2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 2. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 45 centiem jeb 6,4 %, sasniedzot 7,50 eiro stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 9,2 %.

2016. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2015. gada 2. ceturksni pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga visās jomās, izņemot valsts pārvaldi, kur gada laikā tās saruka par 1,8 %, kā arī enerģētikas nozari un izglītību, kur bija vērojams kritums attiecīgi par 0,4 % un 0,3 %.

Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga citu pakalpojumu nozarē – par 21,4 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē – par 13,2 %, būvniecībā – par 12,9 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē – par 11,7 %, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos – par 11,7 %, kā arī ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,5 %.

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas 2014. gada 4. ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada 4. ceturksni, pieauga par 36 centiem stundā jeb 6,1% un sasniedza 6,53 eiro stundā. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 5,9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Darbaspēka izmaksu pieaugumu 2014. gada 4. ceturksnī galvenokārt veicināja darba samaksas kāpums par 7,2%, kamēr pārējās darbaspēka izmaksas par nostrādāto stundu pieauga tikai par 1,5%.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas straujāk auga veselības un sociālās aprūpes nozarē - par 9,7%, nekustamo īpašumu nozarē - par 9,6%, būvniecībā - par 9,2%, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē - par 8,2%, kā arī valsts pārvaldē - par 7,3%.

Visās minētajās nozarēs, izņemot nekustamo īpašumu nozari, darbaspēka izmaksu kāpumu radīja gan darba samaksas, gan neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Nekustamo īpašumu nozarē regulārās darba samaksas fonds pieauga par 13,1%, bet neregulārās piemaksas un prēmijas samazinājās par 24,4%. Būvniecībā un nekustamo īpašumu nozarē stundas darbaspēka izmaksu kāpumu ietekmēja arī nostrādāto stundu samazinājums - attiecīgi par 2,2% un 0,1%.

2016. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 51 centu jeb 7,3 %, sasniedzot 7,46 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati.

Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem darbaspēka izmaksas palielinājās par 7,8 %.

Pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga citu pakalpojumu nozarē (ietver sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remonta, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citu pakalpojumu nozares) – par 18,7 %, enerģētikas nozarē – par 17,6 %, izglītībā – par 9,7 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē – par 9,6 % un ieguves rūpniecībā – par 9,2 %.

Darbaspēka izmaksu kāpumu šajās nozarēs, izņemot ieguves rūpniecību, ietekmēja galvenokārt darba samaksas un neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Enerģētikas nozarē gada laikā pieauga arī brīvprātīgo sociālo iemaksu (papildu pensiju, veselības, dzīvības apdrošināšanas iemaksu u.c.) apjoms, bet citu pakalpojumu un administratīvo un apkalpojošo dienestu darbības nozarē palielinājās darba devēja izmaksāto pabalstu summas.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā šogad otrajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo ceturksni pērn, pieauga par 3,6%, kas ir mazāks kāpums nekā Eiropas Savienībā (ES) un eirozonā vidēji, liecina ES statistikas biroja "Eurostat" otrdien publiskotie dati.

Straujākais darbaspēka izmaksu pieaugums otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019.gada attiecīgo laika periodu reģistrēts Rumānijā (+16,1%), Portugālē (+13,5%), Lietuvā (+12,4%) un Ungārijā (+12,2%). Igaunijā darbaspēka izmaksas šajā periodā augušas par 1,9%. Tikmēr darbaspēka izmaksu kritums fiksēts Kiprā (-8,6%), Īrijā (-3,3%), Zviedrijā (-2,5%), Nīderlandē (-1,7%) un Luksemburgā (-0,7%).

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas otrajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 4,1%, bet eirozonā pieaugums bija par 4,2%. Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES otrajā ceturksnī gada salīdzinājumā pieauga par 3,9%, bet eirozonā kāpums bija par 3,8%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas aprīlī-jūnijā bija par 4% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā pieaugums bija 10,7%, bet Igaunijā reģistrēts 2,4% kāpums.

2017. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 54 centiem jeb 7,3 %, sasniedzot 8,02 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati.

Sezonāli izlīdzināta rādītāja pārmaiņas bija identiskas – 7,3 %.

TOP 5 jomas, kurās 2017. gada 4. ceturksnī bija visaugstākās vienas stundas darbaspēka izmaksas, skatiet galerijā!

Pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem 2017. gada 4. ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada 4. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga gandrīz visās jomās, izņemot citus pakalpojumus (sabiedrisko, politisko un citu organizāciju darbību, individuālās lietošanas priekšmetu un mājsaimniecības piederumu remontu, ķīmisko tīrītavu, frizieru, skaistumkopšanas, apbedīšanas un citu pakalpojumu nozares), kur gada laikā tās saruka par 10,3 %.

Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,0 %, profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē (juridiskie, grāmatvedības, reklāmas, inženiertehniskie un arhitektūras pakalpojumi, konsultēšanas pakalpojumi komercdarbībā un vadībzinībās, zinātniskā darbība u.c.) – par 10,8 %, enerģētikas, kā arī izmitināšanas un ēdināšanas nozarē - par 10,4 %, valsts pārvaldē – par 10,0 %.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pērn bija 8,1 eiro, kas ir ceturtais zemākais rādītājs Eiropas Savienībā (ES), liecina ES statistikas departamenta «Eurostat» pirmdien publiskotie dati.

Saskaņā ar tiem zemākas darbaspēka izmaksas ekonomikā, neskaitot lauksaimniecību un valsts pārvaldi, pērn bija Bulgārijā (4,9 eiro stundā), Rumānijā (6,3 eiro) un Lietuvā (astoņi eiro).

Igaunijā darbaspēka izmaksas stundā pagājušajā gadā bija 11,7 eiro, kas ir desmitais zemākais radītājs ES.

Savukārt vislielākās darbaspēka izmaksas pagājušajā gadā reģistrētas Dānijā (42,5 eiro), Beļģijā (39,6 eiro), Luksemburgā (37,6 eiro), Zviedrijā (36,6 eiro) un Francijā (36 eiro).

ES vidēji šis rādītājs bija 26,8 eiro, kas ir par 2,3% vairāk nekā 2016.gadā. Eirozonā darbaspēka izmaksas pērn salīdzinājumā ar 2016.gadu pieaugušas par 1,9%, sasniedzot 30,3 eiro stundā.

Vidējās stundas darbaspēka izmaksas Latvijā pagājušā gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar 2015.gada pēdējiem trim mēnešiem, pieauga par 8,1%, kas ir trešais straujākais kāpums starp visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina ES statistikas biroja Eurostat jaunākie dati.

Lielākais darbaspēka izmaksu pieaugums ceturtajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2015.gada oktobri-decembri reģistrēts Rumānijā - par 12,3%, kam sekoja Lietuva (+10,7%), bet nedaudz mazāks kā mūsu valstī pieaugums bijis Bulgārijā (+8%), Ungārijā (+6,3%), Slovēnijā (+5,8%) un Igaunijā (+5,7%).

Savukārt darbaspēka izmaksu samazinājums reģistrēts vienīgi Grieķijā (-0,5%) un Austrijā (-0,1%).

ES vidējās stundas darbaspēka izmaksas ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē palielinājās par 1,7%, bet eirozonā pieaugums bija par 1,6%.

Rūpniecībā vidējās stundas darba izmaksas ES ceturtajā ceturksnī gada izteiksmē pieauga par 1,7%, bet eirozonā kāpums bija par 1,8%. Latvijā rūpniecībā stundas darbaspēka izmaksas oktobrī-decembrī bija 9,6% lielākas nekā pirms gada, Lietuvā pieaugums bija 10,4%, bet Igaunijā - 6,3%.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas valstī 2013.gada 4.ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējā gada 4.ceturksni, pieauga par 34 centiem stundā jeb 5,9% un sasniedza 6,18 eiro stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Arī pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem (tiek novērsta gan kalendāro dienu skaita atšķirības, gan sezonas ietekme) darbaspēka izmaksas palielinājās par 5,9%.

Visstraujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas gada laikā pieauga ieguves rūpniecības un karjeru izstrādes nozarē – par 19,9%, mākslas, izklaides un atpūtas nozarē – par 15,6%, valsts pārvaldē un tirdzniecībā – par 8,7%, būvniecībā – par 7,7%, nekustamo īpašumu nozarē – par 7,1%.

Ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē darbaspēka izmaksas (gan algas, gan darba devēja brīvprātīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas un pabalsti) palielinājās par 15,7%, bet nostrādāto stundu skaits samazinājās par 3,5%, kam par iemeslu bija darbinieku skaita kritums (-0,4%).

Pasliktinoties situācijai ekonomikā, turpmākajos ceturkšņos bezdarbs varētu pieaugt, prognozē banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs skaidro, ka uzņēmēju ražošanas izmaksu un risku palielinājums pirms apkures sezonas sākuma, kā arī kopēja augstā nenoteiktība ekonomikā ietekmēja bezdarbu 2022.gada trešajā ceturksnī, palielinot to līdz 6,9%. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) operatīvie dati par trešo ceturksni, kā arī oktobri un novembri, spriežot pēc reģistrēto bezdarbnieku skaita, neuzrāda būtisku bezdarba pieaugumu.

Parādās arī citas pazīmes tam, ka bezdarba tendence jau maina virzienu, norāda Migunovs. Piemēram, pēc Eiropas Komisijas veikto aptauju datiem par uzņēmēju ekonomiskā noskaņojuma rādītājiem, nedaudz samazinājies apstrādes rūpniecības uzņēmēju īpatsvars, kas uzskata darbaspēka trūkumu par uzņēmējdarbības kavējošo faktoru. Turklāt pēc NVA datiem, ir vērojams pakāpenisks samazinājums jauno vakanču skaitā. Darbinieku trūkums joprojām paliek augstā līmenī, taču uzņēmumu interese pieņemt jaunus darbiniekus šobrīd esot pagrieziena punktā.

2019. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2018. gada 2. ceturksni, vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 8,9 % jeb 79 centiem, sasniedzot 9,60 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) sezonāli neizlīdzināti dati.

Sezonāli izlīdzināta rādītāja pārmaiņas bija 7,0 %.

Pēc sezonāli neizlīdzinātiem datiem 2019. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar 2018. gada 2. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga visās jomās. Straujāk vienas stundas darbaspēka izmaksas auga veselības un sociālās aprūpes nozarē – par 18,0 %, informācijas un komunikācijas pakalpojumos – par 13,4 %, ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – par 11,9 %, administratīvo un apkalpojošo dienestu darbībā, kā arī apstrādes rūpniecībā – par 10,9 %.

Darbaspēka izmaksas stundā ietekmē ne tikai darba samaksas un pārējo darbaspēka izmaksu pārmaiņas, bet arī nostrādāto stundu un darbinieku skaita svārstības gada laikā.

Daudzu gadu garumā cilvēki izmantoja papīru un tinti, lai parakstītu dokumentus. Šie laiki ir pagājuši, jo šobrīd lielākā daļa uzņēmumu gan apsver iespēju izvēlēties un izmantot, gan arī jau izmanto digitālus risinājumus. Un tie daži, kas šādu iespēju neapsver, visticamāk to nedara, jo šiem uzņēmumiem trūkst informācijas par elektroniskās parakstīšanās izmaksām. Izvērtējot iespējas pāriet no fiziskas parakstīšanās uz elektronisko parakstīšanos, cena reizēm var būt viens no svarīgākajiem vai pat svarīgākais aspekts. Patiesībā digitāls parakstīšanās process nemaz nav dārgs, kā varētu šķist. Kā tas ir iespējams?

Cik maksā fiziska dokumentu parakstīšana?

Lai labāk saprastu atšķirību starp fizisku un elektronisku parakstīšanos, pirmkārt, izvērtēsim fiziskā parakstīšanās procesa izmaksas. Vai tas tiešām ir bez maksas? Ilmārs Arsenovičs, “Dokobit” vadītājs Latvijā norāda, ka fiziskas dokumentu parakstīšanas procesā ir jāņem vērā izmaksas par papīru, drukāšanu, sūtīšanu un, kas vēl svarīgāk, - par darbaspēku, kas ir dārgākais no visiem resursiem. Taču tieši par darbaspēka izmaksām cilvēki bieži mēdz aizmirst.

Piemēram, uzņēmums mēnesī paraksta 50 dokumentu. Katrs ir drukāts uz divām lapām divos eksemplāros. Tās ir 200 papīra lapas. Šīm izmaksām jāpieskaita vēl arī izmaksas par drukāšanu. Katra lapa un tās drukāšana izmaksā 1 eirocentu. Tātad tikai papīram un drukai uzņēmums iztērē 2 eiro mēnesī. Tā ir mazākā izmaksu pozīcija. Pieņemsim, ka pusi šo dokumentu jeb 25 dokumentus nepieciešams nosūtīt klientam, partnerim vai jebkurai citai iesaistītajai pusei, izmantojot kurjera pakalpojumus. Pat, ja sūtīšanas izmaksas ir tikai 1 - 2 eiro, mēnesī uzņēmums tāpat tam iztērē vismaz 25 eiro.

Nespējot vienoties par nodokļu izmaiņu scenāriju, pareizāk šobrīd būtu neaiztikt lielo nodokļu likmes, trešdien Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš uzsvēra, ka nodokļi nav galvenais faktors, kas nosaka valsts un ekonomikas konkurētspēju. Rutkaste skaidroja, ka, piemēram, darbaspēka nodokļi Latvijā ir nedaudz augstāki kā Baltijas kaimiņvalstīm, taču vienas darba stundas izmaksas darba devējiem ir zemākās Baltijā.

Laikā, kad darbaspēka piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu, darbaspēka nodokļu izmaiņām nav piemērots brīdis, jo ar nodokļiem vairāk darbinieku nav iespējams radīt, skaidroja Rutkaste.

Eksperts norādīja, ka darbaspēka nodokļu mazināšanu kā instrumentu var izmantot dziļas ekonomiskās recesijas apstākļos, kāda patlaban nav vērojama.

Rutkastes ieskatā, var sagatavot iespējamo izmaiņu scenāriju, taču tā izmantošanai būtu jāsagaida apstākļi, kad izmaiņas var ieviest.

Emigrācija un ar to izraisītais kvalificēta personāla trūkums turpinās kāpināt darbaspēka izmaksas, padarot Latvijas ekonomiku aizvien nekonkurētspējīgāku

Ja esi kvalificēts sava aroda pratējs un šī profesija ir pieprasīta, atrast darbu bieži vien nav nekādu problēmu, un, ja tas neizdodas Latvijā, tad droši var cerēt uz panākumiem ārvalstīs. Šajā gadījumā runa vairs nav par tādām tradicionālām valstīm kā Lielbritānija un Īrija, bet daudz tuvākām iespējām Ziemeļu valstīs, kad darba nedēļa tiek pavadīta ārpus Latvijas, bet brīvdienas mājās. Tāpat arī Vācijas darba tirgus ir ieinteresēts strādniekos no Baltijas. Šobrīd ir grūti pat iedomāties, ka kādreiz darba meklēšana ārvalstīs notika slepus, bailēs no deportācijas. Diemžēl labvēlīgā tirgus konjunktūra ārzemēs ne tik labi ietekmē uzņēmējdarbību Latvijā.

Naftas cenai pieaugot par 10%, patēriņa cenu līmenis Latvijā vidējā termiņā palielinās par 0.6%, liecina pētījuma rezultāti. (Raksts balstīts uz Latvijas Bankas ekspertu veikta pētījuma, kas pilnā apjomā tiks publicēts vēlāk.)

Pēdējo mēnešu laikā tirgus vairākas reizes pārskatīja naftas cenu prognozes uz leju. Investoru bažas noteica gan lēnāks globālās ekonomikas attīstības temps (kas nozīmē arī mazāku pieprasījumu pēc naftas produktiem), gan arvien pieaugošā naftas ieguve ASV. Šķita, ka situācija būtiski mainījās 14. septembrī, kad uzbrukumā cieta vairāki Saūda Arābijas naftas rūpniecības objekti, tajā skaitā pasaules lielākā naftas pārstrādes rūpnīca Abkaikā. Jau pirmajās stundās pēc biržas atvēršanas tas noteica naftas cenas kāpumu par vairāk nekā 10%.

Trīs nedēļu laikā pēc uzbrukuma naftas cena atgriezās iepriekšējā līmenī. Saūda Arābijai atjaunojot naftas ieguves apjomu ātrāk, nekā to gaidīja investori. Tomēr šīs gadījums uzskatāmi parāda, cik svārstīga var būt naftas cena. Ja naftas cenas kāpums izrādītos noturīgs, cik lielā mērā tas ietekmētu patēriņa cenu dinamiku Latvijā? Kādu produktu un pakalpojumu cenas visvairāk reaģē uz naftas cenas svārstībām? Caur kādiem kanāliem un cik ātri naftas cenu dinamika izpaužas Latvijas patēriņu cenās? Vairāk par to – šajā rakstā.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.

Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:

Darbaspēka nodokļu sloga samazināšanai ir jābūt vienam notopošās valdības deklarācijas un rīcības plāna punktiem, lai turpinātu uzlabot uzņēmējdarbības vidi Latvijā, mazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru, kā arī uzlabotu dzīves kvalitāti.

Lai gan Latvija pēdējos gadus ir samazinājusi darbaspēka nodokļu slogu līdz 40,5%, tomēr tas ir augstākais starp Baltijas valstīm un trešais augstākais Ziemeļeiropā, atpaliekot no Zviedrijas un Somijas.

Jāmaina princips, ka nodarbināt Latvijā darbinieku ir dārgi. Jaunās valdības veidotājiem kā vienu no prioritātēm veicamo darbu sarakstā būtu jāizvirza darbaspēka nodokļu sloga mazināšanas turpināšanu, ko izdevies samazināt pēdējos gados par 2,7 procentpunktiem. Salīdzinājumam Lietuvā nodokļu slogs uz darbinieku ir 37%, bet Igaunijā tas ir 38%. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņvalstis ir pievilcīgākas investoriem un arī darba ņēmējiem, kas saņem lielāku atalgojumu par darbu. Kaimiņvalstu pieredze rāda, ka mazāks nodokļu slogs ir pietiekama motivācija arī augstākam vidējam atalgojumam valstī, salīdzinot ar Latviju. Latvija konkurē starptautiski, un darbaspēka izmaksas ir viena no nozīmīgākajām komponentēm, kas būtiski ietekmē arī produkcijas un pakalpojuma izcenojumus.

«Mēs jau daudzus gadus runājam par to, ka nepietiekams darbaspēka pieejamības jautājums var ierobežot investīcijas Latvijā. Diemžēl tagad šis brīdis ir klāt. Mēs patiešām jau redzam, ka nepietiekams darbaspēks ierobežo investīcijas. Pašlaik darbinieku trūkst visās jomās – gan augstāk kvalificētu, gan zemāk kvalificētu,» tik skarbi ir izteikusies Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Jūlija Sundberga. ĀIPL arī nākusi klajā ar saviem priekšlikumiem situācijas risināšanai, no kuriem viens no būtiskākajiem ir atļauja ievest trešo valstu darbaspēku, turklāt dažādas kvalifikācijas, tostarp arī zemas.

Par to šķēpi tiek lauzti jau gana ilgi, un, piemēram, valdības partija NA vienmēr ir turējusies pie tā, ka mazkvalificēta darbaspēka imports no trešajām valstīm ir kategoriski nepieļaujams, un tā ir partijas sarkanā līnija. Viens no ļoti skaļiem un spēcīgiem argumentiem pret darbaspēka importu ir: maksājiet pienācīgas algas vietējiem, tad darbaspēka netrūks.

No citrona var izspiest tikai tik, cik var, un ne vairāk.

Protams, algas ir jāceļ, un tās jau aug pa 7% gadā, taču izskatās, ka tā vien nebūs panaceja. Jo no tā, ka pieaug algas, nevairojas darbspējīga vecuma cilvēku skaits. Piemēram, Rīgā un Pierīgā bezdarbs ir zem dabiskā līmeņa, kas nozīmē, ka visi, kas grib strādāt, jau ir nodarbināti. Ir godīgi jāatzīst, ka ne visi 60 000 bezdarbnieku, kas reģistrēti NVA, ir iekļaujami darba tirgū. Kaut vai tāpēc, ka viņu prasmes neatbilst pieprasījumam. Līdz ar to, kā uzsver ĀIPL, īslaicīgs un kontrolēts darbaspēka imports no trešajām valstīm vairākām nozarēm ir vienīgā izeja.

Ārvalstu investoru uzņēmējdarbības vides uztveres indeksā zemāko vērtējumu saņēmis demogrāfijas jautājums. Vērtējums indeksā tiek sniegts skalā no viens līdz pieci, kur viens ir ļoti zemas konkurētspējas novērtējums, bet pieci - ļoti augstas konkurētspējas novērtējums.

Indeksā demogrāfija novērtēta ar diviem punktiem, veselības aprūpe un sociālās aizsardzības kvalitāte novērtēta ar 2,6 punktiem, izglītības kvalitāte ar 2,8 punktiem, darbaspēka kvalitāte saņēmusi trīs punktus, pieprasījums pēc produktiem un pakalpojumiem - 3,1 punkts, pamata infrastruktūra - 3,2 punkti, uzņēmējdarbības likumdošanas kvalitāte - 3,2 punkti, attieksme pret ārvalstu investoriem - 3,2 punkti, darbaspēka efektivitāte - 3,2 punkti.

Indekss FICIL Sentiment Index 2015 ir izstrādāts pirmo reizi. Indekss ir Latvijā strādājošo ārvalstu investoru novērtējums Latvijas ekonomikas konkurētspējas potenciālam. Indekss un pētījums Investīciju klimats Latvijā: ārvalstu investoru skatījums izstrādāts, balstoties uz kvalitatīvām intervijām ar lielākajiem ārvalstu investoriem Latvijā. Respondentiem lūdza identificēt trīs līdz piecas jomas, kas viņu satrauc Latvijas attīstībā, īpaši attiecībā uz investīciju vidi un ilgtermiņa tautsaimniecības attīstību. Tika jautāts arī, kurās jomās Latvijai ir sekmējies vislabāk un kurās būtu jāturpina darbs. Respondenti ir lielākie līdzšinējie ārvalstu investori valstī, tāpēc tika vaicāts, vai un pie kādiem nosacījumiem viņi turpinātu investēt. Pētījums Latvijā veikts pirmo reizi ciešā sadarbībā starp Ārvalstu investoru padomi Latvijā (ĀIPL), Rīgas Ekonomikas augstskolu un Rīgas Ekonomikas augstskolas docentu Arni Sauku.

2015. gada 2. ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 2. ceturksni vienas stundas darbaspēka izmaksas pieauga par 52 centiem stundā jeb 7,9%, sasniedzot 7,09 eiro stundā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Pēc sezonāli izlīdzinātiem datiem1 darbaspēka izmaksas palielinājās par 7,7%.

Vienas stundas darbaspēka izmaksas straujāk auga nekustamo īpašumu nozarē – par 11,2%, informācijas un komunikācijas pakalpojumos – par 10,9%, tirdzniecībā – par 10,1%, mākslas, izklaides un atpūtas nozarē – par 9,8%, kā arī apstrādes rūpniecībā – par 9,2%. Darbaspēka izmaksu kāpumu šajās nozarēs ietekmēja gan darba samaksas, gan neregulāro piemaksu un prēmiju pieaugums. Apstrādes rūpniecībā un nekustamo īpašumu nozarē izmaksu pieaugumu veicināja arī nostrādāto stundu samazinājums – attiecīgi par 3,8% un 2,5%.

Vismazākais vienas stundas darbaspēka izmaksu pieaugums bija ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē – 4,0%, transporta un uzglabāšanas nozarē – 4,1%, kā arī enerģētikas nozarē un ieguves rūpniecībā – 4,2%.

Lai atturētu noliktavas darbinieku no rāvējslēdzēja aizvilkšanas uz lielās ceļasomas skausta un sēšanās lidmašīnā uz Britu salām, pie algas nācās pielikt pārsimt eiro. Tā ir reāla ražotnes vadītāja pieredze, un, jādomā, līdzīgas izvēles priekšā jau ir nonākuši vai tuvākajā laikā nonāks daudzos uzņēmumos.

Darbaspēks sadārdzinās. Gada laikā vienas stundas izmaksas darbaspēkam pieaugušas par vairāk nekā septiņiem procentiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati. Darbaspēka izmaksas pieaugušas gandrīz visās jomās no grāmatvedības līdz enerģētikai. 2018. gadā, visticamāk, darbaspēka izmaksas sadārdzināsies vēl spēcīgāk, vispirms jau ņemot vērā valdības ieviesto minimālās algas kāpumu. Tomēr ne tāpēc vien. Darba tirgus saspīlējuma spiediens aug, svaru kausiem arvien vairāk nosliecoties uz darbaspēka pusi. Tas ir reizē slikti un labi. Uzņēmumi saskaras ar nopietnām grūtībām, laipojot pa rūkošo darba tirgus piedāvājuma un darbinieku augošo izmaksu izaicinājumu ciņiem. Tajā pašā laikā šāda situācija, iespējams, zināmā mērā arī palīdz mazināt emigrācijas plūsmu, jo darbinieki sajūt un apzinās to, ka bumba ir viņu pusē. Lai uzņēmuma vadītājam nebūtu pašam jākārto noliktavas plaukti, jo atrast darbiniekus uz līdzšinējiem nosacījumiem kļūst grūtāk, viņš ir spiests «atvērt maku» – darba tirgus situācijas spiediena dēļ, nevis tāpēc, ka darbinieks sācis strādāt labāk.

2016. gads iesākās ar vairākiem pretrunīgiem paziņojumiem par Latvijas nodokļu slogu salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.

Savā jaunākajā sagatavotajā ziņojumā par nodokļu situāciju pasaulē Pasaules Bankas grupa un auditorkompānija PricewaterhouseCoopers (PwC) secina, ka kopējā nodokļu likme uzņēmumiem Latvijā (35,9%) joprojām ir zemākā Baltijas valstīs (Igaunijā – 49,4% un Lietuvā – 42,6%). Kopumā zemākā likme Eiropas Savienības (ES) un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) reģionā ir Horvātijā (20%), bet augstākā – Francijā (62,7%). Latvijas kopējo nodokļu likme ir 27. vietā pasaulē un 12. vietā ES/EBTA reģionā. Tātad ziņojums parāda, ka kopējā nodokļu likme uzņēmējiem Latvijā ir zemāka nekā Lietuvā un Igaunijā.

Pēc ziņojuma publicēšanas parādījās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidenta Vitālija Gavrilova atbilde par to, ka LDDK ir veikusi savus aprēķinus un salīdzinājumus par viena darbinieka izmaksām visās Baltijas valstīs 2015. gadā. LDDK aprēķinos ir salīdzinātas kopējās darba devēja izmaksas, izmantojot līdzvērtīgus nosacījumus ar vienādu neto algu 600 eiro mēnesī (aptuvenā vidējā alga Latvijā 2015. gadā) par darbinieku, kuram nav apgādājamo. Latvijā šāds darbinieks darba devējam izmaksājot 1045,45 eiro mēnesī, savukārt Lietuvā – 1025,77 eiro, bet Igaunijā – tikai 987,53 eiro. Pēc LDDK teiktā, šie aprēķini uzskatāmi pierāda, ka darba nodokļi un tiem pielīdzinātie obligātie maksājumi Latvijā ir augstākie starp Baltijas valstīm.