Runa gan šoreiz nav par kādu TV seriālu, bet par katrai sevi cienošai pilsētai raksturīgu elementu – iepirkšanās ielu. Rīga ir viena to nedaudzajām Eiropas galvaspilsētām, kam šādas definētas un pircēju atzītas ielas nav. Toties ir iepriekšējo pilsētas runasvīru aizsāktā, vēl padomju laikā dzimusī ideja par Stučkas/Tērbatas ielu.
Kā alternatīva jau labu laiku tiek aplūkota Vaļņu iela, kam idejas veicinātājs ir Linstow un nu arī Krišjāņa Barona iela, kam oficiālais atbalstītājs ir Latvijas Tirgotāju asociācija. Kā jau tas pie mums pierasts – visi viens otru apkaro, līdz ar to lielu daļu enerģijas izlaižot «caur svilpi».
Papildus asumu visām diskusijām piešķir dažu atbalstītāju vēlme konkrēto iepirkšanās ielu realizēt kā gājēju ielu – līdz ar to iesaistot lielākus vai mazākus apjomus nodokļu maksātāju naudas un sarežģījot jau tā ne pārāk veiksmīgo pilsētas transporta organizāciju (citvalstu ceļotāju vidū pazīstama ar apzīmējumu «...uzmini nu...»).
Būsim reālisti – Rīga nekad nebūs iepirkšanās tūrisma pilsēta. Nu, vismaz ne pārredzamā nākotnē. To nosaka gan vispārējā ekonomiskā situācija, gan tirgus (ne)lielums gan arī strauji pieaugošā tiešsaistes iepirkšanās. Līdz ar to nav jēgas ne lieki tērēt pilsētas (mūsu) naudu, ne arī vēl vairāk sarežģīt jau tā apgrūtināto pilsētas navigāciju ar autotransportu. Tātad – nav jēgas mākslīgi veidot gājēju ielu, ja nav reālas un regulāras, nevis iedomātas, gājēju plūsmas, ko veido ikdienas gaitās ejošie.
No šejienes jautājums – ko izvēlēties un ko atbalstīt? Mans ieteikums būtu – izvēlēties visu un atbalstīt ar minimālām investīcijām pēc tam, kad ir redzams, ka projekta virzītāji jau kaut ko reāli ir izdarījuši savas ieceres realizācijai.
Tērbatas iela. Vienkārši jāgaida, lai piesakās projekta virzītāji no ielā pārstāvētajiem tirgotājiem un ēdinātājiem – lai izvirza principus, ar ko ielas piedāvājums būs unikāls. Ielas ietves ir pietiekami platas vismaz 10 reizes lielākai gājēju plūsmai, nekā tas ir patlaban. Viliniet pie sevis pircējus un jaunus pārdevējus un tad pēc laika būs redzams, vai iela «strādā». Atļaušos prognozēt, ka būs divi «karstie punkti» – krustojumi ar Dzirnavu un Stabu ielām. Nav nepieciešama ne ielas slēgšana, ne kardināla pārbūve. Iepirkšanās iela, taču ne gājēju iela.
Krišjāņa Barona iela. Iniciatīvas grupa jau ir un ir arī reāls ielas posms, kurā varētu būt koncentrēta tirdzniecība –no Raiņa bulvāra līdz Ģertrūdes ielai, nu labi – līdz Matīsa ielai. Mārketinga platforma par Baltija garāko iepirkšanās ielu –gribas uzdot vēlamo par esošo, taču, lai neizblamētos, labāk atturēsimies. Tāpat pretnostatījums Tērbatas ielai īsti neiztur kritiku, jo pavisam maz ir palicis to, kam Tērbata asociējas ar Tartu. Barona ielai bez tā visa ir pietiekams potenciāls, kam papildus ērtība ir sabiedriskais transports tā vistīrākajā formā – tramvajs. Arī šeit ietves ir pietiekami platas, lai bez problēmām nodrošinātu gājēju plūsmu ilgus gadus uz priekšu – ielas slēgšana vai pārbūve arī šeit nav ekonomiski attaisnojama. Var slēgt ielu autotransportam nedēļas nogalēs speciāliem gadatirgiem vai līdzīgiem pasākumiem, sākot ar mazāku zonu un to pakāpeniski paplašinot, ja ir reāls piepildījums un pieprasījums. Iepirkšanās iela, taču ne gājēju iela.
Vaļņu iela. Kad Vecrīgā bija racionāli ierobežota transporta satiksme, Vaļņu iela jau faktiski bija gājēju iela. Caur gājēju tuneļiem Vaļņu iela faktiski uz vienas ass saver Origo, Stockmann, lielāko kinoteātri un Galeriju Centrs. Tai pieslēdzas perspektīvas, pagaidām vāji organizētas «piazzas» pie viesnīcām Rīga un Hotel de Rome, tās galā ir viens no populārākajiem un atpazīstamākajiem Rīgas tūrisma objektiem – Pulvertornis. Un tā tālāk. Šeit no pilsētas būtu jāprasa vien lēmums par satiksmes slēgšanu – pārējo, ceļa zīmes un barjeras ieskaitot, gan jau sarūpētu ieinteresētie biznesu īpašnieki. Gan jau parādītos gan soliņi, gan puķu dobes un citas lietas. Sezonālās āra kafejnīcas, ja vien pilsētas attiecīgais departaments spēlē «fair play», parādās pašas no sevis un ietiekamā skaitā. Šajā gadījumā rastos iepirkšanās gājēju iela, taču bez liekiem ieguldījumiem no jau tā nospriegtā pilsētas budžeta.
Realizējot šādu nekonkurējošu pieeju, mēs iegūtu trīs iepirkšanās ielas, no kurām katrai būtu savs raksturs un specializācija un kuras nevis prasītu pilsētas ieguldījumus, bet gan papildinātu pilsētas kasi ar papildus nodokļu ienākumiem.
Vēl vairāk – šādas trīs iepirkšanās ielas radītu dabisku rāmi, kam pieslēgtos šķērsielas un esoši un perspektīvi iekškvartālu projekti. Berga bazārs, perspektīvais Tango projekts, Galerija Rīga un citi, par ko pagaidām nezinām vai neiedomājamies. Blaumaņa ielai ir visas iespējas pievienoties iepirkšanās ielu kategorijai ar iespēju posmu starp Brīvības un Tērbatas ielu izveidot arī par gājēju ielu, lai nelaužot pilsētas transporta plūsmu, darbībā notestētu kā un vai strādā šāda gājēju iepirkšanās iela. Vismaz daļa no Ģertrūdes ielas arī jau ir gandrīz gatava iepirkšanās ielas statusam.
Nav vērts piesaukt citu pilsētu risinājumi, jo katrs no tiem ir unikāls un individuāls. Ka strādā citur, var nestrādāt pie mums. Tāpēc jāveido savs, taču pamatots un adekvāts risinājums.
Lai realizētu šādu scenāriju, faktiski vajag pavisam nedaudz – pieņemt, ka cits viedoklis (projekts) ir tikpat labs, kā tavējais. Nosacīto konkurentu apkarošanas enerģiju ievirzīt kopēju problēmu risināšanā. Un kaut kā mēģināt pārvarēt «divi latvieši – trīs partijas» kompleksu.
Ja man sev jāatbild, kurš projekts man patīk vislabāk, atbilde būs – visi trīs kopā, un ar piedevām. Kā tajā anekdotē par cienīgtēvu kristībās – «...un alu arī, lūdzu!»
