Bažas un satraukumu izraisa mūsu klientu – Vācijas Federatīvās Republikas pilsoņu – tiesību un brīvību pārkāpumi no dažu Latvijas valsts institūciju puses.
Tas ir nesavienojami ar demokrātiskas sabiedrības principiem un perspektīvā var radīt ievērojamu kaitējumu Latvijas investīciju klimatam, ekonomiskām un saimnieciskām attiecībām.
Latvijas valsts vēsturē pēdējā gadsimtā ir diezgan daudz lappušu, kas saistītas ar totalitāro pagātni un neierobežotu visatļautību, tomēr Latvijas tauta to pārtrauca 2004. gada 1. maijā, kļūstot par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli – demokrātisko valstu savienības locekli, kur pirmajā vietā ir liktas personas intereses, cilvēka tiesības un brīvība ar nesatricināmu likuma un kārtības vadību. Tomēr šodien ir jāatzīst, ka ne visiem Latvijā demokrātiskas vērtības ir prioritāras.
Dažiem varas pārstāvjiem vienkāršāk un ierastāk risināt valsts uzdevumus ar viņiem vairāk piemērotām totalitārām metodēm, kas ir tālu no Eiropas Savienības vērtībām. Bažas izraisošie pārkāpumi izpaužas uz cīņas fona par Latvijas iekļaušanu valstu sarakstā, kas velta nepietiekamu uzmanību noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijai. Šajā virzienā Latvijas varas iestādes ir šķērsojušas sava veida Rubikonu.
Patiesi svarīga cīņa ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem pārvērtās par atklātu cilvēku vajāšanu. Turklāt tiek rupji pārkāptas civiltiesību pamatnormas, kā arī cilvēka fundamentālās tiesības un brīvības. Galvenā valsts institūcija, kas ir daudzu īpašuma un pilsonisko tiesību iniciatore, ir Latvijas Finanšu izlūkošanas dienests (FID), kuru vada zvērināta advokāte Ilze Znotiņa. Viņas iecelšana amatā dīvainā veidā sakrita ar Latvijas lielākās komerciālās kredītiestādes – ABLV Bank – pašlikvidāciju.
Lai ārpus šī raksta ietvariem paliek ļoti noslēpumaina un nekādos nacionālos vai Eiropas likumos neparedzēta pašlikvidācijas kārtība, kad ABLV Bank kreditora prasījuma izmaksai bija piesaistītas papildu pārbaudes par jau atzītu līdzekļu izcelsmi, dažreiz par 10–25 gadu ilgu vēsturi.
Neizraisa izbrīnu, ka tik vecus dokumentus nevienam nav pienākums uzglabāt, jo vairāk tāpēc, ka šie līdzekļi bija bankas iekšējās un ārējās fiskālās kontroles priekšmets, tai skaitā kriminālpolicijas, FID un citu uzraugošo un tiesībsargājošo Latvijas struktūru kontroles priekšmets. Tomēr šajā gadījumā FID vadītāja Ilze Znotiņa acīmredzot aizmirsa gan savu zvērinātas advokātes darba pieredzi, gan civiltiesību pamatus, jo jau atzītie godprātīgo noguldītāju prasījumi par simtiem miljoniem eiro tika sākumā iesaldēti FID uz 45 dienām bez faktiskām tiesībām pārsūdzēt šādu rīkojumu tiesā.
Pēc tam tie tika no policijas puses arestēti, pamatojoties tikai uz FID paziņojumu tiesībsargājošajām institūcijām par šo līdzekļu izcelsmes “noziedzīgo raksturu” bez jebkādu tiesas aktu vai citu pierādījumu iesniegšanas. Vēl vairāk – pastāv kā caur koppapīru rakstītie FID paziņojumi, kuros pat faktiskie apstākļi neatbilst patiesībai.
Tā, piemēram, vienam no mūsu klientiem ir inkriminēts, ka visu savu naudu viņš nopelnījis “nenoskaidrotu” noziedzīgu darbību rezultātā un “nenosauktu” augstu stāvošu valstsvīru interesēs, kaut gan mūsu klients nav izdarījis nevienu noziegumu, visu mūžu pats cēlis savu biznesu un pelnījis naudu ar savām rokām un galvu sev un savas ģimenes labklājībai. Pēc būtības šāda apzināti nepatiesa informācija Znotiņas kundzes ziņojumos maldina izmeklēšanu un ir smags kriminālnoziegums Vācijas Federatīvajā Republikā, kur tiek kvalificēta pēc Vācijas krimināllikuma 339. panta kā Apzināta likuma pārkāpšana no amatpersonas puses.
Tātad pašlaik tūkstoši godprātīgo ABLV Bank noguldītāju ieguldījumi netiek likumīgi izmaksāti Latvijas Kredītiestāžu likumā paredzētajā kārtībā, likuma redakcijā, kas bija spēkā Bankas pašlikvidācijas pasludināšanas brīdī, un pamatojums tam ir sadomātas “pārbaudes”, kuru mērķis ir sameklēt iemeslu naudas iesaldēšanai. Savukārt policija, pamatojoties uz šādiem paziņojumiem, ierosina krimināllietas pēc Latvijas Krimināllikuma 195. panta.
Pie šī Latvijas Krimināllikuma panta ir jāapstājas, jo, ņemot vērā 2018. gadā, Bankas likvidācijas gadā, ieviestās izmaiņas, tai nav analogu ne tikai Eiropas, bet pat pasaules juridiskajā praksē. Norādītais LR Krimināllikuma 195. pants, kas pirmatnēji tika vērsts uz noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanu, paredzēja krimināllietas ierosināšanu tikai gadījumā, ja pastāv pirmstiesas izmeklēšanas konstatēts noziedzīgs nodarījums, kas kalpoja par šādu līdzekļu iegūšanas pamatu.
Tomēr, ņemot vērā 2018. gada rudenī veiktās izmaiņas, jebkādi naudas līdzekļi var būt nosaukti par “noziedzīgi iegūtiem” līdz brīdim, kad ir pierādīts pretējais. Ir rupji pārkāpts viens no tiesību pamatiem un starptautiska pamatnorma – “pierādīšanas nasta gulstas uz apsūdzību”, kā arī galvenā juridiskā prezumpcija – “nepierādīta vaina ir pierādīts nevainīgums” (Latvijas ratificēta Article 6 of the European Convention on Human Rights: “Everyone charged with a criminal offence shall be presumed innocent until proven guilty according to law”).
Tas, kas šodien notiek Latvijā, nav un nevar notikt nedz Vācijā, nedz jebkādā citā civilizētā valstī. Tādu lietu nav pat Krievijā. Bet šodien Latvijā tā ir dīvaina realitāte.
Ja jums ir nauda, tad jūs esat zaglis un noziedznieks, kamēr neesat iesnieguši neierobežotu dokumentu plūsmu, kas liecina par jūsu nevainīgumu, turklāt jums nav teikšanas, vai jūsu pierādījumi ir pietiekami vai tie vispār netiek pieņemti. Jūs vienmēr būsiet vainīgs, un jums nav it nekādu cerību uz naudas saņemšanu atpakaļ. Pašlaik krimināllietas pēc šā panta pārsvarā tiek ierosinātas, rupji pārkāpjot Eiropas tiesību normas, vispār bez jebkāda nozieguma konstatēšanas.
Naudas līdzekļu īpašniekam tiek piedāvāts 45 dienu laikā pierādīt to izcelsmes likumību, iesniedzot izmeklēšanai neviena neierobežotu dokumentu daudzumu, pretējā gadījumā ģimenes uzkrājumi, kas vēl vakardien bija godprātīgi un 25 gadus glabājās kredītiestādē, kuru uzrauga valsts, nevis zem spilvena, ir pārvērsti par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, kuri perspektīvā var būt konfiscēti Latvijas budžeta labā.
Minētos gadījumos ir rupji pārkāptas ne tikai pamata juridiskās prezumpcijas, bet pati krimināllietu ierosināšanas procedūra. Piemēram, FID ziņojumi ir ne tikai vienīgais krimināllietas ierosināšanas pamats, tie vēl ir izmeklēšanas noslēpums, šāds ziņojums netiek izsniegts arestēto līdzekļu īpašniekam pat iepazīšanai, un tiek atteikts iepazīties ar lēmumu par krimināllietas ierosināšanu, kas vispār ir kaut kas neiedomājams. Naudas līdzekļu īpašnieka tiesības ir pārkāptas, bet viņa tiesības uz aizsardzību ir pielīdzinātas nullei.
Šādos apstākļos Latvijas Republika jau ir zaudējusi savu investīciju pievilcību un integrāciju pasaules brīvajā ekonomikā, savukārt pašreizējā valdība neizbēgami sastapsies ar nepieciešamību maksāt kompensācijas pēc Eiropas tiesu verdiktiem par nacionālo likumu, kriminālprocesa nepilnīgumu un I. Znotiņas nelikumīgām darbībām, diemžēl ne no šo ierēdņu kabatām.
Pašlaik mēs gatavojam aicinājumu Latvijas Republikas prezidentam, lai pievērstu viņa uzmanību iepriekš minētajiem pārkāpumiem, kas ir nesavienojami ar demokrātiskas sabiedrības principiem. Ar atsevišķu pieprasījumu par FID vadītājas I. Znotiņas prettiesiskajām darbībām mēs gatavojamies vērsties pie Latvijas Republikas ģenerālprokurora, lūdzot pārbaudīt viņas iespējamos sakarus ar bijušās Bankas vadību un īpašniekiem.
Uz iespējamo šādu sakaru esamību uzvedina fakts, ka, neskatoties uz daudzām apsūdzībām no Amerikas FinCen puses, Bankas vadība un īpašnieki nav saukti pie atbildības Latvijā, tomēr par viņu aizdomīgo darbību cieš šīs Bankas tūkstoši noguldītāju, kuru vienīgā vaina ir viņu nopelnītā nauda, kas atrodas viņu kontos šajā kredītiestādē. Ir nepieciešams atsevišķi atzīmēt, ka Bankas licence tika atsaukta 2018. gadā, nevis kaut kādu ASV FinCen aizdomu dēļ vai pretenziju pret Bankas klientiem dēļ, bet tikai tāpēc, ka ECB bija šaubas par šīs kredītiestādes maksātspēju.
Šai sakarā šodienas bezprecedenta un ar likumu nepamatotas kreditoru pārbaudes ir baltiem diegiem šūtas un vairāk atgādina patvaļu ar konfiskācijām sarkanā terora laikā, nevis XXI gadsimta civilizēto Eiropas Savienību
