Šodienas jauniešiem trūkst izpratnes par kokapstrādes procesiem un produktu izveides stadijām, un tas savukārt veicina aplama priekšstata veidošanos par kokapstrādes nozari kopumā.
Daudziem mūsdienu sabiedrībā vienīgā saskarsme ir tikai un vienīgi ar galaproduktu, kas atrodams veikalos, bet iztrūkst priekšstata par to, kā nonāk līdz šai konkrētajai mēbelei vai būvniecības materiālam – kā top dizains, kā tiek izvēlēts izejmateriāls un kā tas tiek iepriekš sagatavots pirms izmantošanas, un kurā brīdī cilvēks ar savu darbu pievieno produktam vērtību.
Tas ir izslīdējis no audzināšanas. Citu valstu prakse liecina, ka bērns jau ļoti agrā vecumā tiek iepazīstināts ar dažādu profesiju praktisko pusi, šādi radot priekšstatu par nodarbi un attīsta tai nepieciešamās iemaņas. Latvijas gadījumā viss notiek krietni vēlāk, un jaunietis, sasniedzot pieaugušu vecumu, tikai tad sāk praktiski domāt, ar ko dzīvē vēlētos nodarboties, kādu profesiju izvēlēties un tad no šī sākumpunkta uzsāk virzību izvēlētajā nozarē.
Tehniski orientētām, ar inženieriju saistītajām nozarēm viens no izaicinājumiem ir paaudžu maiņa un jauno speciālistu piesaiste. Šāda tendence novērojama arī citās valstīs, kur, līdzīgi kā pie mums, jaunieši labprātāk izvēlās kļūt par ekonomistiem un juristiem, kam pēdējos gados vēl pievienojas sociālo zinātņu specializācijas. Tāpēc ražošanas nozarēs ir grūtības ar zinoša, profesionāla un izglītota darbaspēka piesisti. Vēl nesen Zviedrijā bija vairāki gadījumi mēbeļu rūpniecības nozarē, kad paaudžu paaudzēs pārmantotie dzimtas uzņēmumi nonāca situācijā, kad palika bez mantiniekiem – proti, esošie vadītāji un speciālisti novecoja, bet jaunākās atvases deva priekšroku strādāt citās profesionālajās nozarēs. Viņi dod priekšroku banku un apdrošināšanas sektoriem, darbam tieslietu sistēmā vai tirdzniecībā, bet tajā pašā laikā jāpadomā, kas notiks ar ģimenes mantojumu un vai veicamajam darbam būs tikpat liela pievienotā vērtība, kā pašu ģimenes gadu desmitiem attīstītajam un lolotajam kokapstrādes kompānijas radītajam produktam.
Kokapstrādes nozares ieguvums ir videi draudzīgā, šī "zaļā" domāšana, kas kļūst arvien populārāks skatījums sabiedrībā. Cilvēki vēlas dabīgus materiālus savā dzīves telpā, un koku šajā ziņā izkonkurēt ir neiespējami, turklāt šo izejmateriālu mums, Latvijā, pirmapstrādes sektors nodrošina neierobežotā daudzumā. Cilvēka prāts arvien vairāk tiek virzīts uz ekoloģisko domāšanu, dabīgiem materiāliem un produktiem, tāpēc no iegūtā koka mēs veidojam tirgū pieprasītas lietas – koka konstrukciju mājas, grīdas, mēbeles, pat rotaļlietas, lai palīdzētu sabiedrībai sasniegt šo izvēlēto mērķi par dzīvi veselīgos, dabīgos apstākļos.
Taču viens no priekšnosacījumiem nozares ražošanas attīstībai ir atbilstoša izglītība. Ir nepieciešami zinoši, inovatīvi domājoši cilvēki, kuri zinātu, kā esošo izejmateriālu pārvērst noderīgās lietās. Tehnoloģiju jomā joprojām turpinās globālas attīstības tendence, tāpēc mūsu vietējā cilvēka uzdevums ir, kā tieši šīs inovācijas pārvērst konkurētspējīgā produktā, un šim nolūkam nepieciešama ideja, entuziasms un arī teorētiskās zināšanas, ko savukārt sniedz izglītība.
Ja vērtējam no bioekonomikas skatpunkta, tad tieši kokapstrāde ir viens no nozīmīgākajiem spēlētājiem. Koks ir dabas dots, atjaunojams resurss, kas atbilst bioekonomikas standartam un spēj dot pievienoto vērtību. Taču šajā sistēmā viens no galvenajiem nosacījumiem ir izglītība, kurai jābūt konkurētspējīgai un atbilstošai inovācijām nozarē kopumā. Kokapstrāde sen vairs nav tikai zāģēšana un ēvelēšana, bet gan nozare, kurā tiek izmantoti sarežģīti augsto tehnoloģiju risinājumi, piesaistot IT sniegtās iespējas. Tāpēc atbilstoša izglītība ir viens no priekšnosacījumiem attīstībai un kokapstrādes nozares balstiem, sagatavojot atbilstoša līmeņa speciālistus.
Nenoliedzami, cilvēks, kurš nāk uz augstskolu, vēlas veidot savu profesionālo karjeru, nevis par mērķi izvirza attīstīt nozari kopumā. Viņš vēlas zināšanas, kompetences, lai varētu iesaistīties produktu veidošanā un attīstīšanā. Tāpēc vēlos uzsvērt, ka tieši kokapstrādes nozarē ir ļoti daudz iespēju, lai realizētu savus mērķus. Nav runa tikai par kvalificēta darbaspēka sagatavošanu jau esošajiem kokapstrādes uzņēmumiem, bet, iespējams, sava uzņēmuma veidošanu, pateicoties daudzpusīgajām zināšanām, kas būtu iegūtas augstskolā. Kas nav mazsvarīgi – absolventiem nav problēmu atrast darbu, turklāt dažādās jomās. Labs piemērs ir būvniecība, kur pieprasa speciālistus ar zināšanām inženierijā, kas pārzina koksni un tās izmantošanu. Tāpat absolventiem ir priekšzināšanas mārketingā, kas vēlāk var palīdzēt produktu virzīšanai Latvijas un starptautiskajā tirgū. Visbiežāk pirmo ārvalstu pieredzi gūst studiju laikā, jo Latvijas Lauksaimniecības universitātes Kokapstrādes katedrai ir cieša sadarbība ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Vāciju, Franciju un citām.
Tev varētu interesēt arī: