Baltijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina, ka Latvijā tikai 7 % investē akciju tirgos, kamēr Igaunijā to dara divreiz vairāk – 16 %. Kādi ir galvenie iemesli iedzīvotāju kūtrumam, un kas ir palīdzējis kāpināt interesi par ieguldījumiem Igaunijā?
Latvijas mājsaimniecību finanšu aktīvi visbiežāk glabājas norēķinu kontos. Tikai pēdējā laikā, kāpjot likmēm, aktivizējušies iedzīvotāji, kuri izmanto termiņdepozītu piedāvātās iespējas. Pie mums joprojām ir salīdzinoši maza interese par finanšu produktiem, kas piesaistīti finanšu tirgiem, kā piemēram, ieguldījumu fondiem, uzkrājošajai dzīvības apdrošināšanai, pensiju 3. līmenim, ieguldījumiem uzņēmumu akcijās un obligācijās vai valsts krājobligācijās. Kamēr Latvijā tikai aptuveni 14 % no kopējiem mājsaimniecību finanšu aktīviem ir ieguldīti šajos finanšu instrumentos, Igaunijā šis skaitlis ir aptuveni 20 %, bet Rietumeiropā brīvos līdzekļus iegulda krietni vairāk. Pat šķietami konservatīvajā Vācijā finanšu tirgū tiek ieguldīti ap 40 % no kopējiem privātpersonu finanšu līdzekļiem, kamēr Zviedrijā pat 70 %.
Iedzīvotāji biržā atpazīst vietējos uzņēmumus
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc igauņi akciju pirkšanā ir aktīvāki, ir vietējo valsts uzņēmumu kotēšana biržā. Pat iedzīvotājiem, kuriem nav padziļinātas izpratnes par finanšu tirgiem, mēdz būt zināšanas un skaidrība kā funkcionē lielākie vietējie uzņēmumi. Tas kalpo kā intereses kāpinātājs – ja cilvēks ir ieguldījis vietējā uzņēmumā, tad tas tiek apspriests ar draugiem un paziņām. Savukārt šāda informācijas aprite kultivē interesi par akciju tirgu kopumā. Vietējo uzņēmumu veiksmes stāsti kalpo kā katalizators skatīties jau plašāk – globālo akciju virzienā. Igauņi ir sekmīgi ieguldījuši lokāli, un tas viņus ir pamudinājis iesaistīties arī Latvijas uzņēmumu IPO jeb sākotnējo publisko akciju piedāvājumos.
Vēsturiskās mācības un reformu pēcgarša
Naudas reformas, sākot jau no PSRS rubļiem līdz pat eiro ieviešanai, kā arī banku bankroti gan deviņdesmitajos gan nesenajos divtūkstošajos gados, ir veidojuši mūsu izpratni par finanšu sistēmu un diemžēl zināmā mērā sekmējuši neticību gan tai, gan arī finanšu tirgiem. Tā rezultātā sabiedrības riska apetīte Latvijā ir ļoti zema. Apliecinājums tam ir arī Latvijas vidējā pensijas 3. līmeņa dalībnieka portrets – vairumam ir vēlme savus līdzekļus uzkrāt sabalansētajos pensiju fondos, kur dažādu akciju īpatsvars veido mazu daļu no kopējā portfeļa.
Finanšu pratības un labklājības līmenis
Latvijā diemžēl ir zemāks labklājības līmenis nekā Igaunijā un Lietuvā – kaimiņiem ir augstākas vidējās algas un līdz ar to vairāk pieejami brīvie līdzekļi, kurus novirzīt dažāda veida uzkrājumiem. Turklāt Latvijā pastāv ļoti liels noguldījumu disbalanss – aptuveni 80 % finanšu aktīvu pieder 20 % mājsaimniecību. Kaimiņvalstīs šī proporcija ir veselīgāka.
Izglītība un zināšanas par finanšu tirgus uzbūvi iet roku rokā ar vispārējo finanšu pratības līmeni valstī. Nebūtu korekti pieprasīt lielu riska apetīti no vecākās paaudzes pārstāvjiem, jo skolu sistēmas piedāvājums attiecībā uz ekonomikas procesu skaidrošanu bijis vājš. Izdevīgākā pozīcijā atrodas jaunāki cilvēki, kuri savas zināšanas un iemaņas var veikli attīstīt ar internetā pieejamo informāciju. Protams, tam ir arī savi mīnusi, jo tieši jauni cilvēki biežāk mēdz piedzīvot skaudru pieredzi ar kriptovalūtām vai īsu mirkli populāriem ieguldījumiem. Taču šī negatīvā pieredze dod viņiem iespēju mācīties, lai pēc tam spētu ieguldīt prasmīgāk.
Kad var sākt investēt?
Lai ieguldījumus veiktu disciplinēti, vispirms jāparūpējas par savas finanšu telpas sakārtošanu. Tas nozīmē, ka iedzīvotājam pirms ieguldījumu uzsākšanas būtu jānodrošina finanšu drošības spilvens, proti, ātri pieejami naudas līdzekļi, kas ir vismaz 3 mēnešu izdevumu apmērā. Atsevišķos gadījumos, izvērtējot savu finanšu veselību un ienākumu plūsmas noturīgumu, var sāk ieguldīt paralēli drošības spilvena veidošanai. To var darīt, ja no saviem ikmēneša brīvajiem līdzekļiem 3 mēnešu izdevumu apjomu iespējams uzkrāt gada laikā.