Lielu alternatīvu enerģijas avotu radīšana, protams, varētu samazināt gāzes patēriņu, bet tuvākajā nākotnē lielas izmaiņas nav paredzamas

Tā intervijā saka a/s Latvijas gāze valdes priekšsēdētājs, ekspremjers Aigars Kalvītis.

Kādi būs galvenie izaicinājumi Latvijas gāzes valdes priekšsēdētāja amatā?

Šobrīd galvenais no akcionāru puses izvirzītais uzdevums ir pēc iespējas maksimāli sekmīgi veikt gāzes tirgus liberalizāciju. Īstenot Eiropas Savienības (ES) trešās enerģētikas paketes direktīvu ieviešanu, lai sadalītu Latvijas gāzi atbilstoši jaunajiem tirgus principiem. Tas ir galvenais uzdevums, kas būs jāveic nākamajos trijos četros gados. Un jāsaka, ka tas būs ļoti sarežģīts. Pirmkārt, nevienam nav pieredzes šajā jautājumā. Otrkārt, tas nesīs milzīgas izmaiņas tirgus attiecībās gan starp lielajiem patērētājiem un piegādātājiem, gan arī mājsaimniecībām. Tām, iespējams, mazākā mērā, jo šajā segmentā varētu būt vairāki piedāvājumi un vairāki piegādātāji.

Tātad tuvākajos trijos četros gados visu gāzes saimniecību sagaida pamatīgas izmaiņas. Vai šajā procesā saskatāt arī kādus riskus?

Vajadzētu norādīt uz tiem riskiem, kas varētu rasties kādu neprofesionālu valdības lēmumu rezultātā. Gāzes apgāde nav saistīta tikai ar siltumu un enerģiju, bet arī ar drošību un daudziem citiem jautājumiem. Līdz ar to šī tirgus liberalizācija, pārejot no dabīga, kontrolēta monopola uz brīvu tirgu, var radīt dažādus blakusefektus. Mums, Latvijas gāzes vadībai un valdei, šī liberalizācija jāveic vislabākajā veidā. Pirmkārt, savu akcionāru uzdevumā, lai neciestu zaudējumu. Otrkārt, lai lielie patērētāji neizjustu nekādas problēmas, un arī, lai mājsaimniecības neciestu. Vienkārši tas nebūs. Tas ir milzīgs darbs. Arī ar likumdošanu.

Ko tuvākajā laikā patērētājam nozīmēs šī liberalizācija? Kā tas ietekmēs gāzes cenu?

Šis jautājums ir jāuzdod valdībai. Tas nav Latvijas gāzes politikas jautājums. Es domāju, ka Latvijas gāze kā uzņēmums varētu turpināt funkcionēt arī kā dabīgais monopols, kuru regulē valsts. Bet ES virzās uz tirgus atvēršanu šajā jomā, un ir attiecīga likumdošana. Tātad šī liberalizācija notiks. Ja man vajag atbildēt uz jautājumu, kā tas ietekmēs gāzes cenu un katru mājsaimniecību, no mūsu puses mēs kā uzņēmums darīsim visu, lai patērētāji nejustu nekādus pārrāvumus gāzes piegādēs vai citas problēmas. Bet kā tieši tas ietekmēs cilvēkus, es uzskatu, ka par to ir jārunā valdībai.

Mēs lietojam šo vārdu «liberalizācija». Bet šī liberalizācija savā patiesajā būtībā var būt tikai tad, ja parādās dažādi gāzes piegādes avoti. Vai un kad Latvijas tirgū tīri tehniski varētu ienākt gāze arī no kāda cita avota?

Man kā Latvijas gāzes valdes priekšsēdētājam būtu interesanti, lai mēs būtu galvenie gāzes tirgotāji Latvijā. Tas ir pašsaprotami. Valdības mērķis, iespējams, ir ilgtermiņā radīt kādas alternatīvas, lai radītu konkurenci šajā sfērā.

Pašlaik nav diskusijas pēc būtības par to, kas notiks, kad liberalizēs gāzes tirgu. Ir tikai revolucionāra pārliecība, ka liberalizācija dos augļus. Tātad, ja paskatāmies uz objektīvo realitāti, tad, protams, pie tik dramatiska gāzes patēriņa krituma, kāds pēdējos 20 gados vērojams visā reģionā, ir ļoti grūti runāt par kaut kādiem alternatīviem gāzes vadiem, kuros tiks ieguldīti miljardiem eiro. Priekš šī mazā patēriņa uzbūvēta infrastruktūra un izveidota reāla konkurence gāzes tirgū. Es neredzu ekonomisku pamatojumu pie pašreizējām gāzes cenām un patēriņa, ka šādas investīcijas būtu iespējamas. Bet politiski, protams, tas ir iespējams. Var šo infrastruktūru būvēt par sabiedrības naudu.

Mēs zinām, ka Eiropas Komisijai jau ir plāni, ka vajadzētu savienot Lietuvu ar Poliju. Tikai manā izpratnē šis savienojums tiek veidots vienkārši ar citu Krievijas gāzes vadu. Vai tā pati gāze ienāks caur Izborsku no Krievijas pa taisno Latvijā, vai caur Poliju un Lietuvu no Baltkrievijas gāzes savienojuma – es tur neredzu īsti alternatīvu. Tā ir viena un tā pati gāze ar vienu un to pašu izcelsmi. Tātad šobrīd, analizējot ilgtermiņa ES plānus, kurus grib īstenot par sabiedrības, nevis par biznesa naudu, patiesībā mēs redzam, ka vienkārši izveidos gāzes piegādes apli no tā paša piegādātāja. To, protams, var darīt, bet īsti runāt par alternatīvām piegādēm mēs nevaram, un tās būs milzīgas izmaksas, kas beigu beigās tiks uzkrautas patērētājiem.

Iespējamie alternatīvie gāzes piegādes avoti ir tikai ilgtermiņa plāni, bet valdība uzstāj uz Latvijas gāzes sadalīšanu jau ar 2017. gadu. Vai te nav pretruna?

Pašreizējā a/s Latvijas gāze ir aizsargāta līdz 2017. gada 3. aprīlim ar investīciju līgumu, ko savā laikā noslēdza, privatizējot uzņēmumu. Runāt par ātrāku gāzes tirgus atvēršanu mēs nemaz nevaram, atbilstoši līgumam. Reāli tirgus atvēršana var notikt tikai pēc 2017. gada 3. aprīļa. Pusotra gada laikā jāveic priekšdarbi tirgus atvēršanai.

Visu interviju lasiet pirmdienas, 24.augusta laikrakstā Dienas Bizness (4.-5.lpp.)!