Latvijā jau ilgstoši tiek runāts par aprites ekonomiku. Dabas resursi pasaulē izsīkst, turpretī atkritumu kalni tikai palielinās. Izskan pat tādiem apgalvojumi, ka Latvija lēnām kļūst par Eiropas atkritumu poligonu, jo nespējam tikt līdzi atkritumu pārstrādes tempiem citur Eiropā.
To savā ziņā apstiprina arī jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Latvijas Vides raksturlielumu pārskats, kurā skaidri norādīts, ka, palielinoties iedzīvotāju labklājībai, laikā no 2004.gada līdz 2016.gadam radīto atkritumu apjoms valstī audzis vairāk nekā divas reizes. Tas nozīmē, ka ar atkritumu šķirošanu vien uz priekšu netiksim – jāsāk raudzīties uz kopējo bildi.
Sākotnēji jāvērš uzmanība uz mūsu paradumiem, ko, protams, ietekmē tas, ko varam iegādāties veikalu plauktos. Šobrīd tiek stingri noteikts apjoms, cik tirgū novietotā iepakojuma jāatgūst un jāpārstrādā, taču nav neviena nosacījuma, kas definētu to, cik lielai daļai no iepakojuma vispār jābūt pārstrādājamai. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka iedzīvotāji ir gatavi šķirot vairāk, taču, kamēr ražotāji un iepakotāji nav motivēti jau saknē tirgū novietot pārstrādājamu iepakojumu, būsim visai tālu no ilgtspējīga ekonomikas modeļa. Tas diemžēl atspēlējas arī uz nākamajiem atkritumu apsaimniekošanas posmiem – šķirošanu un pārstrādi. Iepakojums ir tik daudzveidīgs, veidots no dažādiem kompozītmateriāliem, ka daļa no tā jebkurā gadījumā nonāk poligonos. Pēc mūsu aplēsēm, jau iedzīvotāju šķirotajos atkritumos vien ir 10 līdz 30% atkritumu, kuri nav derīgi pārstrādei, un esam spiesti tos nogādāt apglabāšanai poligonā. Arī atkritumu dedzināšanas jaudas, ražojot enerģiju, Latvijā ir niecīgas, bet citām Eiropas valstīm pašām pietiek, ko dedzināt, tāpēc arī tā Latvijai nav opcija.
OECD eksperti norādījuši, ka Latvijā otrreizējo izejvielu tirgus ir vāji attīstīts un joprojām valstiskā līmenī atkritumus neuzlūkojam kā resursus, kuri ir pārstrādājami un atgriežami ekonomikā. «Eco Baltia grupas» uzņēmumi principā ir vienīgie nopietnie polimēru pārstrādātāji Latvijā un līderi Baltijā, nodrošinot, ka vispār šajā jomā Latvijā kaut kas attīstās. Taču ir virkne atkritumu veidu, kurus Latvijā varētu pārstrādāt vai izmantot atkārtoti, bet tam ir nepieciešamas apjomīgas investīcijas, kā arī mērķtiecīgi jāstrādā pie otrreizējo izejvielu noieta paplašināšanas ar atbilstošiem politikas instrumentiem.
Šobrīd nekādā veidā citu nozaru uzņēmēji netiek motivēti izmantot otrreizējās izejvielas.
Uzņēmējiem gan Latvijā, gan ārpus tās joprojām lētāk un ērtāk ir izmantot iepakojumu, kas ražots no pirmreizējā materiāla, nekā otrreizējām izejvielām, kas iegūtas pārstrādes ceļā. Kamēr igauņi jau sper pirmos soļus arī ceļu būvē, izmantojot granulas no pārstrādātas plastmasas, Latvijā diskusijas par zaļo iepirkumu ir vēl tikai pirmsākumos. Valsts līmenī būtu jānosaka, ka prioritāte ir aprites ekonomikas iedzīvināšanā visās jomās un nozarēs. Šobrīd aprites ekonomika principā ir vienas ministrijas un nozares fokusā, bet patiesībā pieprasījumu un piedāvājumu gala patērētājiem nodrošina citas nozares, tāpēc bez to aktīvas iesaistes aprites ekonomika paliks tikai dokumentu līmenī. Ne velti aprites ekonomiku var definēt kā noslēgtu jeb pabeigtu apli. Piedāvājums veicina pieprasījumu un otrādi.
Radot pietiekoši motivējošus apstākļus, kā arī skaidrus nosacījumus un ilgtspējīgai attīstībai draudzīgu vidi, Latvijā var iedzīvināt pilnvērtīgu aprites ekonomiku. Svarīga ir kopējā apziņa, ka resursu saudzēšana un vides saglabāšana ir tieši atkarīga ne tikai no iedzīvotāju izvēlēm, bet jau no ražošanas pirmajiem soļiem un gala produkta neatkarīgi no nozares. Beziepakojumu veikali, koka mēbeļu ražotāji, kas izmanto jau lietotus kokmateriālus, dizaineri, kas strādā ar lietotajiem apģērbiem, zaļie pakotāji, gumijas paklāju ražotāji, kuri izmanto pārstrādātu riepu granulas, pagaidām Latvijā ir nišas spēlētāji, taču esmu pārliecināts, ka jau tuvākajā desmitgadē ikviens bizness un arī iedzīvotājs būs spiests iekļauties aprites ekonomikā un pats kļūt par tās virzītāju.
