«Mūsu valstī nepastāv nedz profesionālā, nedz politiskā atbildība. Ja vēl kādai citai bankai rastos tādas pašas problēmas kā Parex un Latvijas Krājbanka, es nezinu, vai kaut kas būtu citādāk. Man nav pārliecības, ka to bankrots ir devis pietiekami lielu mācību, lai nekas tāds vairāk neatkārtotos,» uzskata Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes loceklis Jānis Āboliņš, uzsverot, ka Latvijā būtu jāmainās Finanšu un kapitāltirgus uzraudzības komisijas lomai.
Viņš norāda – tā kā abu minēto banku bankroti jau pieskaitāmi vēsturei, tagad tos var uzlūkot bez sakāpinātām emocijām. «Un ko mēs redzam - neviens tā arī nav uzņēmies vainu par notikušo. Nav nedz apsūdzēto, nedz sodīto. Absurdi sanāk – cietušie ir, bet vainīgo nav,» norāda J. Āboliņš.
«Ironizējot varētu teikt, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs kļuva par Parex bankas līdzīpašnieku, jo tajā tika ieguldīta mūsu nodokļos samaksātā nauda. Taču Latvijas Krājbankas gadījumā viss bija citādāk. Atbildīgās amatpersonas izlēma šo banku neglābt, un tas daudziem radīja finansiālus zaudējumus. Pēdējās bankas «aiziešanu pa burbuli» mēs varējām nepiedzīvot, ja vien mūsu valstī bankās notiekošo uzraudzītu daudz striktāk,» pauž Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes loceklis.
Atskatoties uz Latvijas Krājbankas gadījumu, viņš atgādina, ka «jau laikā, kad Lietuvas Snoras banka iegādājās 83 % Latvijas Krājbankas akciju, iespējams, nozari uzraugošajām iestādēm vajadzēja būt modrākām, jo Snoras bankas īpašnieks bija Vladimirs Antonovs - cilvēks ar ļoti neviennozīmīgi vērtējamu reputāciju».
«Krievijā Vladimira Antonova vārds pirmo reizi plaši izskanēja jau deviņdesmitajos, kad viņš kopā ar tēvu iegādājās 49 % Akademhimbank akciju. Jau pavisam drīz pēc šī darījuma kredītiestāde figurēja vairākās Krievijas policijas sāktajās krimināllietās. Mediji ziņoja arī par Vladimira Antonova saistību ar Krievijas mafiju un bankas izmantošanu nelegālām finanšu darbībām. Tas viss beidzās ar to, ka 2004. gadā Krievijas Federācijas Centrālās bankas viceprezidents Andrejs Kozlovs noraidīja bankas pieprasījumu iekļaut to Noguldījumu garantijas fonda sistēmā, kas nozīmētu, ka banka noguldītājiem ir droša un uzticama. Lai gan Antonova pārvaldītā banka mainīja nosaukumu, arī tas nemainīja Krievijas Centrālās bankas lēmumu, tādēļ 2006. gadā viņš to pārdeva,» skaidro J. Āboliņš.
«Tas, ka šāda persona bez grūtībām var nopirkt banku un visas uzraudzības iestādes tikai noplāta rokas, jau liek aizdomāties, ka kaut kas šajā sistēmā nav labi,» rezumē Latvijas kredītņēmēju apvienības pārstāvis.
Viņš atgādina, ka brīdinājumi par to, ka jaunais īpašnieks Krājbankai varētu sagādāt problēmas, bija jau tad. Taču laiks ritēja un viss noklusa. «Līdz liktenīgajām 2011. gada novembra dienām, kad problēmas radās Latvijas Krājbankas lielākajai īpašniecei Snoras bankai. Mirklī, kad atklājās, ka problēmas ir arī Krājbankai, bija jau par vēlu. Uzraugi atkal visu apzināti vai neapzināti bija «nogulējuši»,» norāda J. Āboliņš.
Viņš uzskata, ka tas tikai pierāda, ka pēc problēmām, kas bija ar Parex banku, neviens nebija veicis kļūdu analīzi un no kļūdām mācījies. «Tas būtu noticis, ja pēc Parex bankas kraha kaut viena amatpersona tiktu sodīta. Varbūt tad notikumi ap Latvijas Krājbanku risinātos citādāk. Jo pašlaik ir tā: kāda amatpersona formāli zaudē darbu bankas uzraugošajā institūcijā, bet realitātē tā vienkārši ir pārrotēšana uz kādu citu vietu ar tikpat labu algu,» uzskata J. Āboliņš.
«Es pieļauju, ka galvenais iemesls, kādēļ pēc divu banku bankrota neviens nesēž cietumā, ir saistīts tikai un vienīgi ar naudu. Lai gan krimināllieta ir ierosināta un aizdomās turamo sarakstā Latvijas Krājbankas bijušais vadītājs Ivars Piedītis, kredītiestādes valdes locekļi un bankas padomes loceklis, Krievijas izcelsmes miljonārs Vladimirs Antonovs, kuru Lietuva vaino arī Snoras bankas bankrotā. Ir pagājuši divi gadi, taču lietas izmeklēšana nav pavirzījusies tiktāl, lai būtu rezultāti,» tā Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes loceklis.
Viņš uzskata, ka visi minētie notikumi rāda, ka situācijā, kad cilvēks ir kredīta ņēmējs, tad pret viņu var vērsties arī tad, ja banka ir bankrotējusi. Taču, ja viņš ir noguldītājs, nav neviena paša, kuram būtu pienākums rūpēties par naudas atgriešanu.
«Lai notiktu izmaiņas un Latvijas iedzīvotājiem vairs nebūtu jādzīvo bailēs, ka kāda banka vienā dienā var paziņot par bankrotu, līdzi paņemot visus ieguldījumus, ir jāmainās Finanšu un kapitāltirgus uzraudzības komisijas lomai nozares pārraudzībā. Ir jārada tāda normatīvo aktu bāze un sistēma, lai situācijās, kad bankai rodas problēmas ar likviditāti, nav tā, ka tajā esošā noguldītāju nauda var aizplūst nezināmā virzienā, un nav neviena, kas kaut ko varētu izdarīt, kā tas notika Parex un Latvijas Krājbankas gadījumā. Situācijās, kādas bija ar abām šīm bankām, neko nedarīšanu nedrīkst pamatot ar to, ka likumdošana neļauj aizkavēt naudas aizplūšanu no kontiem pēdējā brīdī,» viedokli pauž Latvijas kredītņēmēju apvienības valdes loceklis.
