Šobrīd Latvijā ir pieejams plašs klāsts dažādu moderno medicīnisko tehnoloģiju, taču trūkst kvalificētu speciālistu, kas šos tehniskos risinājumus spētu pareizi pielietot.

Galvenā problēma šajā gadījumā neslēpjas tehnoloģiju pieejamībā, bet gan iespējās tās pareizi integrēt veselības sistēmas aprūpē, norāda Jānis Kļoviņš, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs.

Viņš uzsver, ka šobrīd primāri būtu jādomā nevis par papildu atbalstu tehnoloģijām, bet gan ieguldījumiem izglītībā un zinātnē, tādējādi paplašinot to speciālistu loku, kas varētu ar šiem risinājumiem strādāt.

Trūkst finansējuma

Pašlaik mums ir pieejamas ļoti attīstītas tehnoloģijas, piemēram, diagnostikas jomā, kā rezultātā mēs varam veikt ļoti precīzu vēža diagnostiku un noteikt, kādi medikamenti konkrētajam pacientam ir jālieto, taču jāņem vērā, ka tālākā ārstēšana pacientiem izmaksā ļoti dārgi, skaidro J. Kļoviņš.

Valmieras dome biznesa attīstībai var piedāvāt samērā nelielas teritorijas, plašāku industriālo zonu izveidei nepieciešama sadarbība ar apkārtējiem novadiem.

Ja Valmiera, kas sevi pozicionē kā rūpniecības pilsētu, grib attīstīties, tai nepieciešamas jaunas platības ražošanai. Pašvaldībai pašai pieder pieci hektāri pie bijušā gaļas kombināta Rūpniecības ielas apkārtnē, ko iegādājies krievu investors, un vēl pa diviem hektāriem citās divās vietās pilsētā.

Ir potenciālie investori, kas, meklējot vietu ražotnēm, atzinuši, ka zemes ir par maz, neslēpj ilggadējais Valmieras mērs Inesis Boķis. «Uzņēmēji grib nākt tur, kur kaut kas ir. Skatās, vai ir darbaspēks, vai tas ir kvalificēts, bet galvenais – izvietojums. Valmierai vajag papildu rūpniecisku zonu, pie tā strādājam, tā varētu atrasties apkārtējo novadu teritorijās, bet tas ir divu pašvaldību dialogs, kādā veidā to īstenot,» stāsta I. Boķis. Jautāts, vai nepastāv iespēja atpirkt privātiem īpašniekiem piederošus zemes gabalus rūpniecības attīstībai, viņš atbild noliedzoši – pašvaldībai šādu līdzekļu nav. Tai jāsedz gan pašas tēriņi, gan jāfinansē par pienākumu uzliktās funkcijas, gan jāveic iemaksas pašvaldību izlīdzināšanas fondā, kas šogad ir 656 tūkst. eiro. I. Boķis domā, ka ir virkne lietu, ko par šo naudu varētu uzlabot turpat Valmierā.

Akciju sabiedrībām mainās spēles noteikumi, jo tām Uzņēmumu reģistrā līdz 2024. gada 30.jūnijam būs jāiesniedz akcionāru reģistrs.

To paredz grozījumi Komerclikumā, kuri stāsies spēkā 2023. gada 1. jūlijā. Latvijā pašlaik ir 930 nelikvidētas akciju sabiedrības, uz kurām arī attieksies jaunās prasības. Visām Latvijā dzīvajām akciju sabiedrībām ir dots viena gada pārejas laiks savu akcionāru sarakstu iesniegšanai Uzņēmumu reģistrā un šo datu ierakstīšanai Komercreģistrā.To, kas notiks ar esošajām akciju sabiedrībām un kāda būs šīs uzņēmējdarbības formas izmantošanas dinamika, rādīs laiks.

Diskusija ceturtdaļgadsimta garumā

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs un bijušais Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs Jānis Endziņš atzina, ka par akciju sabiedrību akcionāru reģistra atrašanos valsts publiskajās datu bāzēs – Uzņēmumu reģistrā - ir runāts jau vairāk nekā 20 gadu un tikai 2021. gadā šī ideja tika materializēta. „Ja nebūtu pastiprinātas prasības par lielāku caurspīdību saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, iespējams, šādu grozījumu attiecībā uz akciju sabiedrībām nebūtu,” tā J. Endziņš.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Aigars Šmits, nekustamo īpašumu uzņēmuma ARCO REAL ESTATE valdes priekšsēdētājs. Arco Real Estate dibināts Igaunijā 1992. gadā. Šobrīd uzņēmumam ir 19 biroji dažādās Igaunijas, Latvijas un Bulgārijas pilsētās. Grupas ietvaros šobrīd tiek nodarbināti aptuveni 250 darbinieki. Uzņēmums ir kotēts Tallinas fondu biržā kopš 2007. gada jūnija.

Arco Real Estate Latvijā uzsāka darbību 1997. gadā. Arco Real Estate darbība ir sadalīta četros virzienos: serviss, attīstība, celtniecība un fondu pārvaldīšana.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

No 1995. gada līdz šodienai – 2022. gada septembrim, Latvijas eksporta importa bilance nemainīgi bijusi negatīva un summāri veido 64,2 miljardus eiro.

Līdz 2021. gada beigām šis skaitlis bija 60,5 miljardi, bet šā gada astoņos mēnešos Latvija ir pārspējusi visas iespējamās negatīvās gaidas, gandrīz četri miljardi mīnusos, kas ir vismaz divas reizes vairāk nekā jebkad iepriekš.

Tirdzniecības bilance kā valstisks mīnuss

Lai arī kā nesamudžinātu stāstus par makroekonomiku, par iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi un valsts budžeta veidošanos, nav iespējams noslēpt vienkāršu patiesību, Latvija visu laiku ieved preces un pakalpojumus par lielāku summu nekā izved. Proti, valstī ik gadu veidojas labumu deficīts naudas izteiksmē, kas ir jāaizpilda ar citām metodēm nekā preču un pakalpojumu ražošana. Jo lielāka summa gadā aizplūst no valsts, jo vairāk naudas līdzekļu jāieved, izmantojot šīs citas metodes, citādi mēs nonāktu situācijā, kad rindai preču cenas pieaugtu tik lielas, ka vairums tās nespētu iegādāties. Visticamāk, pienāktu kritisks brīdis, kad vajadzētu runāt arī par valsts maksātnespēju.

Bažas un satraukumu izraisa mūsu klientu – Vācijas Federatīvās Republikas pilsoņu – tiesību un brīvību pārkāpumi no dažu Latvijas valsts institūciju puses.

Tas ir nesavienojami ar demokrātiskas sabiedrības principiem un perspektīvā var radīt ievērojamu kaitējumu Latvijas investīciju klimatam, ekonomiskām un saimnieciskām attiecībām.

Latvijas valsts vēsturē pēdējā gadsimtā ir diezgan daudz lappušu, kas saistītas ar totalitāro pagātni un neierobežotu visatļautību, tomēr Latvijas tauta to pārtrauca 2004. gada 1. maijā, kļūstot par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli – demokrātisko valstu savienības locekli, kur pirmajā vietā ir liktas personas intereses, cilvēka tiesības un brīvība ar nesatricināmu likuma un kārtības vadību. Tomēr šodien ir jāatzīst, ka ne visiem Latvijā demokrātiskas vērtības ir prioritāras.

Nodokļu reformu rezultātā augstāko amatpersonu algas tuvākajos gados varētu kāpt par 485 līdz 750 eiro, aplēsusi Latvijas Avīze.

Pēc Finanšu ministrijas (FM) prognozēm, plānotā minimālās algas celšana no 380 līdz 430 eiro nākamgad vidējās algas apmēru varētu palielināt aptuveni par vienu procentpunktu. Taču, ņemot vērā gan šo apstākli, gan iecerētās nodokļu reformas pasākumus un citus makroekonomiskos faktorus, kopējais vidējās algas pieaugums, pēc jaunākajām FM prognozēm, 2018.gadā varētu būt 6%, sasniedzot 970 eiro.

FM paredz, ka 2020.gadā tautsaimniecībā nodarbinātā vidējā bruto alga sasniegs 1072 eiro mēnesī, kas nozīmētu aptuveni 157 eiro pieaugumu pret šo gadu. Balstoties uz šo FM prognozi un veicot aprēķinus, laikraksts secina, ka ministru un premjera alga pēc nepilniem trim gadiem varētu pieaugt par 485 līdz 750 eiro.

Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pārtrauc sadarbību arī ar Baltkrievijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā iepriekš tas ir izdarīts ar Krievijas Federācijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un reģionālajām kamerām.

Reaģējot uz Krievijas un Baltkrievijas īstenoto demokrātijas, tiesiskuma un vispārpieņemtu diplomātijas principu neievērošanu, veicot militāro agresiju Ukrainā, kā arī uz publiski pausto neviennozīmīgo minēto valstu uzņēmēju viedokli par Krievijas iniciēto karu, LTRK pārtrauc sadarbību un ir lauzusi sadarbības līgumu ar Baltkrievijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, kā iepriekš tas ir izdarīts ar Krievijas Federācijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru un reģionālajām kamerām.

“LTRK nosoda Putina vadīto un organizēto karadarbību Ukrainā. Mēs atbalstām Ukrainas tautu cīņā pret agresiju un šajā brīdī nespējam vienaldzīgi stāvēt malā. Mēs aicinām arī visus Latvijas uzņēmumus – ja vien tas ir iespējams, pārtraukt biznesa attiecības ar Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem, meklēt citus sadarbības partnerus un pārorientēties uz citām sadarbības iespējām. Vienlaikus mēs neesam pret krievu tautu, jo agresiju ir uzsākuši Krievijas līderi nevis tauta. Šobrīd Krievijas tautai ir jāorganizējas un jāvēršas pret Krievijas agresīvo politiku. Savukārt mums jāatbalsta Ukrainu visos iespējamos veidos un jāpārstāj atbalstīt Krievijas ekonomiku. Šajā situācijā katram ir jāieliek sava artava, lai to veicinātu,” saka LTRK prezidents Aigars Rostovskis.

Eiropa nav dārzenis. To, ka vecā un šķietami gurdā kontinenta dzīves līmeņa izlutinātie asinsvadi spēj turēt jauneklīgu tonusu, apliecina arī katalāņu pašnoteikšanās alkas. Diemžēl pavadošie notikumi nevar mēroties ar to jūsmu, kas sākotnēji pildījusi brīvības cīnītāju sirdis.

Brutāla policijas iejaukšanās, neatkarības atbalstītāju līderu aizturēšana, Madrides augstprātīgie draudi valstsvīru izteikumos, banku īstenotā cepures pacelšana, starptautiska kolektīva novēršanās un visbeidzot pašu brīvības kaldinātāju nespēja izšķirties spert soli uz priekšu vai atpakaļ Katalonijas neatkarības leģendu pārvērtuši drīzāk par krimiķi. Eiropas sabiedrības nostāju šajā jautājumā labi raksturo kāda ārvalstu medijos manīta frāze – Katalonijas neatkarības centieni ir atbalstāmi, tomēr jācer, ka tā paliks Spānijas sastāvā. No otras puses – Katalonijas atdalīšanās nebūtu nekas «nesagremojams» pasaulē, kurā ASV vada Donalds Tramps, briti nobalso par Brexit un kā augoņi sprāgst teroristu bumbas Rietumu kultūras kvintesences bastionos u.c.

Ar enerģētikas nozares ministra tēmētiem un mērķtiecīgiem centieniem Latvija turpmākajos gados varētu kļūt par enerģijas eksportētājvalsti, komentējot potenciāli jaunas enerģētikas un vides aizsardzības ministrijas izveidošanu, pauda AS "Latvenergo" padomes priekšsēdētājs Ivars Golsts.

Viņš norādīja, ka enerģētika ir lielu ilgtermiņa investīciju nozare, un ir ļoti būtiski saskaņot kopējo redzējumu un virzību, lai nenokavētu būtiskus procesus, kuri jāsāk plānot un virzīt jau šodien, lai pēc 10-15 gadu harmoniskas attīstības valsts būtu gatava tā brīža izaicinājumiem.

"Enerģētikas transformācija Latvijā ir ar ļoti lielu potenciālu, un ar nozares ministra tēmētiem un mērķtiecīgiem centieniem turpmākajos gados varam izvirzīties par enerģijas eksportētājvalsti," pauda Golsts.

"Latvenergo" pārstāvji norādīja, ka enerģētikas ministra pozīcija savulaik Latvijā jau bija, un šāda posteņa atjaunošana ir jaunā ministru kabineta kompetence, izvērtējot šādam amatam precīzi definētus stratēģiskus uzdevumus.

86 gadu vecumā miris bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš vadīja valsti no 1995.gada līdz 2007.gadam, ceturtdien paziņoja viņa ģimene.

«Prezidents Žaks Širaks nomira šorīt, savas ģimenes ieskauts,» paziņoja viņa znots Frederiks Salā-Barū.

Širaks divreiz ieņēma premjerministra amatu - no 1974.gada līdz 1976.gadam un no 1986.gada līdz 1988.gadam.

No 1977. līdz 1995.gadam Širaks bija Parīzes mērs.

Širaks bija viena no populārākajām politiskajām figūrām Francijā, neskatoties uz apsūdzībām korupcijā, kad viņš bija Parīzes mērs, par ko viņam 2011.gadā tika piespriests nosacīts divu gadu cietumsods.

Viņš nepiekrita tiesas lēmumam, bet to neapstrīdēja, sakot, ka franču tauta zina, ka viņš ir godīgs cilvēks, kurš strādājis tikai Francijas diženuma un miera labā.

Širaks prezidenta amatā tika ievēlēts 1995.gadā un 2002.gadā pārvēlēts, kopumā pavadot valsts galvas amatā 12 gadus. Tādējādi viņš kļuvis par otru ilgāk valdījušo prezidentu pēckara Francijā aiz Fransuā Miterāna, kurš ieņēma prezidenta amatu pirms Širaka.

Es kā valstsvīrs; mana valdība; manai partijai un man personīgi vēl būs ļoti liela loma Latvijas politikā – tās ir tikai dažas no pērlēm Alda Gobzema teiktajā žurnālistiem Rīgas pilī pēc tam, kad Valsts prezidents Raimonds Vējonis paziņoja, ka atsauc viņa kā Ministru prezidenta nomināciju.

Tas, ka Valsts prezidents atsauks A. Gobzema kandidatūru, domāju, nevienam nebija īpašs pārsteigums, jo nominantam tā arī nebija izdevies vienoties ar partijām un iegūt 51 balsi savai valdībai. Pārsteidzoša bija A. Gobzema mesiāniskā un gana narcistiskā izrunāšanās presei, sevi atkārtoti dēvējot par valstsvīru, lai gan politikā valsts labā nekas nav paveikts, tāpat uzsverot, ka viņam vēl būs liela loma Latvijas politikā. Interesants ir Gobzema apgalvojums, ka viņa valdība esot tikusi torpedēta, jo faktiski jau nebija, ko torpedēt, – nebija valdības.

Vispirms izgāzās sarunas ar visām partijām, izņemot Saskaņu, kas nebija aicināta, tad tika atmests profesionāļu valdības izveides mēģinājums, kam sekoja paziņojums, ka pie galda sēdīsies četras partijas, lai gan tām kopā nav 51 balss. Būtībā tika izmēģinātas visas iespējamās kombinācijas bez kāda jēdzīga uzstādījuma, ja vien par tādu neuzskata ārkārtīgo vēlmi kļūt par premjeru. Daudz cienījamāk būtu, ja pēc mēģinājuma izveidot profesionāļu valdību, kas tika aizstāvēts ar putām uz lūpām, bet kas neizdevās, A. Gob- zems pats noņemtu savu kandidatūru. Tā teikt, es gāju ar savu pārliecību, man neizdevās pārliecināt citus, es atkāpjos. Tā vietā A. Gobzems pat izgāja uz mazākuma valdības izveidi, kas bija trešais neveiksmīgais «jājiens Stikla kalnā».

Ir sajūta, ka pārmetumiem, ko starptautiskās organizācijas attiecina uz visu sistēmu, ir atrasts viens grēkāzis – privāto tiesību subjekts –, ar ko mēģina piesegt ierēdņu un politiķu neizdarību daudzu gadu garumā

To intervijā Dienas Biznesam stāsta zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, kurš ABLV Bankas likvidācijā pārstāv tās akcionārus. Viņš atzīst, ka tas nav pirmais gadījums, kad Latvijā jaunāko laiku vēsturē valsts puse savu padarīto vai nepadarīto ar visu atbildību vēlas novelt uz konkrētiem privātuzņēmumiem, kuri rīkojās tā, kā atļāva normatīvo aktu prasības.

Fragments no intervijas, kas publicēta 5. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kāda ir situācija ar ABLV Bankas pašlikvidāciju?

Nākamā gada februārī būs pagājuši divi gadi no tā brīža, kad aizsākās šīs bankas reālās darbības apturēšana, kam par iemeslu sākotnēji kalpoja FinCen ziņojums, bet pēc tam bankas darbību neļāva turpināt Eiropas Centrālā banka un Vienotā noregulējuma valde. Bankā ir iesaldēti ap diviem miljardiem eiro līdzekļu, un pagaidām to izmaksa ir tikai lēnām sākusies.

Tā dēvētā «nolikto atslēgu principa» pamatā ir taisnīgums. Taisnīgums, no kura izriet visu pušu līdzatbildība par sekām, kuras izraisīja krīze un nekustamo īpašumu «burbuļa» plīšana. Diemžēl visi līdzšinējie centieni nodibināt šādu taisnīgumu ir cietuši neveiksmi un minētā iecere par «nolikto atslēgu principa» iestrādi tiesību aktos ir «iestrēgusi» Maksātnespējas likuma grozījumu jūklī Saeimas Tautsaimniecības komisijā.

Vienlaikus, kamēr Saeimā it kā tiek meklēts dažādu interešu kompromiss, atbildības nasta pilnā mērā gulstas uz tiem līdzcilvēkiem, kas ir nonākuši finansiālās grūtībās un joprojām ir spiesti bargi maksāt, lai gan kredītā ņemtais dzīvoklis jau zaudēts. Nereti šie parādnieki, kas jau zaudējuši mājokļus, milzīgo piedzenamo summu dēļ vēl zaudē arī krietnu daļu savu ienākumu, jo bankas atsavinātais dzīvoklis izsolē pārdots tik lēti, ka guvums sedz vien niecīgu daļu no kredīta, kas ņemts tā paša mājokļa iegādei. Turklāt šādi tiek novārdzināta arī valsts, jo parādu sloga dēļ tās iedzīvotāji ir spiesti doties labākas dzīves meklējumos ārvalstīs vai arī pieprasīt darba devējam maksāt algu aploksnē, slēpjot ienākumus no tiesu izpildītājiem.

Esošajiem atkritumu poligoniem tuvāko 10 gadu laikā ir jāpārvēršas par aprites ekonomikas centriem, kuros atvestie atkritumi pārtop izejvielās jaunu produktu ražošanai, jo īpaši, ja noglabāt drīkstēs tikai 10% no savāktajiem atkritumiem.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš atzīst, ka atkritumu apsaimniekošanā ir divi iespējamie virzieni, kur viens - investēt ļoti maza izmēra un jaudas pārstrādes iekārtās, bet otrs — garāks transportēšanas ceļš uz reģionālajiem pārstrādes centriem.

Kas pašlaik ir būtiskākie izaicinājumi atkritumu apsaimniekošanā?

Transformācija no 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem atkritumu apsaimniekošanas reģionālajiem centriem, kuriem laika gaitā jākļūst par aprites ekonomikas centriem. Tiem būs ļoti nozīmīga loma, lai tiktu sasniegts Eiropas Savienības uzstādītais mērķis – 2035. gadā atkritumu poligonos noglabāt ne vairāk kā 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem, kā arī vismaz 65% no savāktajiem sadzīves atkritumiem nodot pārstrādei. Otrs izaicinājums, ko gribu minēt, ir līdzsvars starp privātajām un publiskajām kapitālsabiedrībām atkritumu apsaimniekošanas nozarē. Pēc apkalpoto iedzīvotāju skaita privātie atkritumu apsaimniekotāji apkalpo 62% no visiem Latvijas iedzīvotājiem — teju 1,18 miljonus, savukārt pašvaldībām piederošie - tikai 38% jeb 691 000 iedzīvotāju. Situācija Latvijā ir salīdzinoši labā balansā, to nevajadzētu izjaukt.

Saeima aiziet vasaras brīvdienās, bet miers, visticamāk, būs mānīgs, jo ir sācies priekšvēlēšanu šovu laiks.

Stiepjot gumiju par svarīgu, taču politiski jutīgu jautājumu izšķiršanu un likumu pieņemšanu (piemēram, par samazinātu PVN pārtikai, kur valdības lēmums tikšot gaidīts līdz pat gadu mijai), 11. Saeima ir «nolauzusi» arī šā gada pavasara sesiju un ar Valsts prezidenta Andra Bērziņa noslēdzošu uzrunu ir oficiāli izvadīta brīvdienās. Daudz, ko šīs Saeimas darbā izcelt, nebija arī prezidentam, kurš kā būtiskākos sasniegumus 11. Saeimas darbības laikā minēja pieņemtos Fiskālās disciplīnas un Euro ieviešanas kārtības likumus. Ņemot vērā, ka eiro ieviešana bija daudzu gadu garumā plānots un starptautiski koordinēts projekts, īpaša Saeimas sasnieguma šajā jautājumā laikam gan nav. Prezidents kā sasniegumu min arī jauno Būvniecības likumu. Ar šī likuma pieņemšanu gan Saeimai gāja kā pa celmiem, tā spēkā stāšanās termiņus vairākkārt pārceļot. Arī pašlaik Būvniecības likuma grozījumi, tāpat kā Maksātnespējas likuma un Lauku zemes privatizācijas likuma grozījumi vēl tikai gaida galīgo Saeimas balsojumu.

Pašreizējā Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme patlaban neizskata iespēju atkārtoti kandidēt uz dienesta vadītāja amatu, to Jaunzeme sacīja 11.aprīļa Latvijas Televīzijas raidījumā "Šodienas jautājums".

Jaunzeme ir VID ģenerāldirektore kopš 2019.gada 11.februāra. Viņas pilnvaru termiņš beigsies šogad.

Vaicāta par atkārtotu kandidēšanu uz šo amatu, Jaunzeme norādīja, ka šādu iespēju neizskata, taču pieļāva, ka situācija var arī mainīties.

Viena no valdību veidojošajām partijām - "Apvienotais saraksts" (AS) - aizvien uzskata, ka Jaunzeme VID vadītāja postenī ir jānomaina. Raidījumā "Apvienotā saraksta" Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Edgars Tavars norādīja, ka politiskais spēks turpinās uzstāt uz šo pozīciju.

"Apvienotā saraksta" ieskatā VID nepieciešamas strukturālas pārmaiņas, tostarp Jaunzemes nomainīšana.

Vaicāts, vai VID vadītāja jautājums var būt izšķirošs koalīcijas pastāvēšanai, Tavars konkrētu atbildi nesniedza, taču atzīmēja, ka AS nav nācis valdībā, lai turētos pie saviem krēsliem, bet lai kaut ko mainītu.

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Savulaik populāri politiķi partijas Vienoti Latvijai! līdera Aināra Šlesera vadībā 3.jūlijā plāno paziņot par atgriešanos politikā, piesakot zem šīs partijas nosaukuma savu ideoloģiski daudzveidīgo komandu arī Saeimas vēlēšanās, ceturtdien vēsta laikraksts Diena.

Tajās startēs ekspremjeri Aigars Kalvītis un Ivars Godmanis, kā arī bijušais Tautas saskaņas partijas priekšsēdis Jānis Jurkāns, kādreizējais tēvzemiešu līderis un Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume, bijušais ministrs, viens no Tautas partijas līderiem Edgars Zalāns un citi bijušie politiķi, kuri savulaik ir ieņēmuši augstus amatus savās partijās. Divas no tām - Tautas partija un LPP/LC - darbību jau izbeigušas, kas galvenokārt saistīts ar pakāpenisku vēlētāju uzticības samazināšanos.

«Pieredze. Profesionalitāte. Patriotisms,» tie ir trīs vārdi, ar kuriem šie cilvēki vēlas pieteikt savu atgriešanos, informē Diena. «Tiem, kas tagad ir pie varas, vairs nav konkurences,» trešdien sacījis Šlesers, kurš Zaļo un Zemnieku savienību, kā arī Nacionālo apvienību Visu Latvijai!-TB/LNNK uzskata tikai par Vienotības piedēkli. «Mēs piedāvāsim alternatīvu Vienotībai,» esot pārliecināts Šlesers. Viņš uzskata - ja 70% balsstiesīgo pilsoņu vairs nepiedalās vēlēšanās, kā tas bija, izraugoties Eiropas Parlamenta deputātus, tad kaut kas ir jādara. Viņaprāt, cilvēkiem, kas ir piedalījušies šīs valsts atjaunošanā un veidošanā arī grūtos brīžos, ir pieredze, kura valstij tagad esot nepieciešama.

Par kukuļošanu apsūdzētais uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš šodien uz tiesas sēdi Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ieradās tērpies 20.gadsimta 30.gadu cietumnieka kostīmā, ko papildināja plastmasas rokudzelži, nogrimēta seja un galva.

Tiesas ārpusē Krūmiņš sanākušajiem žurnālistiem atstāstīja sengrieķu teiku par Diogēnu, kurš meklējis taisnību ar lukturi, Krūmiņš sacīja «es esmu ieradies uz šo tiesu meklēt savu taisnību, jo esmu absolūti nevainīgs».

Tiesas sēdi apmeklēja arī bijušais politiķis Jānis Jurkāns, kurš sēdēja blakus Krūmiņam un tiesai norādīja, ka ieradies, lai uzņēmēju atbalstītu.

Bez Krūmiņa šajā lietā apsūdzēta arī viņa meita Maija Krieviņa un Veselības inspekcijas (VI) amatpersona Tatjana Morozova.

Jau vēstīts, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) pērn aprīlī presei izplatīja paziņojumu, kurā bija norādīts, ka birojs lūdz Ģenerālprokuratūrai sākt kriminālvajāšanu pret VI amatpersonu, Jūrmalas pašvaldības amatpersonu, fizisku personu, kā arī komercsabiedrības valdes locekli. Aģentūrai LETA zināms, ka pašvaldības amatpersona ir Jūrmalas mērs Gatis Truksnis, fiziska persona ir Krūmiņš, bet komercsabiedrības valdes locekle ir Krieviņa, savukārt VI amatpersona ir Morozova.

Metāla konstrukciju ražotāja SIA “Belmast” apgrozījums iepriekšējā finanšu gadā palielinājies par 39,41%, sasniedzot 11,64 miljonus eiro, liecina “Lursoft” dati.

Uzņēmuma peļņa pēc nodokļu nomaksas bijusi 979,26 tūkstoši eiro. No saražotās produkcijas aptuveni 47% SIA “Belmast” realizēja vietējā tirgū, bet 53% - citu Eiropas Savienības valstu tirgos. Turpmākajos gados uzņēmums iecerējis paplašināt tirgus iespējas ASV.

Pēdējos gados SIA “Belmast” aktīvi attīsta civilo un industriālo metālkonstrukciju ražošanu, un pagājušajā pārskata gadā uzņēmumā sāka darbu arī metālkonstrukciju montāžas brigāde.

Kā iesniegtajā pārskatā norādījusi uzņēmuma vadība, 98% no visiem 2019.gadā realizētajiem projektiem bija celtniecības konstrukcijas, bet pārējie 2% - metālkonstrukcijas infrastruktūras uzlabošanai.

2019.gadā uzņēmums nodarbināja 165 darbiniekus.

Valsts amatpersonas statusa dēļ maksātnespējas administratoru rindas kļuvušas retākas; iespējams, sagaidāms vēl otrais un trešais administratoru bēgšanas vilnis, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Lai arī normatīvos ir atļauts savienot zvērināta advokāta un maksātnespējas administratora amatus, tomēr bažas par kontrolējošo iestāžu interpretāciju attiecībā uz to, ko drīkst un ko nedrīkst valsts amatpersona saistībā ar interešu konflikta novēršanas doktrīnu, zvērinātiem advokātiem spiež izdarīt izvēli. Kopumā uz jautājumu, vai viņi vēlas kļūt par valsts amatpersonām, ir jāatbild aptuveni 140 zvērinātiem advokātiem, kas vienlaikus ir arī maksātnespējas administratori.

Maksātnespējas administratora sertifikātu ir nolicis arī Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācijas valdes priekšsēdētājs un zvērināts advokāts Olavs Cers. Kopumā kopš gada sākuma valsts amatpersonas statusa dēļ darbību maksātnespējas procesa administratora profesijā pārtraukušas 35 personas, no kurām 22 ir zvērināti advokāti, liecina minētās asociācijas dati, tostarp zvērināts advokāts Jānis Jurkāns, zvērināts advokāts Ainars Kreics, zvērināts advokāts Raivo Sjademe, zvērināts advokāts Andris Mālenders un citi.

Ielīmētas lapas veikalu durvju stiklos, paziņojumi pie kasēm, plakāti, izdalāmas lapiņas un mājaslapu sadaļas internetā - veidi, kādos veikali cenšas piesaistīt trūkstošos darbiniekus, ir daudzveidīgi, tomēr vakanču skaits joprojām ir iespaidīgs, piektdien raksta laikraksts Diena.

Ne tikai Rīgā, bet arī daudzās citās pilsētās un novados pārdevēju nepietiek, par to liecina gan Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) dati, gan pašu veikalu informācija mājaslapu vakanču sadaļā. Ir veikali, kuros no 16 kasēm strādā trīs, bet neapmierinātajiem rindās stāvētājiem bieži tiek paskaidrots, ka darbinieku trūkst.

Veikalu Maxima tīklā trūkst aptuveni 500 darbinieku, un līdzīga situācija bijusi arī pērn - šogad ir par 20 vakancēm mazāk. "Rudenī darbaspēku atrast ir vieglāk, jo cilvēki, kas dodas vasaras peļņā, atgriežas," skaidro SIA Maxima Latvija pārstāvis Jānis Beseris. Visvairāk darbinieku vajag Rīgā, kur cilvēkiem ir plašākas iespējas atrast citu darbu. Līdzīgi situāciju raksturo Rimi Latvia personāla vadītāja Līga Stabulniece, kura Dienai stāsta, ka patlaban veikalos aktuālas ir apmēram 300 vakances, no tām 80% ir Rīgā. "Īpaši sarežģīta situācija ir dažos Rīgas veikalos, kur trūkst pat 10% no darbiniekiem. Ja pēta pēdējo triju gadu statistiku, vakanču skaits pašreiz ir apmēram tāds pats kā 2013. un 2014. gadā. Kopumā mums trūkst 6% no kopējā darbaspēka," skaidro Stabulniece. Augusts un septembris, kā arī maijs un jūnijs regulāri ir laiks, kad vakanču skaits ik gadu pieaug, attiecīgi ziemas mēnešos tiek prognozēta brīvo vietu samazināšanās. Neliels vakanču skaita pieaugums parasti ir vērojams arī decembrī, kas veikaliem ir īpaši darbīgs laiks svētku dēļ.

Biedrība «Lauku ceļotājs» pagājušajā nedēļā norādīja uz to, ka Latvijas lauku tūrisma uzņēmēji sastopas ar izteiktu apkalpojošās sfēras darbinieku trūkumu. Taču ar šo problēmu saskaras ne tikai lauku tūrisms, bet visa viesmīlības un tūrisma nozare kopumā, īpaši ēdināšanas uzņēmumi.

Darbinieku trūkumu radījuši vairāki aspekti - augstās darba kvalitātes prasības, atalgojums, kas ne vienmēr ir konkurētspējīgs ar ārvalstīs piedāvāto, un tas, ka ne visi darba meklētāji ir gatavi intensīvi strādāt.

77,7% uzņēmēju darbaspēka pieejamību vērtē kā sliktu

Darbaspēka trūkums ir problēma, kas skar ne tikai tūrisma nozari – kopumā Latvijā aptuveni 77,7% uzņēmēju norāda, ka darbaspēka pieejamība ir slikta vai drīzāk slikta[1]. Tajā pašā laikā 2018. gadā Rīgas reģionā bezdarba līmenis bija 6,5%[2]. Tātad vienlaikus ir gan daudz darba meklētāju, gan daudzi, kuriem trūkst darbinieku.

Tūrisma un viesmīlības nozarē to izjūtam īpaši spilgti, jo viena pēc otras Rīgu piepilda jaunas viesu uzņemšanas vietas – pēdējos gados durvis vērušas gan rekonstruētas, gan jaunbūvētas viesnīcas, arī patlaban top un tuvākajos gados iecerēti vairāki jauni projekti. Rezultātā nozarē ir dažāda līmeņa darbinieku trūkums, tostarp tādās pozīcijās kā istabenes viesnīcās vai viesmīļi restorānos. Šāds darbs, nenoliedzami, nav viegls, turklāt ir arī augstas prasības attiecībā uz darba kvalitāti, taču nereti cilvēkus attur nevis šie faktori vai pat atalgojuma jautājums, bet gan nevēlēšanās intensīvi strādāt.