskais pieaugums (starpība starp dzimušajiem un mirušajiem uz 1000 iedzīvotājiem) pasaulē (mīnus 9,2), skatīt rakstu Latvija ir pasaules līdere mirstībā un mirstības pieaugumā (Dienas Bizness 2023. gada 27. jūnijs, 16.–27. lpp.). Lai gan šogad un 2022. gadā mirstības rādītāji Latvijā ir mazāki nekā 2021. gadā, tomēr dzimstības rādītāji tik katastrofāli samazinās, ka tagad var nešaubīgi secināt, ka latviešu izzušanas ātrums palielinās.

Fondēto pensiju iemaksu samazināšana par vienu procentpunktu samazinās nākotnes pensionāru ienākumu līmeni.

Tādu nākotnes ainu prognozē Finanšu nozares asociācija. Jāatgādina, ka lai kompensētu darbaspēka nodokļu izmaiņu radīto samazinājumu budžeta ieņēmumos, Ministru kabinets atbalstīja priekšlikumu uz trijiem gadiem no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028. gada 31. decembrim pārnest 1 procentpunktu no fondētās pensiju shēmas (otrā līmeņa) uz pensiju pirmo līmeni, novirzot attiecīgi pirmajam līmenim 15% un otrajam līmenim 5%. Tādējādi pēc Finanšu ministrijas informācijas valsts papildus iegūtu 104 milj. eiro 2025. gadā, 162 milj. eiro 2026. gadā, 171 milj. eiro 2027. gadā, bet 2028. gadā pat 179 milj. eiro.

Pirmā līmeņa riski

SEB Life and Pension Baltic SE valdes locekle Kristīne Lomanovska uzsvēra, ka Latvijā, tāpat kā daudzās citās valstīs, ir trīs līmeņu pensiju sistēma, kurā katra līmeņa uzdevums ir mazināt noteiktus riskus. Pirmais pensiju līmenis darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa — valsts sociāli apdrošināto iemaksas novirza pašreizējiem pensionāriem pensiju izmaksai. Otrais pensiju līmenis ir tas, kurš mazina demogrāfiskos un sabiedrības novecošanās riskus, jo iemaksas tajā tiek izvietotas finanšu tirgos un pelna naudu – palielina šo iemaksu veicēju kapitālu, ko izmanto, sasniedzot pensijas vecumu. Trešais līmenis balstās uz brīvprātīgām iemaksām, par kurām ir iespējams atgūt samaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli valsts noteiktā limita ietvaros. “Apņemšanās bija 10% novirzīt pirmajā (valsts) pensiju līmenī un 10% novirzīt otrajā līmenī, bet šāds apmērs nav bijis, jo bija 2% līdz 2012. gadam, 2014. gadā - jau 4%, 2015. gadā — 5% un no 2016. gada - 6%, un tagad no 2025. gada tiks sperts solis atpakaļ uz 5%,” norādīja K. Lomanovska.

Baltijas mērogā salīdzinot galvaspilsētas, Rīga izceļas ar pārliecinošu iedzīvotāju skaita zudumu, kopš Latvija atguvusi neatkarību, savukārt Lietuvas un Igaunijas galvaspilsētas spējušas apturēt iedzīvotāju skaita kritumu. Tallinā tas izdevās jau pēc 2005. gada, savukārt Viļņā – pēc 2012. gada, liecina LDDK Finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotie dati.

Kurš ātrāks?

Pērnā gada nogalē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs nāca klajā ar pētījumu par Rīgu Vai esam gatavi nākamajiem 820 gadiem? Rīgas paradīzes atslēgas meklējot. Tas angļu valodā atrodams LB interneta vietnē Makroekonomika.lv. Pētījumā tieši tiek nolikta Rīgas attīstība uz pārējo Baltijas galvaspilsētu fona. Galvenie secinājumi – Rīgā daudzi ekonomiskie rādītāji aug straujāk nekā valstī vidēji, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju galvaspilsētā ir pat divas reizes lielāks nekā daudzos citos valsts reģionos. Tomēr izrādās, ka Tallinā un Viļņā viss notiek straujāk. Izaugsme ir vēl ātrāka, makroekonomiskie rādītāji vēl labāki.

Eiropas Savienības (ES) statistikas pārvalde "Eurostat" prognozē, ka Latvijas iedzīvotāju skaits turpinās samazināties, no 2022. līdz 2070.gadam sarūkot par trešdaļu jeb līdz 1,3 miljoniem, liecina informācija, kas atrodama Labklājības ministrijas (LM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par demogrāfiskās politikas situāciju valstī.

Galvenokārt demogrāfisko situāciju raksturo dzimstības samazināšanās un mūža ilguma palielināšanās. Ziņojumā secināts, ka pašlaik Latvijas demogrāfiskajai situācijai raksturīgs negatīvs iedzīvotāju dabiskais pieaugums. Tāpat novērojama vidējā mūža ilguma palielināšanās, kas veicina sabiedrības novecošanos un demogrāfiskās slodzes palielināšanos.

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs kopš 1991.gada - 2021.gadā tas sasniedza augstāko negatīvo rādītāju.

Savukārt migrācijas saldo jeb starpība starp iebraukušo (imigrējošo) un izbraukušo (emigrējošo) iedzīvotāju skaitu ir negatīva jau kopš 1989.gada. Pirms diviem gadiem gan fiksēts pozitīvs migrācijas saldo, ko galvenokārt ietekmēja iebraukušo Ukrainas iedzīvotāju skaits.

2023. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1 milj. 883 tūkst. iedzīvotāju – par 7,3 tūkst. vairāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Iedzīvotāju skaits pērn pieauga par 0,39 % salīdzinājumā ar gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,78 %, bet migrācijas dēļ palielinājās par 1,17 %. Pozitīvo migrācijas starpību galvenokārt veido 23,5 tūkstoši Ukrainas bēgļu, kuri tiek ieskaitīti patvērumu sniegušās valsts iedzīvotāju skaitā.

Dzimstības lejupslīde turpinās

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 15 954 bērni – par 1 466 bērniem jeb 8,4 % mazāk nekā 2021. gadā, kas ir zemākais rādītājs pēdējo simt gadu laikā, bet nomira 30 731 cilvēks – par 3 869 jeb 11,2 % mazāk nekā gadu iepriekš.

Pērn, mazinoties saslimstībai ar Covid 19, mirstība ir nedaudz samazinājusies, bet tā pārsniedz laiku pirms pandēmijas. Līdz ar mirstības kritumu arī negatīvais dabiskā pieauguma rādītājs ir nedaudz samazinājies (no −17,2 tūkstošiem 2021. gadā līdz −14,8 tūkstošiem pērn), bet joprojām ir tuvs 1996.–1998. gadā reģistrētajam. Savukārt starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits palielinājās par 22 028 cilvēkiem, kas nebija noticis kopš neatkarības atgūšanas.

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārvalstu studentu piesaistē, un kādus ieguvumus tas sniedz Latvijai?

Mazāk jauniešu – mazāk studentu

Latvijas izaicinājumi nav jaunums — līdzīgi kā citās Rietumeiropas valstīs, mums joprojām ir zema dzimstība un strādājošie iedzīvotāji noveco. Kā arī augsta migrācija, jo īpaši jauniešu vidū. Šie faktori atstāj lielu iespaidu uz Latvijas augstskolām, jo katru gadu samazinās arī vietējo studentu skaits.

Piemēram, 2023. gadā studējošo skaits salīdzinājumā ar 2005. gadu ir samazinājies par 44 %, iedzīvotāju skaits šajā laika periodā samazinājies par 16 %, bet iedzīvotāju skaits vecumā no 20 – 39 gadiem samazinājies par nepilnu trešdaļu jeb 29 %. Ja 2000.gadā Latvijā studēja ap 120 000 studentiem, tad kopš 2005.gada studējošo skaits pakāpeniski samazinās un šogad jau ir ievērojami jeb gandrīz teju uz pusi mazāks – 70 000, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tas ir mazākais studējošo skaits pēdējos 20 gados.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Šī gada sešos mēnešos reģistrēts 14 291 mirušais, kas ir par 1 434 mirušajiem jeb 9,1 % mazāk nekā pagājušā gada attiecīgajā periodā un par 49 mirušajiem jeb 0,3 % mazāk nekā laikā pirms pandēmijas – 2019. gada pirmajā pusē, liecina Centrālās statistikas pārvaldes provizoriskie dati.

Pirmajā pusgadā augstākie mirstības rādītāji novēroti janvārī, kad miris 3 001, kas bija par 93 mirušajiem jeb 3,2 % mazāk nekā pērn janvārī, savukārt mazākais mirušo skaits bija jūnijā – 2 124, kas bija par 174 mirušajiem jeb 7,6 % mazāk nekā pērn jūnijā.

Dzimstība turpina samazināties un joprojām ir vairāk nekā uz pusi zemāka par mirstību. Šogad pirmajos sešos mēnešos reģistrēto jaundzimušo skaits – 7 051 bērns – ir par 975 dzimušajiem jeb 12,1 % mazāks nekā 2022. gada attiecīgajā laika periodā.

2023. gada pirmajā pusgadā iedzīvotāju skaits valstī dabiskās kustības rezultātā samazinājies par 7 240 cilvēkiem, kas ir par 6,0 % mazāk nekā attiecīgajā laika periodā pērn.

Jaundzimušo skaits Latvijā turpina samazināties. Kā liecina CSP apkopotā statistika, tad 2023. gada oktobrī Latvijā piedzima vēl mazāk bērnu nekā 2022. gada oktobrī. 2023. gada oktobrī Latvijā bija reģistrēti 1158 jaundzimušie, bet gadu iepriekš oktobrī - 1219 jaundzimušie.

Savukārt 2021. gada oktobrī tika reģistrēti 1388 jaundzimušie. 2021. gada pirmajos desmit mēnešos tika reģistrēti 14,7 tūkstoši jaundzimušo, 2022. gada pirmajos desmit mēnešos - 13,8 tūkstoši jaundzimušo (par 6,3% mazāk), bet šī gada pirmajos desmit mēnešos reģistrēti 12,0 tūkstoši jaundzimušo jeb par 13,1 % mazāk nekā 2022. gadā.

Dzimstība Latvijā šogad samazinājās katastrofāli. Turklāt 2023. gada pirmajos desmit mēnešos jaundzimušo bija gandrīz par piekto daļu (par 18,5%) mazāk nekā pirms diviem gadiem. Ņemot vērā to, ka šogad no augusta līdz pat novembrim (par decembri dati vēl nav publiskoti) Latvijā bija mazāks maternitātes pabalstu saņēmēju skaits nekā 2022. gadā (VSAA dati), tad tas neļauj būt optimistiem par stāvokļa uzlabošanos tuvākajā laikā, jo maternitātes pabalstu saņem topošās māmiņas un māmiņas pēc dzemdībām.

Kopš pagājušā gada mēs esam ļoti daudz rakstījuši par katastrofālo dzimstības kritumu 2022. gadā un tā turpinājumu 2023. gadā. Uz šiem rakstiem ir dzirdētas atšķirīgas emocionālas izpausmes. Pirmā ir vienaldzība. Nu un tad? Visās attīstītās valstīs krītas dzimstība. Tas tikai liecina par to, ka Latvija ir viena no attīstītām valstīm.

Šajā vērtējumā var piekrist tikai tam, ka Latvija nav starp pasaules nabadzīgākajām valstīm. Tomēr, pat pesimistiski vērtējot, mēs esam viena no visnabadzīgākajām valstīm starp attīstītajām valstīm. Otrs emocionāls vērtējums tiek izteikts ar jautājumu - kādas tad sekas var izraisīt dzimstības un bērnu skaita ievērojama samazināšanās?

Atbilde ir divos līmeņos. Pirmais ir etniskais līmenis – bez bērniem latviešu tautai nav nākotnes. Šo atziņu līdz šim nav vēlējušies saprast pat to politisko spēku līderi, kuri Latvijā sevi lepni dēvē par nacionāliem. T.s. nacionālie spēki līdzdarbojās valdībās, kuras ekonomiski nožņaudza ģimenes ar bērniem. Atšķirībā no tiem, kas tikai uzdodas par nacionālajiem spēkiem, lielākajai latviešu sabiedrības daļai nav vienaldzīga latviešu valodas un kultūras saglabāšana nākamajām paaudzēm. Saeimas līmenī pagaidām nav bijis politisku spēku, kas patiešām iestātos par dzimstības veicināšanu, jo, ja nebūs bērnu, tad nebūs, kam nodot valodas un kultūras vērtības. Pašvaldību līmenī šo jautājumu risināja efektīvāk, bet 2024. gadā valdošās koalīcijas īstenotā budžeta politika pašvaldības iedzina tādā finanšu izmisumā, ka jau ir pašvaldības, kas ievērojami samazina atbalstu jaundzimušajiem bērniem. Taču, ja etniskais jautājums lielai daļai Latvijas politiskās elites ir vienaldzīgs, tad ir ekonomiski argumenti.