Zinātne un pētniecība ir inovāciju pamats, kas ļauj ražot un darbus paveikt efektīvāk, tērējot mazāk resursu, vienlaikus arī radot jaunus produktus, ko piedāvāt tirgum.
Inovācijas, tehnoloģiskie risinājumi ir jebkuras nozares konkurētspējas stūrakmeņi, arī tādā sfērā kā mežsaimniecība, kurā eksperimentu pārbaude var ilgt gadiem un pat gadu desmitiem. Mežsaimniekiem svarīga ir ne tikai meža zinātnieku gadu desmitos pārbaudītu un pierādītu pētījumu izmantošana, bet arī jaunāko tehnoloģiju un risinājumu izstrāde un ieviešana praksē, kas ļauj samazināt resursu patēriņu dažādu funkciju veikšanai.
Izmanto priekšteču radīto bāzi
“Mežsaimniecībā zinātne neietekmē pagātni un reti ietekmē tagadni, bet tā būtiski ietekmēs nākotni,” uz mežzinātni kā ilgtermiņa ietekmes instrumentu norāda Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons.
Viņš atzīst, ka mežs ir vērtība un tā tiek novērtēta pat no dažādu sabiedrības interešu grupām. “Mežu zinātnieku paveiktais – mežaudzes ir ražīgākas, produktīvākas, noturīgākas pret dažādām kaitēm, bet to mežsaimniecībā var ieraudzīt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem, nevis uzreiz, un arī pie nosacījuma, ja mežsaimnieki mežzinātnes atziņas ir ielāgojuši,” tā J. Jansons. Mūsdienu zinātnieki bieži strādā uz tās bāzes, ko viņu priekšteči sāka veidot pagājušā gadsimta 50.–60. gados ar parauglaukumu izveidi, tajos iegūto rezultātu eksperimentālu izmantošanu un iedzīvināšanu tautsaimniecībā.
“Meža selekcija, hidromeliorācija, jaunaudžu kopšana – tās ir jomas, kurās pētījumiem ir vajadzīgi gadu desmiti, bet šodien šo laiku var būtiski saīsināt, iekāpjot “laika mašīnā”, – izmantojot iepriekšējo paaudžu meža zinātnieku darbu,” uzsver J. Jansons. Viņš norāda, ka ļoti svarīgi, lai šajās zināšanās un pētījumos būtu nepārtrauktība un nebūtu informācijas zudumi vai datu rindu pārrāvumi.
Pārmaiņas notiek gausi
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors uzskata, ka mežsaimniecība valstī mainās pārāk gausi. “Lēmumu pieņēmēji varētu nedaudz korektāk izturēties ne tikai pret mežu zinātniekiem, bet arī kopumā pret visu meža nozari. Diemžēl nereti valstij nozīmīgā mežsaimniecība tiek uztverta kā tāda resursu ieguve (izcērt kokus), kas līdzinās fosilo izrakteņu ieguvei, kādēļ ir jāierobežo vai pat jāapkaro, nevis jāveicina,” tā J. Jansons. Viņš savu sacīto pamato ar lēmumu pieņēmēju nevēlēšanos aktīvi virzīt izmaiņas mežsaimniecībā, kuras ir pamatotas ar zinātniskiem pētījumiem.
“Meža zinātne Latvijā ļauj ne tikai nojaust, bet prognozēt un aprēķināt, kādi mūsu meži būs nākotnē, saprotot, kā šodienas pieņemtie vai arī otrādi – nepieņemtie lēmumi tos ietekmēs,” tā J. Jansons. Viņš atgādina, ka tie meža koku stādi, kurus cilvēki izaudzē un iestāda mežā, veidos mežaudzes, kas būs daudz ražīgākas un kvalitatīvākas nekā tās, ko iesēs un izaudzēs mamma Daba. “Tas, cik daudz kokus cērt un cik stāda, ir atkarīgs ne tikai no katra atsevišķa mežsaimnieka zināšanām un izpratnes, bet gan no zinātnieku darba – daudzu gadu desmitu garumā veiktajiem pētījumiem, uz kuru pamata mēs spējam prognozēt savas rīcības sekas,” uzsver J. Jansons. '
Zinātnieki — CO2 piesaistei
Pašlaik ļoti liela vērība tiek pievērsta klimata jautājumiem, un mežsaimniecība jeb koku audzēšana šajā kontekstā ir kā savdabīga skābekļa ražošanas fabrika. “Klimata pārmaiņas šovasar Latvijā ir labi jūtamas – tikai pašās jūlija beigās mitējās karstums un nolija pirmais nopietnais lietus. Tas arī ir faktors, kas ilustrē klimata pārmaiņas un liek uzdot jautājumu – ko varam darīt, lai tās mazinātu,” uzsver J. Jansons.
Nākotnē ir iespējami divi scenāriji-stratēģijas, kur viena no tām ir visa veida taupīšana (patēriņa samazināšana), kas, naudiskās kategorijās runājot, varētu tikt dēvēta pat par skopulību. “Tā ir viena no klimata pārmaiņu mazināšanas iespējām. Mazāks patēriņš nozīmē mazāku ražošanu, mazāku komfortu un līdz ar to arī mazākas emisijas,” secina J. Jansons. Otra stratēģija ir strādāt un pelnīt naudu. Mežsaimniecībā tas būtu, aktīvi rīkojoties, veicināt mežsaimniecību, veidot jaunas, kvalitatīvas mežaudzes, kas piesaista CO2 izmešus un pārvērš tos koksnē.
“Mežsaimniecība šajā kontekstā ir ārpus konkurences salīdzinājumā ar jebkuru citu sfēru – koki augot piesaista CO2 un ražo gan koksni, gan skābekli,” tā J. Jansons. Viņš atgādina, ka arī šajā kontekstā meža zinātnieku uzdevums ir mazināt klimata pārmaiņas